Logs uz nākotni

Aktieru ansamblis iestudējumā Irānas konference. Ekrānuzņēmums
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Vai izrādes Trojas ķēve un Irānas konference ir pirmie Latvijas digitālie kucēni?

Jau kādu laiku mani nodarbina jautājums, kā uztvert izrādes, kas pārpludina digitālo vidi. Kā mākslas darbus? Kā sociālu projektu? Varbūt kā laika kavēkli dīkstāvē nokļuvušajiem māksliniekiem? Ko mēs gaidām no iestudējumiem tiešsaistē? Vai digitālās izrādes prasa citas iemaņas ne tikai no māksliniekiem, bet arī no skatītājiem? Par šiem jautājumiem ļauj domāt divi jauniestudējumi — Ivana Viripajeva luga Irānas konference Elmāra Seņkova režijā un Lauras Grozas-Ķiberes Trojas ķēve, kas veidota, balstoties Artūra Dīča dramaturģijā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu