Sintija Jue Džana, sejas masku dāvinātāja • IR.lv

Sintija Jue Džana, sejas masku dāvinātāja

1
Aprīļa sākumā uzdāvinājusi Ozolnieku novada sociālajiem darbiniekiem sejas maskas, Sintija atteicās no pateicības un sevis cildināšanas. «Tas nav nekas liels,» viņa paskaidroja, jo, pateicoties latviešu laipnībai, Latvijā un mazajos Ozolniekos jūtas kā mājās. Foto — Billijs Locs
Gunita Nagle

Par bīstamo koronavīrusu Sintija uzzināja janvārī no tuviniekiem Šanhajā. Pirms gandrīz astoņiem gadiem Sintija ar vīru Zinti un meitu Diniju pārcēlās no šīs Ķīnas pilsētas, kurā dzīvo vairāk nekā 24 miljoni iedzīvotāju, uz nelielo Ozolnieku novadu Zemgalē. Bet sakarus ar ģimeni un draugiem uzturēja, un viņi stāstīja, cik ātri izplatās jaunā slimība. Pieļaujot iespēju, ka vīruss nonāks arī Latvijā, Sintija interneta veikalā nopirka astoņas kastes ar sejas maskām.

Kad maskas saņēma, Sintija saprata, ka tās ir labas kvalitātes — kā respiratori, katra lietojama līdz pat trim nedēļām. Tagad, kad Covid-19 izplatās arī Latvijā, nolēma pusi jeb 80 maskas atdāvināt tiem, kuriem tā nepieciešamas darbā. Sākumā bijusi doma par slimnīcu, bet «tad izlasīju, ka to trūkst sociālajiem darbiniekiem», ātri bērdama vārdus latviešu valodā, stāsta Sintija. Pastāstīt par dāvinājumu viņa piekrīt tikai tāpēc, ka grib ar žurnāla starpniecību pateikties Ozolnieku ļaudīm par viņu laipnību. 

Uz Latviju ģimene pārcēlusies, jo gribējuši nodrošināt bērniem laimīgu bērnību. Šanhajā tas esot grūti — liels gaisa piesārņojums un pārlieku stingra disciplīna bērnudārzos un skolās. Nolēmuši emigrēt, Sintija un Zintis meklējuši vietu, kur ir maz cilvēku, mierīga ikdiena un bez lielas naudas var tikt pie mājvietas. Ozolnieki izrādījās pareizā izvēle. Sākumā bija grūti valodas dēļ. Sintija aizgājusi uz bērnudārzu pieteikt meitu, bet tur neviens nav runājis angļu valodā. Taču pedagoģes bija gatavas palīdzēt, kāda pārveda pāri ielai uz Ozolnieku novada domi, kur Sintijai palīdzēja nokārtot formalitātes. «Atceros, ka lielveikalā saplīsa soma un viss izkrita pa grīdu. Bet kāda skaista meitene palīdzēja visu salasīt, puisis paprasījis maisiņu, lai būtu, kur visas izkritušās mantas salikt,» Sintija stāsta, jo šādas situācijas palīdzēja iejusties un kļūt aizvien drošākiem. «Šo mazo lietu dēļ es ļoti mīlu Latviju.» 

Tagad viņas vīrs vada internetu veikalu, Dinija mācās skolā, Emma iet bērnudārzā, bet Sintija izveidojusi ķīniešu valodas skolotājas karjeru. Pirms divarpus gadiem sāka mācīt ķīniešu valodu meitas klasesbiedrenei, tad pedagoģijas kursos ieguva sertifikātu, kas ļauj vadīt valodas apguves nodarbības, un tagad māca ķīniešu valodu bērnu un jauniešu centrā Junda Jelgavā un strādā tulkošanas birojā Baltic Media Rīgā.   

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu