Nav ļaunuma bez labuma. Tā māca latviešu sakāmvārds, un par tā patiesumu šogad varējām pārliecināties atkal. Koronavīrusa pandēmija «izsita mūs no sliedēm». Vairumam tā lika mainīt dzīvesveidu, pielāgoties jaunai realitātei, bet dažiem simtiem saslimušo Latvijā cīnīties par dzīvību ar nepazīstamu ienaidnieku. Pēdējiem šī kaite diez vai ko labu devusi, taču pirmajiem neikdienišķā situācija sniedza iespēju iemācīties kaut ko jaunu. Un ne tikai. Pēkšņā piespiedu izolācija satuvināja tautiešus šeit un ārzemēs.
Sen, iespējams, pat kopš atmodas laikiem, savā ārzemēs dzīvojošo paziņu lokā nebiju novērojis tik izteiktu interesi par Latvijā notiekošo, Latvijā radītā satura patērēšanu un tik intensīvu saziņu ar dzimtenē mītošajiem.
Tā kā pāris mēnešus uz darbu nebija jāsteidzas un sadzīviskās lietas vairs nešķita neatliekamas, beidzot bija laiks apzvanīt visus tos, kam ikdienā pietrūkst laika. Šķiet, teju katrā mājā virtuves galds vismaz uz vienu vakaru kļuva par restorānu, kur Zoom vai WhatsApp pārrobežu ballītēs kameras priekšā mieloties, iemalkot kādu dzērienu un stundām ilgi tērzēt ar paziņām. Neizejot no mājām, protams.
Darba ritma izmaiņas grozīja arī sazināšanās laiku. Vairs nebija obligāti jāsagaida vakars, lai pārrunātu citkārt nenozīmīgus jautājumus, kam jaunajos apstākļos parādījās pavisam cits svars. Un kādēļ gan nepiezvanīt dienas vidū, ja visi tāpat ir mājās?
Ir dzirdēti stāsti pat par ģimenēm, kurās pandēmijas laiks skolas tālmācības programmā ienesa praktiskās valodu apguves stundas. ASV, Anglijā, Spānijā vai Vācijā dzimušie bērni saviem brālēniem un māsīcām Latvijā mācīja savu dzimto valodu un mācījās no viņiem latviešu. Turklāt 21.gadsimtam piestāvošā formā – gan tērzējot videozvanos, gan caur kameru spēlējot galda spēles, gan tiešsaistē izklaidējoties ar datorspēlēm.
Vēl viena uzkrītoša tendence bija «ārzemnieku» iesaistīšanās dažādās apmācībās un interešu grupās. Sporta treniņi tiešsaistē, deju stundas, ģitārspēles nodarbības, gleznošanas un valodu kursi – visdažādākā veida apmācības internetā martā uzplauka ātrāk nekā pienenes pavasarī. Iespēja apgūt jaunas zināšanas vai vienkārši īsināt laiku izolācijā bija patiesi jauka. Gandrīz katrā grupā, kurā piedalījos pats vai mani ģimenes locekļi, pieslēdzās vairāki latvieši no ārzemēm. To bieži vien izcēla sajūsminātie apmācību rīkotāji, nosaucot dalībnieku pārstāvētās valstis.
Zīmīgi, ka ārzemju latvieši izvēlējās pilnveidoties kopā ar tautiešiem. Ilgstoši aiz robežām dzīvojošajiem vai ārzemēs dzimušajiem tā bija laba iespēja atkal sadzirdēt latviešu valodu, komunicēt ar tautiešiem un kopā meklēt mierinājumu, kad aiz loga valda neskaidrība un bažas par rītdienu.
Zinu ārzemju latviešus, ieskaitot manu māsu Margitu, kuri no ASV skatījās Rīgas Lutera draudzes Facebook tiešraides, piemēram, mācītāja Induļa Paiča sarunas raidījumā Brīdis kopā. Klaida latvieši pieslēdzās arī izaugsmes treneru, psihoterapeitu un garīgo skolotāju apmācībām no Latvijas.
Izolācijas laiks man pašam pierādīja, ka pasaule patiešām «kļuvusi mazāka». Ikvienā civilizētās pasaules nostūrī dzīvojošais virtuāli ir sasniedzams dažu sekunžu laikā. Vairs nav kā pirms dažiem gadsimtiem, kad, izprecinot meitu uz kaimiņu pagastu, māte viņu dažkārt satika vairs tikai dažas reizes dzīvē. Tagad runa ir par gribēšanu, nevis varēšanu. Vajag tikai apņemties uzturēt ciešākas attiecības, ieplānot zvanus vai video saziņu un regulāri virtuāli satikties. Iespējams, tik daudz laika pļāpāšanai kā pavasarī nebūs, taču zināsim svarīgākās aktualitātes draugu un radu dzīvē. Kā tuvumā, tā tālumā.
Cerams, ka vismaz labāko daļu no šīm jaunizveidotajām tradīcijām spēsim saglabāt ilgi un tādējādi stiprināsim draudzības saites ar tuviem cilvēkiem. Pat neraugoties uz fizisku attālumu.
Pagaidām nav neviena komentāra