Valmieras teātra izrāde Visas labās lietas, tāpat kā Nacionālā teātra virtuālā spēles telpa Baltais kubs, rēķinās ar situāciju, bet izmanto to savā labā
Tas varbūt šobrīd ir pats galvenais: rēķināties ar nepieciešamo distanci un pulcēšanās ierobežojumiem vai virtuālo telpu kā saziņas vietu, tomēr uztvert noteikumus nevis kā pakļaušanos diktātam, bet kā neredzamas līnijas, uz kurām jo skaidrāk rakstīt savu vēstījumu. Turpinot kolēģes, teātra kritiķes Zanes Radzobes spēlēšanos ar jēdzieniem (pagājušajā nedēļā recenzētos darbus viņa nodēvēja par melnrakstiem), šoreiz pārspriežamās izrādes pēc būtības ir tīrraksti, proti, iepriekšējā meklējumu procesā noformulētas idejas ar noteiktu kvalitāti.
Mārtiņš Meiers izrādē Visas labas lietas.
Publicitātes foto
Distance un maigums
Šis laiks maina paradumus. Iepriekš teātrī zelta vērtē bija klusuma mirklis pirms aplausiem. 4. jūnija vakarā, kad Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē izrāde Visas labās lietas bija beigusies un aktieris Mārtiņš Meiers vairākkārt, atsaucoties aplausiem, klanījies un aplaudējis arī mums kā saviem partneriem, minūtes piecas — un tas teātrī ir bezgalīgi ilgi — palikām savās vietās. Tā bija mūsu, izrādes skatītāju, kopējā vienatne, atskārtums, ka cilvēks patiešām nav vientuļa sala. Reizēm, uz brīdi, ja laimējas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.