fbpx

Latviešu stāsti COVID laikā. Iztikt bez sarokošanās

Parasti dzīvā Kijevas sirds iela - Kreščatiks - Covid-19 pandēmijas laikā spocīgi tukša. Tikai divi pilsētas servisa darbinieki. Foto: Aleksis Babuškins
Print Friendly, PDF & Email

Dažādās pasaules vietās dzīvojoši latvieši stāsta par situāciju un noskaņojumu viņu pašreizējās dzīves vietās

Aleksis Babuškins, arhitekts, Kijevas Latvijas skvēra autors

Aleksis Babuškins.

Labi atceros, ka tajā trešdienā, 11. martā, piedalījos projekta apspriešanā Kijevas arhitektūras pārvaldē. Tur arī uzzināju, ka nākamajā dienā valstī ieviesīs karantīnu. Pirmais, kas lika satraukties, — kā lai pārkārto dienas darbus, kad bērnudārzs un skolas būs slēgti. Pārdomas par infekcijas izplatīšanās veidiem un ietekmi nāca vēlāk, tieši tāpat kā atmiņas, ka šajā sanāksmē biju spiedis roku kolēģim, kas tikko bija atgriezies no slēpošanas Itālijā.

Pirmais bija jāatrisina jautājums par bērniem — kas viņus pieskatīs, kamēr dārziņš ciet? Saviem darbiniekiem teicu: paši varat izvēlēties — strādāt birojā vai mājās. Izveidojām tālvadības sistēmu, iepazināmies ar Zoom, sapratām, ka tā var labi darboties un dzīvot, ja nospraud konkrētus mērķus. Ieviesām ziņojumu lapas, kurās darbinieks katru vakaru ieraksta, ko pa dienu ir paveicis. Tagad ir skaidrs, ka šāds stils ļauj labāk sakārtot darbus un kontrolēt paveikto. Kad man tagad saka: atbrauciet uz tikšanos, vaicāju — ko jūs gribat? Atbild: apspriest izmaiņas plānos. Saku — uzrakstiet, ko vēlaties, lai varam sagatavoties, vai uztaisām Zoom tikšanos. Tad pasūtītāja pārstāvis atsaka — ja Zoom tikšanās, tad mums vajag sagatavoties. Sanāk, ka laikā, kad nebija karantīnas, lielu daļu laika tērēju šādām nenoformulētām lietām — satiekamies un parunājamies. Pašreizējais laiks piespiež koncentrēties un skaidrāk izteikties.

Covid-19 karantīnas ierobežojumu sākumfāze sakrita ar milzīgajiem mežu ugunsgrēkiem Černobiļas apgabalā. Dūmi ātri sasniedza Kijevu, un pāris dienu pilsēta pēc gaisa piesārņojuma bija pirmajā vietā pasaulē. Tad bija traki — nekur tverties, un sejas maska šķita kas tāds, bez kā nevar iztikt.

Skats uz Kijevu – tā nav migla, bet Černobiļas mežu ugunsgrēku dūmi. Foto: Aleksis Babuškins

23. maijā Ukrainas veselības ministrs Maksims Stepanovs paziņoja par otro soli — tiek mīkstināti ierobežojumi daudzos Ukrainas apgabalos, arī Kijevā. Valsts galvaspilsētā inficēšanās līmenis jau nedēļu esot 11,7 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju (norma esot 12). No pirmdienas sāka kursēt apturētais metro, bet virszemes sabiedriskais transports — jau sestdien.

Lai saprastu, kāpēc tas ir svarīgi Kijevai, jāatgādina, ka te dzīvo un pārvietojas ap pieciem miljoniem iedzīvotāju. Karantīnas sākumā tika apturēts pilnīgi viss sabiedriskais transports, ar kuru dienā pārvietojas apmēram divi miljoni cilvēku. Pēc kāda laika atļāva kursēt autobusiem, bet tajos drīkstēja braukt tikai mediķi, policisti un cilvēki ar speciālām atļaujām. Tās izsniedza Kijevas mērijā, ja bija pamatojums šādai nepieciešamībai. Dņepra Ukrainas galvaspilsētu pārdala divās daļās, ir četri tilti. Kad slēdza metro, domāju — gals klāt! Bet cilvēki pārsēdās personīgajās automašīnās, arī es, citi palika mājās. Nu jau ar pirmajiem atvieglojumiem ielās atkal ir sastrēgumi, bet pirms tam Kijeva bija spocīgi tukša. Pēc darba birojā kādu laiku bija drūmi vēlu nākt mājās — ielas tukšas, neomulīgi.

Tūristu iemīļotā Kijevas iela Andrejevskij spusk – tukša. Foto: Aleksis Babuškins

Ukrainā arī pastaigu noteikumi bija stingri — tikai viens pats vai kopā ar radiniekiem. Divas sestdienas izbraucām ārpus Kijevas — tur ir 20 ha liels parks. Trešajā reizē pie parka ieejas aizvilktas lentes, stāv policisti, nevienu neielaiž. Kur lai iet pastaigāties? Aizbraucām uz Sumiem, kas ir 40 km no Krievijas robežas, pie sievas vecākiem. Tur bērni varēja braukt ar riteņiem, elpot svaigu gaisu. Bērnudārzi, skolas būs atvērtas no 1. jūnija. Tad arī oficiāli varēs atpūsties pludmalēs, trenēties sporta zālēs.

Ierobežojumi uzturēties parkos bija tādēļ, lai cilvēkiem neniezētu nagi pāragri pulcēties pie dabas — kļuva siltāks, ļaudis bija noilgojušies būt kopā. Bija, protams, arī visādi pagrīdes varianti, kā apiet Covid-19 ierobežojumus. Piemēram, kāds rezervē restorānā 20 vietas, un cilvēkus pa kluso ielaiž iekšā, lai var pasvinēt. Tāpat dzirdēts par pagrīdes diskotēkām, kurās visi dejo maskās.

Skaidrs, ka vīruss nekur nav pazudis, bet ierobežojumu atvieglojumiem ir psiholoģiska nozīme, jo sāka protestēt mazā biznesa pārstāvji. Kijevā patlaban ļoti populāras ir mazās kafijas mašīnas, kas uzstādītas uz ietvēm. To īpašnieki pārdod līdzņemamu kafiju. Karantīnas laikā mazās kafejnīcas aizklapēja ciet, arī visas frizētavas. Uzņēmēji sāka protestēt — kā dzīvot tālāk? Un tad, kā vienmēr, likumu apgāja ar līkumu, piemēram, uz frizētavas durvīm uzraksts, ka tā slēgta, bet klientus ielaiž pa sētas durvīm — frizierei visu laiku zvana telefons, nāk cilvēki cits pēc cita. Atvieglojumi bija nepieciešami, jo bija liels spiediens uz valdību. Mūsu arhitektu biroju Covid-19 laiks ir saudzējis — paveicies, ka ir sākti divi lieli projekti, līgumi noslēgti, naudu maksā, tāpēc arī dzīvojam. Taču šajā laikā nav klāt nācis neviens jauns ierosinājums — visi pasūtītāji ir pārdomās.

Izrādās, ka cilvēks pie visa var ātri pierast. Arī pie tā, ka nedrīkst sarokoties un apskauties. Man šis laiks bija atslābinājums no lielās skriešanas, saspringuma. Esmu iemācījies konkrētāk runāt gan ar saviem darbiniekiem, gan pasūtītājiem. Bet viss jau vēl nav beidzies. Saslimušo un mirušo skaits aug — Ukrainā 28. maijā kopumā bija 22 382 ar Covid-19 inficēto, miruši 669 cilvēki.

 

Bijība pret Covid-19

Jānis Zālīte, students Tartu Universitātē

Jānis Zālīte.

Pārmaiņas sagaidīju Tartu, kur kopš rudens dzīvoju un Tartu Universitātē studēju ģeoinformātiku pilsētām. Nedēļu iepriekš biju Rīgā uz Baltijas Ģeotelpiskās informācijas tehnoloģiju konferenci, kas droši vien tobrīd bija pēdējā liela mēroga konference reģionā. Liktenīgajā 12. marta ceturtdienā vēl paspējām noslēgt studiju kursu ar viesprofesoru no Augsburgas un ar kursabiedriem bariņā papusdienot. Doma, ka tuvojas pārmaiņas, apziņā ieslēdzās pēkšņi — šķiet, visi centāmies to brīdi novilcināt. Viesprofesors izteicās, ka gaidāms paziņojums no valsts augstākajām amatpersonām, bet ko tas varētu nozīmēt, neviens neminēja. Ceturtdienas vakarā sāka pienākt ziņas par atceltām lekcijām, bet pirms pusnakts — Igaunijā pasludināja ārkārtējo situāciju.

Nolēmu nekur pa kaklu, pa galvu neskriet. Latvijā biju plānojis būt uz Lieldienām, pēc tam jau tikai vasarā. Parasti gan vismaz reizi mēnesī iegriežos Rīgā. Interesantā kārtā iepriekš biju nodomājis, ka atlikušo semestri centīšos pievērsties Tartu studentu dzīves labumiem, iedzīvoties pilsētā.

Studijās šis semestris bija paredzēts lielākoties grupu darbu zīmē. Tartu Universitātē akadēmiskais personāls ar retiem izņēmumiem veikli pārslēdzās jaunajiem apstākļiem, kas, kā vēlāk izrādījās, nebūt nav tik iedvesmojoši, kā sākotnēji šķita. Par ierastu lietu kļuva “anonīmie semināri”, kur visiem izslēgti mikrofoni un kameras. Tas izolācijas sajūtu nekādā veidā nerisināja, tāpēc dažreiz gluži vai par spīti ieslēdzu kameru, pat ja biju tāds vienīgais.

Pagāja kāds laiks, līdz sapratām, ka nepieciešams arī mums, studentiem, organizēties tiešsaistes sarunu formātos, citādi WhatsApp grupā uzrakstītais it kā vienkāršais jautājums varēja gaidīt savu kārtu stundām ilgi. Oficiālā studiju slodze nesamazinājās, tai klāt nāca kā minimums neierastie, lai neteiktu — neveicinošie darba apstākļi, jo diendienā nācās riņķot vienā istabā un cīnīties ar fona trokšņus pastiprinošiem mikrofoniem, kad kāds nolēma aktīvi iesaistīties tiešsaistes semināros. Tāpēc vēlāk nolēmām lūgt pasniedzējus mazliet pagarināt mūsu studiju darbu termiņus. Laimīgā kārtā viņi bija pretimnākoši.

Kad jau bija zudusi laika izjūta par to, cik ilgs laiks pandēmijā pavadīts, un vēl jo vairāk — cik ilgi vēl nekas nebūs skaidrs, 17. aprīlī pienāca ziņas par Covid-19 uzliesmojumu universitātes kopmītnēs, inficējoties sešiem studentiem. Pie vainas – ballīte nedēļu iepriekš. Bija grūti aizmigt, saprotot, ka inficēšanās epicentrs nu meklējams ne tikai izolētajā Sāremā, bet arī pāri ielai no manas dzīvesvietas. Vēl jo vairāk — konkrētajās kopmītnēs dzīvoja arī mani kursabiedri.

Kopmītnēm tika noteikta izolācija līdz brīdim, kad tiks saņemti analīžu rezultāti. Tās bija jānodod visiem kopmītņu iemītniekiem. Rezultātā 18. aprīļa vakarā, kad process noslēdzās, bija fiksētas 16 Covid-19 pozitīvas analīzes. Laimīgā kārtā maniem paziņām tās bija negatīvas, ballīte bija notikusi un vīruss bija izplatījies citā stāvā, kur visi 16 inficētie tika pilnībā izolēti līdz atveseļošanās brīdim. Vairāk inficēšanās gadījumu netika atklāti, un 14. maijā Igaunijas premjerministrs pilnībā atcēla iepriekš ieviestos ierobežojumus kopmītnēs. Pa šo laiku bijība pret Covid-19 vīrusu bija kļuvusi pavisam īsta.

Patlaban jau ir mazliet citi laiki. Manā dzīvē ir gandrīz noslēdzies mācību semestris, visu Igaunijas iedzīvotāju dzīvē — atcelts ārkārtējais stāvoklis un krietni samazināti ierobežojumi. Cilvēki Tartu šķiet gandrīz pilnībā pieslēgušies ierastajām gaitām, lai gan arī pandēmijas laikā dzīve pilsētas ielas īpaši nebija mainījusies. Maskas popularitāti tā arī neguva, mašīnu straumes plūda kā vienmēr. Un tomēr — tik daudz skrējēju vienas pastaigas garumā, šķiet, nekad nebiju sastapis, un nez vai tik drīz sastapšu.

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort