30 gadus veca fotogrāfija no veikala Minska Purvciemā neviļus sasaucas ar mūsdienās redzētām bildēm no ārzemēm. Foto — Boriss Koļesņikovs
Pirms 30 gadiem gaisā pacēlās pirmais tiešais reiss Rīga—Stokholma un valdība cīnījās pret veikalu izpirkšanu. Ir turpina rakstu sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Kas to būtu domājis, ka 30 gadus vecu avīžu ziņas no padomju plānveida ekonomikas sabrukuma laika rosinās tik daudzas ironiskas asociācijas ar mūsdienām?
Tolaik padomju pilsoņi sapņoja par Rietumu pārpilnību. Tagad pilnīgi iztukšotu veikalu plauktu fotogrāfija no veikala Minska Purvciemā liek domāt par tualetes papīra nodaļu mūsdienu Amerikas supermārketā. Līdzīgas asociācijas raisa Cīņā publicēta ziņa no Ventspils ar virsrakstu Pirkšanas agresivitāte: «cilvēki preci ņem nevis tāpēc, ka tā viņiem vajadzīga», bet tāpēc, ka to var dabūt, un «no pilnajiem ledusskapjiem produkti vēlāk klusiņām pārceļo uz atkritumu spaini».
Avīžu sludinājums vēsta, ka 1990. gada 26. martā tiks sākti jauni, starptautiski avioreisi. Lidojumi uz Stokholmu notikšot pirmdienās un piektdienās un, cik var spriest, būšot pirmie tiešie reisi no Rīgas uz kādu galapunktu ārpus PSRS robežām kopš neatkarības zaudēšanas. Gandrīz precīzi 30 gadus vēlāk, 2020. gada marta nogalē, beidzās valsts organizētie repatriācijas reisi, un starp pēdējiem bija arī viens no Stokholmas. Starptautiskā aviosatiksme atkal ir slēgta.
Taču, par spīti virspusējām līdzībām, šos tautsaimniecības pārveides simptomus izsauca pavisam atšķirīgi cēloņi. PSRS sociālismu kratīja nevis pēkšņs epidēmijas uzliesmojums, bet gan iedzimtas, hroniskas slimības krass saasinājums, kuru izraisīja nemākulīgi noteikts ārstniecības kurss.
Sociālisma saimniecības nepilnības jau bija pastāvējušas kopš tās iedibināšanas. Resursu izšķērdība tika apvienota ar pastāvīgu preču deficītu. Plānveida ekonomikā zēla haltūras, blats un zagšana. Hipertrofēta militārā rūpniecība sargāja visaptverošu pelēcību un brāķi. Pēc nākšanas pie varas 1985. gadā PSRS līderis Mihails Gorbačovs cerēja šo sistēmu atveseļot, pakāpeniski ieviešot tajā brīvā tirgus elementus. Taču, kā tolaik ne viens vien norādīja, bezdibeni starp sociālismu un kapitālismu nebija iespējams pāriet ar vairākiem maziem solīšiem. Rezultātā Gorbačova iecerētā tautsaimniecības perestroika jeb pārbūve noveda pie sabrukuma.
Reformas sākās 1987. gadā, kad valsts uzņēmumiem tika piešķirta lielāka brīvība pirkt, ražot un pārdot preces. 1988. gada maijā tika pieņemts likums par kooperatīviem, kas pirmo reizi kopš NEP* laikiem 20. gados atļāva PSRS veidot privātus ražošanas un tirdzniecības uzņēmumus.
Taču šādu brīvību piešķiršana bija ceļš uz katastrofu sistēmā, kurā liela daļa cenu vēl aizvien bija fiksētas un valsts bija gatava piedrukāt naudu, lai glābtu tās īpašumā esošos uzņēmumus no bankrota. Nevis konkurence un darba efektivizācija, bet gan pirkšana par mākslīgi zemu valsts cenu un pārdošana par tirgus cenu kļuva par ekonomiskās aktivitātes modeli, kurš strauji sāka iztukšot gan valsts kasi, gan valsts veikalu plauktus un dzīt augšā inflāciju.
Progresējošā krīze kombinācijā ar reformu pavērtām lielākām iespējām ceļot un tirgoties ar Rietumiem nozīmēja to, ka 1990. gada pavasaris Latvijas tautsaimniecībā bija īpatnēju pretmetu pilns. Jau 1989. gada vasarā Latvijā tika ieviesti taloni ziepēm un cukuram, bet 1990. gada 19. februārī PSRS muita aizliedza privātpersonām izvest no valsts daudzas patēriņa preces, to skaitā tabakas izstrādājumus un pārtiku. 1990. gada 29. martā LPSR Ministru padome atļāva pašvaldībām noteikt, cik viens pircējs drīkst iegādāties pārtikas preces, un no 1990. gada 1. maija Rīgā milti, makaroni un putraimi valsts veikalos bija pieejami pret taloniem — vienam cilvēkam divos mēnešos 1 kg putraimu un četros mēnešos — 2 kg miltu un 0,5 kg makaronu.
Vienlaikus avīzēs parādījās sludinājumi, kuros Zviedrijas tautieši vēlējas iegādāties dzīvokli Rīgā vai kuros tiek piedāvāti pārdošanā mersedesi, fordi un opeļi.
Tomēr arī šajā haosā bija jau manāmi nākotnes tautsaimniecības aizmetņi. Jau 1988. gadā Lāčplēša ielas 53 puspagrabā tika atklāts Gunāra Ķirsona pirmais Lido restorāns, savukārt Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis bija no komjaunatnes iegādājušies uzņēmumu Parex, kurš sākumā piedāvāja tūrisma pakalpojumus. 1989. gada maijā LPSR Ministru padome atļāva veidot individuālas zemnieku saimniecības, un līdz 1990. gada pavasarim šādu «Breša zemnieku» Latvijā bija ap 4000. Daudzus tolaik iedvesmoja vēlme atjaunot padomju laikos iznīcinātās Latvijas tradicionālās viensētas. Savukārt 1990. gada februārī Latvijas Kultūras fonds izsludināja konkursu — kā izskatīties latam. Neatkarība vēl nebija pasludināta, bet Latvija jau domāja par savu naudu.
* Padomju Komunistiskās partijas pasludinātā Jaunā ekonomiskā politika
