Netflix skatāmā amerikāņu režisora Spaika Lī filma Da 5 Bloods atgādina: dažas cīņas nekad nebeidzas
Skatoties filmu, pārņem vēlēšanās, kaut tās vēstījums nebūtu tik aktuāls. Filma stāsta par vienu no rasisma vēsturiskajiem aspektiem, konkrēti Vjetnamas kara laiku, kura sākumposmā neproporcionāli ASV iedzīvotāju skaitam armijā iesauca īpaši daudz melnādaino amerikāņu. Pazīstamā režisora Spaika Lī darbs ir šo pagātnes traumu šķērsgriezums. Kā saka viens no varoņiem, konflikti nebeidzas, tie vēl ilgi dzīvo visu iesaistīto prātos.
Taču cīņa pret rasismu diemžēl ne tuvu nav galā. To apstiprina arī notikumu attīstības hronoloģija: pagāja tieši nedēļa kopš Da 5 Bloods videoreklāmas publiskošanas, kad internetu pārņēma cits video — Džordža Floida slepkavība Mineapolisā, kas vēlāk izraisīja milzu protestus pret ASV policijas varmācību un no jauna aktualizēja diskusijas par diskrimināciju ādas krāsas dēļ. Līdz ar to filma ir skatāma un vērtējama kontekstā ar to, kas šobrīd notiek ASV pilsētu ielās, kur, par spīti prasībai samazināt spēka lietošanu, policija arī pēc Floida nonāvēšanas netaisnīgi un bez iemesla ir nogalinājusi vēl vairākus melnādainus amerikāņus.
Dziedēt brūces
Kopš Vjetnamas kara ir pagājuši 45 gadi, taču filmas varoņiem — četriem veciem draugiem un kara veterāniem — cīņa nešķiet pabeigta. Viņi satiekas Hošiminā, lai atgrieztos kādreizējo kauju vietās, uzmeklētu kara laikā nobēdzinātu ASV valdības zeltu un — būtiskākais — kaujās nogalinātā drauga mirstīgās atliekas. Te jāpaskaidro filmas nosaukums: blood ir 60. gados ASV radies slenga jēdziens, ko lieto, lai raksturotu kādu tuvu draugu vai biedru; to parasti izmanto melnādaini vīrieši.
Katram no varoņiem ir savs dzīvesstāsts un pārliecība — viens, piemēram, ir ASV prezidenta Donalda Trampa atbalstītājs. Lai arī sākotnēji varoņu gaitas atainotas gluži vai piedzīvojumu kino garā, vēstījums palēnām iegūst citu svaru — katrs no četrinieka dzīves laikā ir saskāries ar dažādiem izaicinājumiem un traģēdijām. Arī karā gūtās psiholoģiskās traumas nav pazudušas, tikai nobēdzinātas. Vjetnama uzjundī tik daudz atmiņu, ka viens no varoņiem piedzīvo posttraumatiskā stresa uzliesmojumu. Aktiera Delroja Lindo spēlētā Pola ekspresīvais un aizkustinošais monologs, delīrija izmisumā brienot pa tropu mežiem, ir viena no filmas spēcīgākajām ainām. Tā atgādina — kad nespējam piedot, paši sev kļūstam par visbīstamākajiem ienaidniekiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.