Ierobežojumi, kariņš, ķīnieši un ieguvēji 2

Foto: AFP/ Scanpix/ WANG Zhao
Valters Kaže, Dr. oec., RISEBA asociētais profesors
Print Friendly, PDF & Email

Ja virsraksts mudina domāt, ka šoreiz radusies man radusies vēlme padalīties ar kārtējo sazvērestību teoriju par Covid-19 tēmu, nāksies sagādāt vilšanos. Runa patiesi ir par ķīniešiem, tiesa – gluži cita rakstura ierobežojumiem, savukārt par sazvērestību teoriju esamību vai ieguvējiem un zaudētājiem lai katrs spriež pats.

Šīs pārdomas raisīja nesena starptautiskā mārketinga nodarbība, kur tiešsaistē kāds ārvalstu students viegli provokatīvā formā uzdeva jautājumu, ko viņam kā topošajam uzņēmējam nozīmē pāris dienas agrāk izskanējušais ASV prezidenta administrācijas paziņojums, ka tā “piešķirs turboātrumu iniciatīvai samazināt ekonomikas atkarību no Ķīnas piegādes ķēdēm“.[1] Prezidents Tramps publiski deklarējis nodomu ieviest jaunus tirdzniecības tarifus virs jau noteiktās 25% importa tarifu likmes Ķīnas precēm, savā tradicionāli emocionālajā stilā iepinot norādes uz to kā sodu par koronavīrusa draudu noklusēšanu. Radās lieliska iespēja gandrīz stundu garai tiešsaistes diskusijai ar raibu starptautisku studentu grupu par ierobežojumiem un uzņēmēju rīcību starptautiskos tirgos. Pāris dienas vēlāk līdzīgu jautājumu atkārtoja jau klients ar biznesu ASV un Ķīnā. Šķiet, ka bez pandēmijas tomēr uzņēmējiem ir arī citi aktuālie jautājumi, par ko vērts runāt.

Par kariņu

Pilnīgi brīvs tirgus eksistē tikai teorijā. Praksē valstis vada savu ekonomiku, arī ārējās ekonomiskās attiecības sev izdevīgā virzienā, lai nodrošinātu savu un valsts iedzīvotāju ekonomisko interešu aizstāvību. Līdzsvara meklējumi starp brīva tirgus funkcionēšanu un valsts, sabiedrības interešu īstenošanu ir izaicinājums. Virknei sekmīgu ekonomikas politiku pamatā ir bijusi līdzsvara atrašana, kā Vācijā pēc Otrā pasaules kara īstenotā ordoliberālā politika, kas ietekmēja sekmīgās sociālās tirgus ekonomikas veidošanu arī Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā un Ziemeļvalstīs. Ordoliberālismu raksturo nevis vienkāršots “haizivju kapitālisms”, bet koordinēta tirgus ekonomika[2], kur valsts ietekme ir ierobežota – iejaukšanās brīvā tirgū tiek veikta tikai sabiedrības būtisku interešu nodrošināšanai, tā iespējami tiecoties uz teorētiski brīvo tirgu. Tās būtisks elements ir brīvas, godīgas un veselīgas konkurences nodrošināšana. Ja valsts šo funkciju neveic sekmīgi, tirgus tiek kropļots – rodas arī priekšnosacījumi monopola vai oligopola (pāris spēlētāju interešu kontrolēta) tirgus veidošanai, kā rezultātā ekonomiskā vara var tikt pārvērsta politiskā ietekmē.

Te rodas arī ārējo ekonomisko interešu elements – starptautiskais bizness ir mūsdienīga karadarbības forma, kurā cīņas tiek izcīnītas ekonomikas un patērētāju vadības frontē. Arī valstu starpā notiek pastāvīga sāncensība jeb sava veida “kariņš” (lai nejauktu ar tiešu militāru konfliktu). Savu pozīciju aizstāvība un pretinieka vājināšana ir nozīmīga militārās taktikas daļa.

Te atmiņā pavīd Sundzi piedēvētā klasiskā traktāta “Kara māksla” atziņa, ka “uzvarētāju karavadonis pirms cīņas rūpīgi plāno daudzos iespējamos iznākumus; sakautais vadonis plāno tikai nedaudzus. Daudzi ceļi ved uz uzvaru, daži – uz zaudējumu, bet ceļa trūkums ved uz sagrāvi.” [3] Līdz ar minēto Trampa administrācijas paziņojumu tirdzniecības kariņš starp ASV un Ķīnu ir kļuvis par atklātu sadursmi, ko pamana kā uzņēmēji, tā studenti. Vai vadoņi ir labi pārdomājuši savu stratēģiju un iespējamās sekas – te gan šaubām pamats.

ASV ārējās tirdzniecības bilance ilgus gadus ir negatīva, bet tās importa struktūrā 2018.gadā pieci lielākie partneri veidoja 58%, tai skaitā Ķīnai esot vadošajā pozīcijā ar 21,6% (ASV kaimiņi – Meksika un Kanāda seko ar krietnu distanci – 13,3% un 12,5% attiecīgi).[4] Šī statistika atklāj ASV izteikti negatīvu tirdzniecības bilanci ar Ķīnu – imports par USD 443 miljardiem pārsniedz eksportu, veidojot teju 47% no visa ASV tirdzniecības deficīta. Tādejādi Trampa administrācijas reakcija šķiet saprotama (īpaši novembrī gaidāmo prezidenta vēlēšanu kontekstā). Taču vai tiešām visas sekas, visi iznākumi ir rūpīgi pārdomāti un kam šajā tirdzniecības karā paredzami ieguvumi?

Par amerikāņiem Ķīnā

Ķīnas preces spēlē nozīmīgu lomu ne vien ASV, bet vairuma pasaules valstu ārējā tirdzniecībā. Arī kā mērķa tirgus Ķīnas teju 1,5 miljardi iedzīvotāju ir vairākumam uzņēmēju mērķa tirgus. Ķīnas ekonomika rada gandrīz trešdaļu pasaules iekšzemes kopprodukta, turklāt par spīti ekonomikas svārstībām, Ķīnas ekonomikas izaugsmes ātrums bijis noturīgi augsts – aizvadītā ceturtdaļgadsimta laikā tas ne reizi nav noslīdējis zem 6% pieauguma gadā.[5] Līdz ar to kariņi ar tik nopietnu spēlētāju parasti tiek veikti ļoti piesardzīgi, jo nejauši var pārvērsties par abpusgriezīgu zobenu. Ķīna arī to labi saprot – rezultātā tarifi var vērsties pret tarifiem, un uzņēmēji meklē sev citus ceļus, lai nodrošinātu izdevīgu piegādes ķēžu risinājumu un nonāktu tuvāk savam mērķa tirgum.

Piemēram, bateriju darbināto elektroauto tirgū skaļākais ražotājs Tesla ir nopietni ieinteresēts Ķīnas tirgū. Tesla tirgus ilgstoši bija ASV, izaugsme Eiropā sasniegta tikai aizvadītajā gadā, kad beidzot to sasniedza Model 3 piegādes. Pircēji, kas jau pirms trim gadiem bija veikuši priekšapmaksu, beidzot varēja saņemt kāroto auto. Tesla ir unikāls ceļš auto pasaulē – mārketings un pārdošana notiek krietnu laiku pirms ražošanas, bet zīmola atpazīstamība skrien pa priekšu pārdošanām. Pašlaik tas ir amerikāņu uzņēmuma veiksmes stāsts, bet līdz pat 2018.gadam tirgus līderi bija mums maz zināmi Ķīnas zīmoli (BYD, BAIC, SAIC, Geely). Jau minētā Ķīna ir liela pieprasījuma pašpietiekams tirgus šajā nozarē un šie zīmoli pamatā tajā darbojās. 2019.gadā sakārtotā ražošana un Eiropas pārdošanas apjomu pievienošana portfelim beidzot Tesla palīdzēja izrauties pasaules līderpozīcijās un par naga tiesu aizsteigties garām BYD.[6]

Ķīnas lielā tirgus perspektīvas arī Tesla neatstāj vienaldzīgu, un paradoksālā kārtā kariņš strauji veicinājis amerikāņu auto ražotāja tirgus maiņu. Ja importa tarifi sadārdzina produkcijas izmaksas, to ražojot ārpus mērķa tirgus valsts, rodas pamatots iemesls mainīt valsti un ražot auto uz vietas. Ķīnas lielais vietējais tirgus un zemākas ražošanas izmaksas tajā Tesla dienas kārtībā šo iespēju jau bija ierakstījis sen, taču tirdzniecības kariņa sākšana “piešķīra turboātrumu” projektam. 2018. gadā decembrī Šanhajas tuvumā uzsāktās Tesla ražotnes būvniecība notika ar lielu vietējās valdības atbalstu – ar interesi sekojot tīmekļa kamerām, rosību varēja vērot 24 stundas diennaktī. Rezultāts – jau 2019. augustā būvniecība pabeigta, bet oktobrī sākta Tesla Model 3 ražošana, gada beigās pirmajiem “Tesla Made in China” nonākot tirgū.

Kas ir ieguvēji? Noteikti Tesla bizness, noteikti ķīnieši – darba vietas, nodokļi, tirgus pieprasīta produkta pieejamība, ASV tehnoloģiju pārneses iespējas uz Ķīnu un arī globāla publicitāte. Izdevīgu tirdzniecības attiecību saglabāšanas gadījumā varētu minēt, ka vismaz daļa šo ieguvumu saglabātos amerikāņiem. Protams, agri vai vēlu Tesla Gigafactory Ķīnā gan tik un tā būtu uzbūvēta, tomēr daļu no komponenšu ražošanas būtu iespējams un lietderīgi saglabāt jau esošajās ražotnēs.

Sundzi brīdināja valdnieku: “Ja sodīsi kareivjus, pirms būsi to uzticību iekarojis, tie nebūs tev pakļāvīgi.” Citiem vārdiem sakot, uzņēmēji rīkojas racionāli un ātri – tie allaž atradīs iespējas ražošanu veikt sev izdevīgākajā veidā.

Par ķīniešiem pasaulē

Tagad mazliet par otru pusi – ko valdnieki var paveikt savas teritorijas aizstāvībai. Ķīnas ekonomikas modelis ir visai atšķirīgs un maz saprotams mums, rietumniekiem. Man patiesi patīk tam piemērotais apzīmējums “valsts kapitālisms” – kapitālisma forma, kurā valsts darbojas kā dominējošs ekonomiskais spēlētājs, tādejādi kompleksi kontrolējot politikas un ekonomikas sviras. Šis modelis ir bijis visnotaļ sekmīgs – kopš Ķīnas ekonomikas atvēršanas 1970.gadu beigās, tā kļuvusi par pasaules ekonomikas smagsvaru. Tomēr valdībai ir liela ietekme uz biznesu, ieguldījumi vairumā stratēģisku nozaru un to spēlētāju. Tā vietā, lai cīnītos pret ārējiem konkurentiem ar ierobežojumiem, tiek stimulēta pašu uzņēmumu spēja cīnīties ārējos kara laukos. Te gan kariņš var pāraugt karā – valdības un biznesa ciešā savīšanās rada bieži vien pamatotu satraukumu Ķīnas oponentiem. Tiesa, brīvas konkurences principus ietekmē uzņēmumu protekcionisms rada tiem konkurences priekšrocības kā mājas, tā ārējos tirgos. Mūsdienu pasaulē īstos karus bieži izspēlē tehnoloģiju pasaulē, kas palīdz gūt priekšrocības. Sundzi vienu no sava traktāta nodaļām veltī spiegošanai un norāda, ka “gudriem valdniekiem un labiem karavadoņiem satriekt un iekarot pretinieku, un paveikt vienkāršam cilvēkam nesasniedzamas lietas palīdz iepriekšējas zināšanas par pretinieku”.

Arī vārds ‘spiegošana’ ASV un Ķīnas tirdzniecības kariņā šķiet iespraucies. Šeit kā cietējs pirmajā brīdī parādās konkrēta Ķīnas kompānija – globālais telekomunikāciju aprīkojuma nozares milzis Huawei. Tā pašlaik ir līdere mobilo sakaru tīklu infrastruktūras ražotāju vidū, kā arī otrais spēlētājs viedtālruņu ražošanā. Jāpiebilst, ka tieši pēdējā nozarē mārketinga jomas eksperti ar interesi un baudu sekoja kompānijas gaitām. Huawei ieņēma noturīgu vietu viedtālruņu tirgū, īpaši fokusējoties uz konkurentu nenovērtētu patērētāju uzvedības izpratnes elementu. Visi mūsdienīgie viedtālruņi var tikt izmantoti zvaniem, ziņu apmaiņai, informācijas iegūšanai, video satura apskatei utt. Šajā jomā zīmoli ir līdzīgi – unikālu tehnoloģisku priekšrocību būs maz. Huawei agrīni konstatēja, ka cilvēkam ir gan funkcionāli vērtīga, emocionāli svarīga vajadzība viedtālruņa pielietojumam – kvalitatīva foto iespēja. Ir daudz mirkļu, ko vēlamies tvert, bet atsevišķu fotokameru līdzi nenēsājam, taču tālrunis ir katram – un tam jānodrošina augstvērtīga fotomirkļa tveršanas iespēja. Šis it kā tik saprotamais apsvērums palīdzēja zīmola straujai izaugsmei. Huawei arī ambīciju neslēpa – paziņoja, ka tiecas uz pasaules līdera vietas iekarošanu šajā jomā, apsteidzot amerikāņu Apple un korejiešu Samsung. Apple patiesi tika apsteigts un Huawei sāk mīt uz papēžiem arī līderim.

Otrs tirgus – tīkla infrastruktūra – ir tikpat interesants. Globālā telekomunikāciju aprīkojuma tirgus ir visai oligopols – līderim Huawei (28% tirgus daļa 2017.g.) seko zviedru Ericsson (27%), somu Nokia (23%) un vēl viens Ķīnas uzņēmums – ZTE (13%).[7] Nesen izskanējušās un pašu kompāniju noliegtās ziņas [8] par Nokia un Ericsson iespējamo integrācijas, pat apvienošanās scenāriju pavada ASV administrācijas sākotnējais komentārs par nepieciešamību tai “aktīvi investēt” vienā vai otrā kompānijā, lai cīnītos pret Ķīnas dominanci 5G. Pēc neilga brīža gan to notušē cits komentārs, ka valsts tomēr nav spēlētājs investīciju biznesā.[9] Lai cik nopietni vai nenopietni būtu izteiktie priekšlikumi vai valsts plāni investēt tās kontrolēta 5G tīkla izveidē[10] vai arī kāds apzināti parūpējies par šādas informācijas izskanēšanu politiskā telpā, lielvaru interese par kontroli šajā jomā ir manāma.

5G sakaru tehnoloģijas pašlaik ir visu intereses centrā, jo maina ikdienu, ar lietu internetu ļoti cieši ienākot mūsu ikdienā, biznesā un mājsaimniecībās. Kariņš par līderību šajā nozarē ir nopietna stratēģisko pozīciju nostiprināšanas cīņa.

Jau 2012.gadā ASV, argumentējot ar drošības apsvērumiem – iespējamajiem spiegošanas draudiem, ko radot Huawei biznesa ciešā saikne ar Ķīnas valdību, ieviesa ierobežojumus šī ražotāja tīkla infrastruktūras izmantošanai ASV. 2019.gadā tika sperts nopietns nākamais uzbrukuma solis – Huawei liegta pieeja ASV kompāniju tehnoloģiju izmantošanai, ierobežotas ASV kompāniju sadarbības iespējas. Par drošības draudiem neņemos spriest, jo mans mērķis ir paraudzīties uz tirdzniecības kariņiem un to ieguvējiem. ASV pielika lielas pūles, lai arī savu plašo sabiedroto loku pasaulē aicinātu pārvērtēt, kuriem spēlētājiem ļaut attīstīt jaunās paaudzes sakaru tīkla infrastruktūru.

Iespējams, salīdzinoši nesenie panākumi bija šādu soļu pamatā – vēl 2018.gadā Trampa administrācija ieviesa līdzīgus ierobežojumus pret mazāko ķīniešu spēlētāju – ZTE, novedot kompāniju mata tiesas attālumā no tās sabrukuma. Tam sekoja Trampa paziņojums, ka ZTE tiks atļauta tālāka darbība ASV tirgū pēc USD 1,3 miljardu samaksas, vadības komandas nomaiņas un amerikāņu atbilstības jomas vadītāju iekļaušanas tajā.[11] Sundzi vārdiem sakot: “[..] gudrs karavadonis laupīs pretiniekam iztiku. Vezums pretinieka graudu ir divdesmit paša vērts, gluži kā viena pretinieka apgādniekam atņemtā nešļava – divdesmit no pašu apcirkņiem ņemtu.”

Tomēr pagātnes panākumi nenozīmē spēju tos atkārtot vēlreiz pret spēcīgāku un nu arī informētāku pretinieku. Huawei tehnoloģiski ir ekspertu skatījumā daudzās jomās pārāka tehnoloģija, ko saskata ne vien analītiķi[12], bet pat ASV mediji. Time atzīst[13], ka “Huawei ir par aptuveni 18 mēnešiem apsteiguši konkurentus ieviešanas spēju ziņā. Tās 5G bāzes stacijas [.. ir] tipiski 30% lētākas par konkurentiem”. No attīstītas un pieejamas tehnoloģijas ieguvēji var būt kā telekomunikāciju operatori, tā arī patērētāji, kam cenā svarīga gan sakaru pakalpojumu kvalitāte, gan izmaksas. Drošība ir būtiska, taču publiski vēl nav izskanējuši kādi pierādījumi izteiktajiem apgalvojumiem par riskiem – tiesa, to neviennozīmīgo situāciju vēsture ir gara.[14] Protams, daudzi šāda rakstura jautājumi nav un nebūs publiski, un stratēģiskas infrastruktūras lēmumi nav sasteidzami.

Arī Eiropas Komisija ir nesen nākusi klajā ar savām vadlīnijām 5G tehnoloģiju jomā[15], valstis pašlaik katra izvērtē savu pieeju, un virkne Eiropas valstu ir lēmusi par labu sadarbībai ar Ķīnas kompāniju, virkne ir saskatījusi pamatu no tās atturēties. Vai šeit vietā Sundzi traktāta nodaļa par spiegiem vai arī cita viņa maksima “karadarbība ir maldināšanas māksla”? Arī ekonomikas kariņos, kur katra vilcināšanās var maksāt dārgi, bet konkurenta piebremzēšana sniegt ievērojamas priekšrocības. Kamēr Eiropas valstis savus lēmumus izsvērs un pieņems, cits ātrvilciens gatavs uzņemt “turboātrumu”. Oficiālās vēsmas no ASV[16] liecina, ka tur vējš sāk mainīt virzienu – pietuvojies brīdis, kad ASV kompānijām tiks ļauts sadarboties ar Ķīnas kompāniju 5G tīklu standartu izstrādē. Ieguvēji šajā brīdī būtu gan ASV (valsts, tās kompānijas un patērētāji), gan minētā ķīniešu kompānija, taču nez vai malā stāvētāji.

Tiesa, patērētāji – viedtālruņu lietotāji, ikdienā maz uztraucas, kura ražotāja tehnoloģijas darbina tīklu. Patērētāju interesē nevis vienkārši nopirkt “dzelzi”, bet gūt vērtību no sava tālruņa izmantošanas. Un šajā tirgū spēle kļūst vēl interesantāka – minēto “dzelzi” darbina operētājsistēma, bez kuras tā ieguvums patērētājam nevar tikt pilnvērtīgi īstenots. Huawei ierīces darbina pasaulē populārākā viedtālruņu operētājsistēma Android. Pati tā pamatā ir atvērta koda izstrādne, taču tās būtiska sastāvdaļa ir ASV kompānijas Google pakalpojumu ekosistēma. Google vēsturiskās attiecības ar Ķīnu ir bijušas jau gana sarežģītas – virkne kompānijas pakalpojumu ir šajā valstī ierobežoti. Tas gan līdz šim nav traucējis Google licencēt savu programatūras ietvaru ķīniešu viedtālruņu ražotājiem – pārējā pasaulē tas rada patērētājiem iespējas efektīvi izmantot tehnoloģiju dotās iespējas (meklētājs, saziņas programmas, vadošais lietotņu veikals, maksājumu iespējas ar telefonu u.c.).

ASV liegums uzņēmēju sadarbībai ar Huawei nozīmē, ka pēdējā vairs nevar savu jauno telefonu operētājsistēmas adaptācijā iekļaut Google ietvaru. Tikko Trampa liegums ar Huawei pagarināts, tam šķietami vajadzētu ķīniešu gigantu nostādīt situācijā, kurā tā straujais skrējiens uz līderpozīcijām viedtālruņu tirgū tiktu strauji pārtraukts. Tomēr pasaule šķiet sarežģītāk iekārtota… Pasaules viedtālruņu tirgū dominē ķīniešu ražotāji, kuru zīmoli mums vēl sveši, jo primāri tie izaugsmi nodrošina milzīgajā Ķīnas tirgū. 2019.gada līderim korejiešu Samsung (20%) seko ķīniešu Huawei/Honor (16%), amerikāņu Apple (13%) un vesels pulks citu ķīniešu ražotāju – Xiaomi, Lenovo, Oppo, Vivo, Realme (pēdējie trīs ir vienas grupas zīmoli).[17] Paliekot bez Google programmatūras elementiem, Huawei strauji spiesti attīst savu ekosistēmu un lietotņu veikalu, kurā rada izdevīgus noteikumus lietotņu izstrādātājiem. Virkne uzskaitīto ķīniešu zīmolu pievienojas aliansei, un tā sāk stimulēt Huawei Mobile Services ekosistēmas izaugsmi, kas primāri rada konkurenci Google radītajai. Huawei jaunie produkti tehnoloģiskās izcilības ziņā ir pievilcīgi patērētājiem un gaidīti. Jā, pagaidām lietotņu ekosistēma ir ierobežotāka, bet strauji aug un tai pielāgojas. Huawei tirgus daļa 2019.gadā kopumā pieaugusi par 2 procentpunktiem pret iepriekšējo gadu.[18] Huawei arī nesen publiski paziņojuši, ka par spīti koronavīrusa pandēmijai 2020.gada 1.ceturksnī kompānija pamanījusies palielināt ieņēmumus par 1,4%.[19]

Ieguvēji un zaudētāji? Jā, Huawei sākotnēji šķita zaudētāji un bija spiesti ieguldīt daudz līdzekļu un spēku biznesa jaunam izrāvienam, taču dažās jomās kompānija jau ir ieguvējs. Ar savu ekosistēmu, Huawei kļūst neatkarīgāki un ilgtermiņā spēcīgāki. Virkne Eiropas valstu atturas no iespējas došanas Huawei darboties mobilo tīklu attīstībā, citas – šo iespēju dod. Viennozīmīgu ieguvēju te nav. Virkne ASV kompāniju, kuru tehnoloģijas līdz šim bija licencētas Huawei, zaudē ienākumus. Google šajā situācijā šķiet visapdraudētākais spēlētājs starp visiem – Ķīnā pārdotajās ierīcēs Google servisi nebija pieejami jau iepriekš, tagad Google zaudē iespēju pārējā pasaulē būt Huawei telefonu pircēju servisu, lietotņu piegādātājs. Zināmā mērā zaudētāji esam arī mēs patērētāji, kuriem iegūt augstāku vērtību no šī ražotāja telefona izmantošanas kļūst sarežģītāk. Šķiet, ka šajā karā izteiktu uzvarētāju nav. Huawei šķiet neliels ieguvējs, kamēr zaudētāju netrūkst.

Sundzi par manevriem grūti pieejamā teritorijā teicis – “ja pretinieks labi sagatavojies, mūsu uzbrukums būs nesekmīgs, atkāpties un gūt priekšrocības būs grūti”. Pašlaik stratēģijas maiņa liekas jau novēlota, jo ierobežojumiem bija bumeranga efekts – tie sekmēja spēcīga konkurenta radīšanu pašu uzņēmējiem. Biznesa vides evolūcijas likums ir skarbs – izdzīvo tas, kurš mainīgajai situācijai pielāgojas labāk, un ķīnieši patlaban izskatās šajā jomā visai spēcīgi.

Noslēgumam

Gudrs karavadonis mācās no vēstures – citu kļūdām, nevis mēģina pieļaut tās pats, lai pārbaudītu, cik tās sāpīgas. Pandēmijas laiks ir īpaši labs laiks mācīties no klasikas – arī uzņēmējiem un starptautiskā mārketinga studentiem noteikti iesaku pārlasīt Sundzi “Kara mākslu” jebkurā tās interpretatīvajā tulkojumā. Savukārt manis aprakstītie pāris uzņēmumu piemēri tikai ilustrē, ka ekonomikas kariņos spēlēšanās ar ierobežojumiem vai uzbrukumiem ir rūpīgi jāplāno, lai ieguvēja lomā nebūtu pretinieks un mēs paši neciestu no saviem lēmumiem. Došos pārlasīt klasiku un kādu brīdi nedomāt par kariņiem.

 

[1] Trump administration pushing to rip global supply chains from China: officials. Reuters (03.05.2020.): https://www.reuters.com/article/us-health-coronavirus-usa-china/trump-administration-pushing-to-rip-global-supply-chains-from-china-officials-idUSKBN22G0BZ

[2] Hall P., Soskice D. (2001). Varieties of Capitalism: The Institutional Foundations of Comparative Advantage. Oxford University Press USA

[3] Angļu valodas tulkojuma versija: Sun Tzu. The Art of War A New Translation by James Trapp (2011). Amber Books Ltd.

[4] Pasaules Bankas dati. World Integrated Trade Solution dati: https://wits.worldbank.org/

[5] Pasaules Bankas dati: https://data.worldbank.org

[6] Electric Vehicle World Sales Database: http://www.ev-volumes.com/

[7] IHS Markit dati: https://ihsmarkit.com/industry/telecommunications.html

[8] Nokia to Weigh Strategic Options as Profit Pressure Mounts. Bloomberg (26.02.2020.): https://www.bloomberg.com/news/articles/2020-02-26/nokia-said-to-weigh-strategic-options-as-profit-pressure-mounts

[9] U.S. Not Investing in Ericsson, Nokia, Trump Advisor Kudlow Says. Bloomberg: https://www.bloomberg.com/news/terminal/Q5CO7MDWLU6F

[10] Scoop: Trump team considers nationalizing 5G network. Axios (28.01.2018): https://www.axios.com/trump-team-debates-nationalizing-5g-network-f1e92a49-60f2-4e3e-acd4-f3eb03d910ff.html

[11] Trump Says China’s ZTE to Pay $1.3 Billion Fine to Re-Open. Bloomberg (25.05.2018.): https://www.bloomberg.com/news/articles/2018-05-25/trump-administration-said-to-reach-deal-to-keep-zte-in-business

[12] Strategy Analytics dati: https://telecoms.com/496956/huawei-forecast-to-have-narrow-advantage-in-5g-ran-race/

[13] Inside the Controversial Company Helping China Control the Future of the Internet. Time (23.05.2019.): https://time.com/5594366/5g-internet-race-huawei/

[14] Huawei controversies timeline. Computerworld (10.09.2019.): https://www.computerworld.com/article/3427998/huawei-controversies-timeline.html

[15] Secure 5G deployment in the EU: Implementing the EU toolbox – Communication from the Commission: https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/news/secure-5g-deployment-eu-implementing-eu-toolbox-communication-commission

[16] Exclusive: U.S. drafts rule to allow Huawei and U.S. firms to work together on 5G standards – sources. Reuters (07.05.2020.): https://www.reuters.com/article/us-usa-china-huawei-tech-exclusive/exclusive-u-s-drafts-rule-to-allow-huawei-and-u-s-firms-to-work-together-on-5g-standards-sources-idUSKBN22I1ZY

[17] Counterpoint Technology Market Research dati: https://www.counterpointresearch.com/global-smartphone-share/

[18] Turpat

[19] Huawei paziņojums medijiem: https://www.huawei.eu/press-release/huawei-announces-q1-2020-business-results

Komentāri (2)

altinyildiz 18.05.2020. 20.41

“Tādejādi Trampa administrācijas reakcija šķiet saprotama”
—————-
“Šķiet” tikai dīvaiņiem, normāliem cilvēkiem Tramponomika ir loģiska, pašsaglabāšanās instinkta vadīta. Bez ASV mikroelektronikas nestrādās Huawei un pārējie Ķīna giganti. Gandrīz visas pasaules mikroshēmas izgatavo Malaizijā, bet par katru tās likteni lemj ASV un cik no tām saņems Ķīna, atkarīgs no tās labām attiecībām ar civilizēto pasauli.
Kāds savā galviņā ir iedomājies, ka Ķīna ir beznosacījuma planētas fabrika. Skuju. Attīstoties robotizācijai vajadzība pēc ķīniešu darbaspēka strauji samazināsies. Par to pašu cenu preci varēs izgatavot ASV, tikai atkritīs loģistikas izmaksas. Bez Ķīnas, kas, aplipinot visu planētu un apzināti noklusējot faktus par Covid 19, uz ko ir noskaitusies visa pasaule, izņemot Krieviju un ASV pederastu, negrofīlu, parazītu, korumpantu, mauku un nelegāļu parķiju, ir vēl tādas valstis, kā Vjetnama, Taizeme, Laosa, Kambodža, Birma, Filipīnas, Indonēzija, Nepāla un Indija, uz kurieni var pārvest visu ražošanu. ASV Rīcības Prezidents, Trampa kungs, jau tagad ir repatriējis daļu ražošanas un turpina to darīt. Japāna saviem uzņēmumiem, kas strādā Ķīnā, piedāvā uz valsts rēķina pārvest viņu ražošanu uz citām valstīm un būtiskus atvieglojumu, ja tie ražošanu repatriēs.
Ķīnai ir dilemma, vai nu ievērot visu kopmītnes noteikumus un normāli attīstīties, līdzīgi Taivanai, Korejai, Singapūrai, vai kopā ar krieviem atgriezties viduslaikos, dzert pagrabos krutku, spricēt sev “krokodil”(opiātu surogāts) un naktīs rakties par miskastēm, meklējot sev ēdamo.

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 18.05.2020. 20.34

Interesanti,jā.
Būtiska lieta gan nav pieminēta. Ķīnā par korupciju un valsts naudas izšķērdēšanu ir nāvessods.

Izlasīju, kas notiek Latvijā un ar patiesu nožēlu nodomāju , cik žēl, ka mēs saviem korumpantiem dodam ordeņus un pisteņus, nevis liekam cietumos un konfiscējam mantu.

Es balsotu par nāvessodu visiem tiem, kuri pieņem likumus, kuri ļauj mūs – sabiedrību apzagt.

0
-2
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu