fbpx

Vai studenti negrib par daudz? 4

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Igors Kļaviņš, Justīne Panteļējeva, partijas “Progresīvie” pārstāvji
Print Friendly, PDF & Email

Gandrīz visi esam sēdējuši skolas solā – bijuši skolēni un liela daļa arī studenti. Daudzi no mums atceras tēva vai omītes teikto, ka “mantu tev var atņemt, turpretī izglītība gan tev būs vienmēr”. Šajos vārdos ir liela daļa taisnības, kuru mūsu Izglītības un zinātnes ministrija ir nedaudz apgreidojusi, piemetinot, ka “izglītība tev ir dāvana no valsts”.

Covid-19 izraisītā globālā krīze nāk viļņiem. Pirmo tā skāra mūsu veselības sistēmu, kas tīri labi noturējās, jo valsts sniedza atbilstošu atbalstu. Nākamais vilnis ietekmēja ekonomiku, kuras stabilizācijai valsts amatvīri steigšus novirzīja simtiem miljonu eiro. Jaunākais sitiens ir skāris Latvijas studentus, bet atbildes vietā circeņi čīgā vijoli. Nē, īstenībā tas pat būtu labāk, jo atbilde no Izglītības un zinātnes ministrijas ir klaja necieņa un izpratnes trūkums par izglītības nozīmi un Latvijas studentu dzīves realitāti. Arī starptautiskie eksperti no OECD savā ziņojumā ir aicinājuši Latviju īpaši fokusēties uz izglītības pieejamību.

Vētru aizsāka Latvijas Studentu apvienības publicētās aptaujas rezultāti par to, ka aptuveni 12% studentu nevarētu turpināt mācības finansiālu apstākļu dēļ. Kā informē LSA, “Covid-19 izraisītās krīzes ietekmē pieaudzis bezdarba līmenis, īpaši skarot apkalpojošo sfēru, kurā nodarbināts katrs piektais strādājošais students. Neatkarīgi no tā, vai studējošais rūpējas par savu iztiku pats vai paļaujas uz ģimenes vai dzīvesbiedra atbalstu, pieejamie finanšu resursi daudziem ir sarukuši”.

Kamēr LSA aktīvi strādā pie tā, lai nodrošinātu ārkārtas risinājumus un palīdzētu studentiem, kuru augstākā izglītība ir apdraudēta, ir svarīgi turpināt publiski aizsākto diskusiju par augstākās izglītības nozīmi un tās pieejamību Latvijas studentiem.

Šī diskusija – gan sociālajos medijos, gan publiskajā komunikācijā no IZM puses – ir nonākusi, pirmkārt, pie idejas, ka “studijām nav jābūt vieglām un paralēli strādāt ir normāla prakse”, un, otrkārt, nostāda studentus lomā, kurā viņiem ir jābūt augsti cienījamajai Izglītības ministrijai pateicīgiem par budžeta vietām un prasīt ko vairāk būtu necienīgi.

Dzīves realitāte ir tāda, ka studijas daudziem jauniem cilvēkiem Latvijā ir privilēģija. Un nē, tā tam nevajadzētu būt, jo laba izglītība ļauj katram no mums realizēt savu iekšējo potenciālu un padarīt sabiedrību labāku, jo no izglītotas sabiedrības iegūstam mēs visi! Izmantojot izglītības sistēmu, valsts var arī mazināt Latvijas sabiedrības lielo nevienlīdzību un dažādu dzīvesgājumu cilvēkiem ļaut sākt studijas ar vienlīdzīgiem noteikumiem neatkarīgi no viņu maka biezuma. Diemžēl studiju un studējošo kredītu pieejamība, pieejamās stipendijas un dzīves dārdzība uzliek papildus slogu studentiem. Un pat ja mēs vēlamies skatīt izglītību šauri neoliberālā veidā – kā jomu, kur ieguldīt naudu, lai sabiedrība pelnītu vairāk naudas, tad cilvēku izglītība tik un tā ir viena no investīcijām ar vienu no augstākajām ekonomiskajām atdevēm sabiedrībai!

Nepieejamas izglītības dēļ daudzi ir spiesti uzņemties strādāt papildus darbu, lai izdzīvotu. Līdztekus studijām strādājot, krītas arī mācību kvalitāte, jo cilvēkam ir mazāk laika lasīt, atkārtot un diskutēt ar citiem par idejām. Ir mazāk laika arī vienkārši atpūsties un pavadīt laiku ar saviem tuviniekiem un draugiem. Ja pat mēs pieņemtu, ka “strādāt paralēli studijām ir normāli”, tad Latvijā tik un tā ir virkne neatrisinātu problēmu, par kurām nerunā – studējošajiem ir grūtāk atrast darbu gan tāpēc, ka viņi meklē nepilnas slodzes darbus, kas diemžēl nav ierasta prakse Latvijā, gan arī tāpēc, ka viņiem bieži vien trūkst pieredzes un nākas strādāt ar nozari nesaistītos darbos.

Patiesībā studēšana pati par sevi ir pietiekami nopietns, atbildīgs, sabiedrībai vajadzīgs darbs. Mums vajadzētu maksāt cilvēkiem par to, ka viņi izvēlas savu dzīvi pavadīt, padziļināti apgūstot kādu sabiedrībai vajadzīgu jomu, lai pēc dažiem gadiem padarītu Latviju par gudrāku, radošāku, interesantāku, inovatīvāku un produktīvāku vietu, kurā mums visiem dzīvot! Tam ir piemēri Ziemeļvalstīs, kur papildus bezmaksas augstākajai izglītībai ir arī praktiski universālas stipendijas, kas atbilst dzīves dārdzībai, nevis pēdējos 16 gadus ir bijušas iesaldētas 99,60 EUR/mēnesī apmērā. Pamato viņi to šādi – ir svarīgi dot studentam iespēju netraucēti studēt.

Ilgtermiņā mums jādomā, kā nodrošināt studentiem iespēju netraucēti studēt, nevis piestudēt papildus darbam. Tas attiecas gan uz studiju maksu, gan dzīvošanas izmaksām.

Lai studenti nebūtu spiesti studiju laikā strādāt, arī valsts galvotos studējošo kredītus, kas paredzēti ikdienas izmaksām, vajadzētu ļaut sākt atmaksāt 11 mēnešus pēc studiju pabeigšanas, līdzīgi kā tas tagad ir ar studiju kredītiem, kuri paredzēti studiju maksas segšanai.

Valsts galvotajiem kredītiem būtu jābūt piesaistītiem cilvēka ienākumiem pēc studijām, kā tas ir izplatīts daudzās Rietumeiropas valstīs.

Tas nozīmētu, ka valsts cilvēkā iegulda naudu, bet cilvēks sāk atmaksāt kredītu, tikai sākot ar brīdi, kad ir sācis pelnīt, piemēram, vidējo algu konkrētā profesijā. Ja jau IZM tik ļoti patīk pieminēt start-up vidi, tad pēc šādas pieejas Latvijā jau strādā viens start-up, kurš par brīvu apmāca cilvēkus programmēt, uzliekot par pienākumu sākt maksāt % daļu savu ienākumu tikai tad, kad viņi sasnieguši konkrētu algas līmeni. Tas pēc būtības būtu progresīvs nodoklis cilvēkam, kuram būs laba alga nākotnē, bez sloga uzlikšanas tiem, kam būs grūtības jebkādu iemeslu dēļ pēc studijām atrast labi atalgotu darbu.

Līdz šim Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvju – Reiņa Znotiņa (JKP) un Ilgas Šuplinskas (JKP) – neizpratne par augstākās izglītības mērķi un augstprātīgā komunikācija ir bijusi bezatbildīga, it īpaši Latvijas kontekstā. Tā var radīt studentos vilšanos par Latvijas augstākās izglītības sistēmu un vēl vairāk palielina draudus, ka tūlīt pēc plašākas robežu atvēršanas sāksies jauns emigrācijas vilnis līdzīgs tam, kādu Latvija piedzīvoja uzreiz pēc 2008. gada. Patiesībā, sekojot līdzi ziņām, rodas deja vu sajūta, jo šo pašu stāstu mēs dzirdam gadu no gada, tikai šoreiz studentiem ir izdevies pievērst visas sabiedrības uzmanību un parādīt patieso studentu dzīves realitāti.

#GribuStudēt kustība iedvesmo un parāda, ka, pietiekami skaļi sakot patiesību un pastāstot par savu pieredzi, ir iespējams ietekmēt esošo politiku! Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāieklausās, jārīkojas ātri, nosvērti un domājot gan par šībrīža studentu atbalstu, gan par Latvijas valsts labklājību patiesā ilgtermiņā.

Komentāri (4)

Ugis Gruntmanis 28.05.2020. 17.44

Gribētos lielāku precizitāti par Skandināviju un citām ES valstīm, kuras rakstā trūkst. Zviedrijā nemaksā visiem stipendiju, Zviedrijā studentiem ir vieni no vislielakiem parādiem pasaulē https://www.theatlantic.com/international/archive/2013/05/the-high-price-of-a-free-college-education-in-sweden/276428/. Vācijā ir parierais ceļš, ņemot vērā vecāku ienākumus, studentiem tik izsniegti pabalsti. Padomijas sistēma, ka par labām sekmēm maksā stipendiju, kurā ES valstī tā vēl ir?

+2
0
Atbildēt

0

janis_laiks 29.05.2020. 08.19

“studijas daudziem jauniem cilvēkiem Latvijā ir privilēģija…tā tam nevajadzētu būt, jo laba izglītība ļauj katram no mums realizēt savu iekšējo potenciālu un padarīt sabiedrību labāku”.
Skaisti jau viss uzrakstīts, TIKAI nav tādu studiju vispār, – katrai programmai, specialitātei ir nosaukums, tieši tāpat kā ir tautsaimniecībai vairāk nepieciešamās un tās, kurās jau sen ir pārprodukcija. Valstij noteikti nav jāatbalsta visu viegli studētgribētāju (lasi, konkrētu profesiju apgūt un sākt strādāt negribētāju, dažu vieglas dzīves gadu tīkotāju) vēlme par budžeta līdzekļiem apgūt sevi izglītojošās sociālās-valodu-juristu-mākslu-utt. bla-bla-bla programmas laikā, kad ir akūts IT, inženierzinātņu, pedagogu, mediķu deficīts.
Domāju, tik ilgi, kamēr valsts nespēs jēgpilni un drošu roku kontrolēt augstskolu piedāvājumu, nespēs sabalansēt tautsaimniecībā nepieciešamo kadru daudzuma apmācību, uzņēmēju vajadzības ar patieso apmācību struktūru un studentu skaitu, tikmēr mēs nevaram vispārināt un žēloties par neiejūtību pret VISIEM studēt gribētājiem. Šobrīd nevajadzīgajās vai darba tirgū liekajās profesijās katrs drīkst izglītoties par maksu kaut visa mūža garumā, bet nevajag izdarīt spiedienu uz valsti, lai tā atbalsta studijas, kuru beidzēji negribēs un nevarēs atrast darbu specialitatē. Un, tā kā resursi ir ierobežoti, jebkāds atbalsts pienāktos tikai tiem, kas studē IT, inženierzinātnes u.tml.

+1
0
Atbildēt

0

altinyildiz 28.05.2020. 22.09

Kā teica izcilais stresa zinātnes radītājs, kosmopolīts (tas, tāpat, kā liberālis, nav lamu vārds un kosmopolīts nekad nelien svešā templī ar savu dziesmu grāmatu, kā krievs), Austroungārijas pavalstnieks Hanss Selje: “īpašums var sadegt, vai iet bojā plūdos, bet zināšanas paliks”. Komunistiskās diktatūras gados, es to piemēroju dzīves realitātei un mans unikālais teiciens bija: “Zināšanas nepakļaujas īpašuma konfiskācijai”

+1
0
Atbildēt

1

    lindab456 > altinyildiz 29.05.2020. 03.26

    Zināšanas nav konstants lielums – atņemt nevar, bet ir jāuztur un jāatjauno.
    Komunistiskās diktatūras gados zināšanas bija cenzētas, kamēr jaunajā dzīves realitātē – tā ir prece.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort