Pieci veidi, kā valstij atbalstīt iedzīvotājus

Jau tagad ir sākusies jauna ekonomiskās domāšanas ēra. Kā izrādās, visi iepriekšējie apgalvojumi par to, ka “naudas nav” un valsts nedrīkst tērēt vairāk nekā tā iekasē nodokļos, ir fundamentāli maldinoši. ASV apcer fiskālo stimulu pat teju divu triljonu dolāru apmērā (9,8% no IKP), Apvienotā Karaliste plāno 350 miljardu sterliņu mārciņu budžeta tēriņus (15% no IKP), Vācijas atbalsts ekonomikai kopumā tiek lēsts 750 miljardu eiro apjomā (20,5% no IKP), uz kā fona Francijas 45 miljardu eiro (1,8% no IKP) stimuls izskatās visnotaļ konservatīvs, lai gan pirms pāris nedēļām tas būtu bijis neiedomājams. Eiropas Komisijas piedāvājums atcelt fiskālos ierobežojumus un ļaut dalībvalstīm tērēt tik, cik tām vajadzīgs, norāda uz to, ko “radikāli” ekonomikas apskatnieki regulāri atgādina: jebkura valsts, kam ir autonoma valūta, var radīt naudu neierobežotā apjomā bez nepieciešamības paaugstināt nodokļus vai aizņemties kapitāla tirgū.

Naudas radīšanu valsts vajadzībām realizē vai nu centrālās bankas, vai nacionālās attīstības bankas (piemēram, KfW Vācijā). Vienīgais objektīvais naudas apjomu ierobežojošais faktors ir ražošanas resursu (darbaspēks, izejvielas, ražošanas jaudas) pieejamība ekonomikā; šos resursus var izmantot jebkāda veida vajadzību nodrošināšanai. Politika kopumā ir idejiska cīņa par to, kas ir “nepieciešams”, un līdz šim Latvijā vairākas būtiskas sociālās vajadzības (piemēram, veselības aprūpe, izglītība, pieejami mājokļi) vienkārši nav uzskatītas par tādām.

Daži joprojām konservatīvi domājoši ekonomisti neslēpti priecājas par to, ka Latvijā pēdējo desmit gadu laikā nav bijis neviena nopietna mēģinājuma atrisināt pieaugošās sociālās nevienlīdzības un nabadzības problēmu, turpretī fiskālie rādītāji ir apmierinoši un mums ir mazs publiskais parāds. Viņuprāt, tas mums labāk palīdzēs tikt pāri topošajai krīzei. Tomēr sabiedrības spēja izdzīvot krīzes situācijā būs tiešā veidā atkarīga no veselības aprūpes un citu sociālo pakalpojumu kvalitātes. To, vai fiskālā atbildība ir bijusi arī sociāli atbildīga, varēsim novērot jau pavisam drīz.

Pašlaik iedzīvotājiem būtu derīgi paturēt prātā ekonomistu un politiķu jauno pārliecību, ka nauda tomēr ir. COVID-19 nav izmainījis ekonomikas teoriju, bet apstiprinājis valdošā koncepta kļūdainumu.

18. martā Eiropas Centrālā banka (ECB) paziņoja par jaunu aktīvu iepirkšanu 750 miljardu eiro apmērā, šādi cerot nodrošināt banku, privātā sektora un arī valdību likviditāti. Par iemesliem, kāpēc šāds risinājums ir nepieciešams, bet noteikti ne pietiekams, lai novērstu smagus sociālos efektus, rakstīju iepriekš. Tomēr ir svarīgi saprast šī lēmuma patieso nozīmi: Eiropas Savienības līgumi aizliedz ECB tiešā veidā finansēt nacionālās valdības, kam finanšu līdzekļi, vismaz teorētiski, ir jāsmeļ no privātiem tirgiem. Privātie tirgi savukārt vērtē aizņemšanās cenu, skatot attiecīgās valsts budžeta pozīciju. Ja deficīts pieaug – palielinās arī procentu likme.

COVID-19 izraisītā krīze palielinās deficītu visām eirozonas valstīm, un loģiski būtu secināt, ka pieaugs izmaksas publiskā parāda apkalpošanā. Tomēr šobrīd tikai valsts sektors ir spējīgs nodrošināt jebkādu ekonomikas stabilizāciju ar apjomīgām publiskām investīcijām – augsta aizņemšanās cena šīs investīcijas slāpēs. Vienīgais veids, kā novērst situāciju, kurā valstu fiskālā kapacitāte tiek pakļauta privāto tirgu peļņas loģikai, ir panākams ar centrālās bankas starpniecību, kas apņemas nopirkt valsts parādzīmes otrreizējos tirgos – tātad ne vairs no valdībām, bet no privātā sektora, kuru bilancēs atrodas šīs obligācijas. Tas ir tieši tas, ko ECB darīs, šādā veidā netieši tik un tā finansējot nacionālo valdību deficītus. Tādējādi risks, ko investori piešķir pieaugošiem budžeta deficītiem, samazinās, jo viņiem ir garantija, ka šie aktīvi būs pārdodami. Jautājums par to, cik ilgi šī izlikšanās turpināsies un vai tā turpināsies pēc COVID-19 krīzes, ir atvērts un atkarīgs no eirozonas lielvalstīm – Vācijas un Nīderlandes.

Tomēr divas lietas šobrīd ir pavisam skaidras: pirmkārt, valsts loma ekonomikā noteikti pieaugs un, otrkārt, eirozona esošajā veidolā drīz vairs neeksistēs, jo COVID-19 atsegs visus šīs monetārās sistēmas trūkumus – Vācijas merkantilismu, ziemeļu-dienvidu asimetriju, taupības politikas doktrīnu un fiskālo transfēru trūkumu.

Līdzšinējie Latvijas valdības atbalsta pasākumi atgādina kautrīgus pussoļus, nevis mērķtiecīgu un stratēģisku palīdzības sniegšanu tiem, kam tā ir visvairāk nepieciešama. Atbalsts uzņēmumiem ir neapšaubāmi svarīgs, tomēr joprojām ļoti maz dzirdam par atbalstu darbiniekiem un iedzīvotājiem kopumā. Esošais dīkstāves pabalsts ir ne tikai nepietiekams, bet arī neaizsniedzams visiem tiem iedzīvotājiem, kuri strādā ēnu ekonomikā. Izmantot šo situāciju, lai moralizējoši disciplinētu tos, kuri arī objektīvu iemeslu dēļ nav maksājuši nodokļus, būtu ekonomiski tuvredzīgi un politiski augstprātīgi. Politiķiem ir skaidri jāapzinās, ka šoreiz sabiedrības viedoklis ir pārliecinoši par labu tiešam iedzīvotāju atbalstam. Šoreiz neviens nevaino “bezatbildīgus” kredītņēmējus. Tāpēc atbalsta mehānismiem jābūt patiesi progresīviem un tālredzīgiem.

Zemāk ieskicēju piecus risinājumus, kas ir piemēroti ne tikai šim brīdim, bet var veidot arī nākotnes ekonomikas pamatus.

1.Darba garantijas programma

Bezdarbnieku pabalsti nedrīkst būt situācijas risinājums. Pirmkārt, ir jānovērš jebkāda darbinieku atlaišana, un bezdarbnieku pabalstu tēmas attīstīšana sūtīs nepareizo signālu darba devējiem. Otrkārt, ir jāizvairās no bezdarba institucionalizēšanas. Tāpēc papildus šim pabalstam ir jāievieš darba garantijas programma, kuras pamatprincipi būtu šādi:

• jebkurš iedzīvotājs var pieteikties programmā un saņemt 500 eiro (neto) algu ar visiem sociālajiem nodrošinājumiem;
• NVA sadarbībā ar pašvaldībām, ministrijām un citām valsts institūcijām izstrādā darbu sarakstu, ko ir nepieciešams un iespējams veikt jau pašlaik, piemēram, inficēto apzināšana, pārtikas piegāde utt.
• jebkurš programmas dalībnieks var tikt mobilizēts jauniem darbiem, ņemot vērā personas kvalifikāciju un darba specifiku. Darbinieks saņem algu arī tad, ja nav tūlītēji veicamu uzdevumu vai, piemēram, vīrusa izplatība liedz pildīt konkrētus pienākumus. Ja nepieciešams attīstīt jaunas prasmes, tad darbiniekam tiek nodrošināta prasmju un zināšanu apguve, kuras laikā joprojām tiek saņemta alga.

Darba garantija ļautu ikvienam, kurš nonācis finansiālās grūtībās bez sociāla drošības spilvena, iegūt kaut minimālu sociālo aizsardzību. Tā aizvietotu likumu par minimālo algu, un privātajam sektoram nākotnē vajadzētu konkurēt ar šo programmu, lai piesaistītu darbiniekus. Nodarbinātības valsts aģentūrai (NVA) vairs nevajadzētu organizēt seminārus par to, ko nozīmē strādāt, ļaujot cilvēkiem iegūt reālu darba pieredzi, saglabājot un attīstot darba tirgum nepieciešamās prasmes. NVA jau pašlaik organizē algotu pagaidu sabiedrisko darbu programmu – atliek to padarīt pastāvīgu un palielināt programmas dalībnieku algu līdz 500 eiro. Programmas turpināšana pēc vīrusa krīzes nodrošinātu ekonomikas stabilitāti, jo, tiklīdz privātais sektors nonāktu izaugsmes grūtībās, darbinieki migrētu uz šo programmu, kas saglabātu viņu ienākumus un līdz ar to arī vispārējo pieprasījuma līmeni. Programmas kopējais mērķis būtu ieviest pilnas nodarbinātības sabiedrību un veicināt produktivitātes celšanos privātajā sektorā. Veicamo darbu netrūkst ne sociālajā, ne fiziskajā infrastruktūrā, un to veiksmīgas izpildes gadījumā arī samazinātos privātā sektora darbības izmaksas, uzlabojot Latvijas produktu un pakalpojumu konkurētspēju pasaulē. Laika gaitā šī programma pilnībā aizvietotu bezdarbnieku pabalstu. Vairāk par programmas mērķi, dizainu un īstenošanu var uzzināt šeit.

2.Atbalsta grants

Līdz brīdim, kad šāda darba garantijas programma tiks ieviesta, vairāki iedzīvotāji bez sociāla nodrošinājuma jau būs nonākuši finansiālās grūtībās. Ir sarežģīti precīzi noteikt to iedzīvotāju skaitu, kuri strādā ēnu ekonomikā, taču zināms, ka šī sektora apjoms ir nozīmīgs: tie var būt līdz pat 270 tūkstoši iedzīvotāju bez sociāla nodrošinājuma. Šis ir īstais brīdis viņus aktīvi iesaistīt formālajā ekonomikā ar augstāk minētās darba garantijas programmas palīdzību, nevis sodīt par nodokļu nemaksāšanu. Ir jāatceras, ka liela daļa no šiem cilvēkiem ir spiesti dzīvot ēnā parādu dēļ.

Lai izvairītos no pieaugošas sociālas spriedzes un nemieriem, valdībai ir jāizmaksā iedzīvotājiem finansiāls atbalsta grants. Ja personai ir apgādājamie vai tie atrodas sociālā riska grupā, granta apmēram ir jābūt lielākam. ASV plāno katram iedzīvotājam, kurš pelna līdz 75 000 dolāru gadā, nosūtīt čeku 1200 dolāru vērtībā, kā arī papildus 500 dolārus, ja ir apgādājamie. Ekvivalenti, Latvijas valdība varētu izmaksāt 350 eiro visiem iedzīvotājiem, kuri pelna līdz 700 eiro (neto) mēnesī + 140 eiro par katru apgādājamo. Izmaksātā summa varētu būt mazāka iedzīvotājiem, kuri pelna līdz 1000 eiro mēnesī. Papildus ir jānosaka, ka šo summu, kā arī algu, kas tiek saņemta darba garantijas programmā, nedrīkst piesavināties kreditori. Granta izmaksu var administrēt Valsts ieņēmumu dienests.

3.Parādu dzēšana

3.1 Latvijas Banka sadarbībā ar Finanšu nozares asociāciju ir iniciējusi likumprojektu par vienpusēju hipotekāro parādu norakstīšanu tiem, kuru mājoklis jau ir atsavināts. Šī iniciatīva ir jāīsteno steidzamības kārtā, nevis jāatliek uz brīdi, kad COVID-19 krīze būs atrisināta.

3.2 Papildus iedzīvotāji, kuri ir pakļauti nabadzības riskam un sociālai atstumtībai, ir jāatbrīvo no nenodrošinātiem parādiem, kurus ir izsniegušas nebanku institūcijas. Neatkarīgi no parādsaistību veida (patēriņa, distances kredīts, kredītlīnija vai jebkurš cits šo institūciju kredītprodukts), ikviena persona, kuras sociālais statuss to kvalificē saņemt šo atbalsta formu, varētu pieteikties Ekonomikas ministrijā, iesniedzot nepieciešamos dokumentus un līgumus, un steidzamības kārtā parādsaistības tiktu dzēstas. Briestoša ekonomiska krīze nav īstais brīdis, kad atmaksāt neproduktīvus parādus. Šāds solis, protams, pārkāps likumā noteiktās kreditoru komercintereses, tomēr ārkārtas stāvokļa ietvaros ir jābūt iespējai pārskatīt jebkuru komercdarbības veidu un noteikt, vai tā funkcionē sabiedrības interesēs. Nebanku aizdevumi noteikti tādi nav un nekad nav bijuši. Ir jāizmanto esošā situācijā, lai pēc iespējas vairāk mazinātu šīs nozares ietekmi un izplatību Latvijas sabiedrībā.

3.3 Lai izvairītos no jauna parādsaistību viļņa, kas var rasties finansiālo izaicinājumu priekšā, Valsts kasei ir jāpiedāvā iedzīvotājiem bezprocentu aizdevums patēriņa vajadzībām līdz 250 eiro vienreiz mēnesī.

4.Mājokļa atbalsts

Bankas jau ir paziņojušas, ka piedāvās saviem klientiem kredītbrīvdienas, kas ļauj atlikt kredītmaksājumus uz vairākiem mēnešiem, turpinot maksāt tikai procentus par izsniegto aizdevumu.

4.1 Tomēr valstij ir jārūpējas arī par privātiem īrniekiem un ir jāaizliedz izlikšana no dzīvokļa kavētu īres maksājumu dēļ sākotnēji vismaz uz sešiem mēnešiem. Pēc tam īrnieks var individuāli vienoties ar izīrētāju par kavēto maksājumu atmaksu. Ja dzīvokļa īpašniekam ir jāmaksā hipotekārais kredīts, arī viņam ir jānodrošina kredītbrīvdienas.

4.2 Komunālie maksājumi valsts uzņēmumiem par gāzi, elektrību un ūdeni ir jāiesaldē uz noteiktu laiku, līdzīgi kā Francijā. Valdība var arī nodrošināt pamata komunikācijas kanālu (telefonsakaru, interneta) pieejamību bez maksas, kā to rekomendē ievērojamais amerikāņu ekonomists Džeimss Galbraits.

4.3 Latvijā joprojām nepastāv mērķtiecīgs atbalsts bezpajumtniekiem. Viņu situācija ir risks arī publiskās veselības ziņā, tāpēc pašvaldībām, ievērojot visus drošības pasākumus, ir jāatver bezmaksas dienas centri un nakts patversmes, lai neviens cilvēks nebūtu spiests atrasties uz ielas sociālās distancēšanās laikā.

5.Dīkstāves pabalsts

Visbeidzot, esošais dīkstāves pabalsta regulējums ir acīmredzami nepietiekams. Apsveicams ir valdības lēmums nodrošināt atbalstu visiem uzņēmumiem, kam strauji krīt apgrozījums, jo vīrusa izplatība ietekmē visu ekonomiku, nevis tikai atsevišķas nozares. Tomēr jāuzsver, ka šķirošana labajos un sliktajos uzņēmumos, vērtējot nodokļu maksāšanas disciplīnu un nenokārtotas atskaites, patlaban ir nevietā. Uzņēmumiem ir jābūt gataviem atsākt darbu ar pilnu jaudu un vēl ātrāk, tiklīdz vīrusa izraisītie draudi mazināsies. Tāpēc:

• ir nepieciešams palielināt maksimāli izmaksājamo summu no 700 eiro uz vismaz 2000 eiro, lai novērstu situāciju, kurā darbiniekam ir finansiāli izdevīgāk saņemt bezdarbnieka pabalstu;
• piešķirt līdzīgu finansiālu atbalstu pašnodarbinātajiem, kā to šobrīd apsver Apvienotajā Karalistē.

Ilgtermiņa stratēģija

Ir jāsaprot briestošās ekonomiskās krīzes savdabība: finanšu sistēma nepiedzīvo likviditātes problēmas kā pirms 12 gadiem un ražošanas struktūras netiek sagrautas karadarbības dēļ. Ja valsts stabilizēs pieprasījuma līmeni un vīrusa izplatības ierobežošana ieilgs, dažādu preču un pakalpojumu piedāvājums saruks, kas var veicināt cenu pieaugumu.

Ilgtermiņa inflācijas risku kontrolei ir jāizmanto nodokļu politika, to būtiski izmainot. Patlaban ir īstais brīdis ieviest patiesi progresīvu nodokļu sistēmu, apliekot visus personas ienākumus – no nodarbinātības, kapitāla, dividendēm – ar vienotu procentu likmi. Nodokļu bāze ir jāpārorientē no darbaspēka un patēriņa uz kapitālu un zemi, ieviešot paaugstinātus nodokļus nekustamajam īpašumam un zemei.

Visbeidzot, valstij ir īpaši jāatbalsta eksportējoši uzņēmumi. Pozitīva tirdzniecības bilance ilgtermiņā ļaus samazināt fiskālo aktivitāti un nepieciešamības gadījumā palielināt nodokļus, tomēr šobrīd esam vēl tālu no šāda scenārija.

Krīzes apmēri vēl nevienam nav līdz galam skaidri un tos varēsim patiesi aptvert tikai tuvākā gada laikā. Arī iepriekšējās finanšu krīzes sekas iedzīvotājus skāra nevienmērīgi un ne uzreiz. Tāpēc ir ļoti būtiski rīkoties pārliecinoši un mērķtiecīgi jau tagad, lai izvairītos no sociālas spriedzes, nemieriem, noziedzības, pašnāvībām, alkoholisma un citiem sociāli nelabvēlīgiem iznākumiem. Jebkurš arguments par naudas nepietiekamību ir zaudējis pamatu, un ir muļķīgi neizmantot Eiropas Komisijas gatavību atcelt fiskālos noteikumus, ļaujot dalībvalstīm veikt nepieciešamos ieguldījumus tautsaimniecībā. Turklāt Eiropas Savienība ir arī būtiski mīkstinājusi valsts atbalsta ierobežojumus tautsaimniecības nozarēm, paverot iespēju arī kritiski svarīgo nozaru ilgtermiņa stiprināšanai. Tas, protams, nenozīmē, ka ar naudu var rīkoties vieglprātīgi un to izšķērdēt – fiskālajam stimulam ir jābūt mērķtiecīgam, bet tam ir jābūt arī balstītam ilgtermiņa stratēģijā. Tieši tāpēc darba garantijas programma ir svarīga šā stimula sastāvdaļa, jo vēlāk ļaus mobilizēt sabiedrības resursus, lai novērstu ar klimata krīzi saistītos izaicinājumus. Vīruss ir radījis negaidītu iespēju radīt priekšnoteikumus sociāli taisnīgākas sabiedrības izveidē, un pieņemtie politiskie lēmumi ir jāvērtē tieši caur šādu prizmu.