Tā pati krīze tikai citā kulītē?

Martā mediju virsraksti vairākumam no mums lika piedzīvot nelielu déjà vu sajūtu, ka esam ko līdzīgu jau pieredzējuši. Līdzās Covid–19 pandēmijai un veselības krīzei sāka parādīties arī ziņas par tai sekojošo ekonomisko lejupslīdi un masveida atlaišanām ar obligātām atsaucēm uz 2008. gadā piedzīvoto. Mums visiem par laimi patlaban šķiet, ka valdība nav apņēmusies īstenot krīzes gadu taupības politiku, proti, ar bēdīgu ironiju pieminamo “veiksmes stāstu”. Tomēr par spīti valdības lēmumam krīzes seku mazināšanai atvēlēt nu jau divus miljardus eiro saglabājas jautājumi — vai tas ir pietiekami? Vai šie milzīgie resursi tiks izmantoti atbildīgi un pareizajā virzienā?

2008. gada mantojums

Katrai Latvijas ģimenei ir savs stāsts par 2008. gada finansiālo krīzi. Daudziem šis stāsts turpinās joprojām, jo ar krīzes radītajām sekām jāsadzīvo arī tagadnē. Februārī plašas pārdomas par mūsu iedzīvotāju faktisko ekonomisko stāvokli raisīja Swedbank Finanšu institūta pētījums, kas parādīja – lai gan 44% Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par piederīgu vidusslānim, pašu dotajiem vidusslāņa kritērijiem patiesībā atbilst tikai 9% no aptaujātajiem.

Pārāk daudzi no mūsu līdzcilvēkiem turpina dzīvot no vienas algas līdz otrai bez stabiliem, vērā ņemamiem iekrājumiem. Daudzi no viņiem joprojām ir parādu jūgā un nevis ekstravagantiem tēriņiem ņemtu kredītu dēļ, bet gan, lai iegādātos pārtiku, mācību preces bērniem un veiktu īres un komunālos maksājumus. Latvijā joprojām ir vērā ņemams ēnu ekonomikas sektors — darbinieki labprātāk izvēlas vai arī jūtas spiesti strādāt nozarēs, kur par padarīto darbu viņi nesaņem sociālās iemaksas un garantijas. Ar ierobežotām garantijām mēdz saskarties arī cilvēki, kas darbojas mikrouzņēmumos, pašnodarbinātie un autoratlīdzību saņēmēji.

Mēs visi esam saistīti ar šiem cilvēkiem — starp viņiem ir arī mūsu draugi un tuvinieki. Daudzi no šiem cilvēkiem strādā nozarēs, kas pašreiz izjūt papildu pārbaudījumus. Viņi ir ārsti un medicīnas darbinieki, veikalu darbinieki un preču piegādātāji, skolotāji, kārtības sargi, atkritumu izvedēji, mediju un citu nozaru profesionāļi — cilvēki, kuriem nu jau katru dienu daudzās pasaules valstīs tiek veltītas aplausu vētras no noslēgtiem dzīvokļiem. Bet — ar aplausiem bērnus nepabarosi. Vai mēs kā valsts varam, liekot roku uz sirds, teikt, ka šie cilvēki ir pietiekami nodrošināti? Vai par spīti pērnā gada rekordlielajam budžetam un vidējās algas pieaugumam mēs varam apgalvot, ka mūsu sabiedrības mugurkauls ir pietiekami atbalstīts?

Nē, mēs to nevaram apliecināt un nevarēsim, kamēr glābšanas pasākumi, tāpat kā ikdienas ekonomika, runās tikai par aizņēmumiem, uzņēmējdarbību un atsevišķām nozarēm, bet nerunās par cilvēkiem un viņu reālajām vajadzībām.

Drosmes trūkums dārgi maksās

Šis ārkārtas laiks pieprasa ārkārtas risinājumus — gan Latvijā, gan pasaulē tradicionāli neoliberāli labējie politiķi jau steidz pieņemt sociāldemokrātiskus risinājumus. Arī es atzinīgi vērtēju Latvijas valdības lēmumu atbalstīt visu nozaru uzņēmumus, atbalstīt fiskālās disciplīnas neievērošanu ārkārtas situācijā, Altum sniegtās garantijas, dīkstāves algu atbalstu, bezdarba pabalstu pagarināšanu un citus ātri pieņemtos risinājumus. Šie risinājumi dodas pareizajā virzienā, taču tie nedodas pietiekami tālu.

Diemžēl šajā ārkārtas laikā mūsu sociālās un ekonomiskās iespējas apdraud finanšu ministra Jāņa Reira (JV) pieturēšanās pie taupības dogmas. Intervijā žurnālam Ir 25. martā Reirs apgalvo, ka līdzšinējā darbība vērsta uz to, lai iekonservētu esošo ekonomiku. Tie ir risinājumi, kas joprojām cer atgūt ekonomisko status quo, mērot atbalstu dienās un nedēļās, nevis mēnešos. Šī ir atkārtota profesionālā tuvredzība no politiķa, kas jau pērn ar bēdīgas ironijas pieskaņu atteicās apgūt Latvijas lielāko budžetu medicīnas darbinieku algu uzlabošanai. Mēs nedrīkstam atkārtot 2008. gada krīzes kļūdas. Pat, ja šai krīzei ir cits cēlonis un citi finansiālie apstākļi pasaulē, par tirgus ideoloģiju un lielkapitāla darbībām mazie uzņēmēji un darbinieki nedrīkst būt spiesti samaksāt atkārtoti.

Finanšu instrumentu neapgūšana nonāk pretrunā ne tikai ar pasaules vadošo ekonomistu ieteikumiem — tiešu finansiālu atbalstu valsts iedzīvotājiem sāk izmantot arī galēji labējie politiķi. Arī ASV ir izsludinājusi valsts vēsturē lielāko finansiālā atbalsta programmu 2 triljonu ASV dolāru vērtībā. Viena no šīs programmas daļām paredz līdz 1200 dolāru lielu čeku katram amerikānim — ar proporcionāli mazāku atbalstu cilvēkiem virs konkrēta ienākuma līmeņa. Protams, arī šai programmai ir vājās vietas — tā var nesasniegt maznodrošinātus cilvēkus ekonomikas pelēkajā zonā. Sociāldemokrāts Bērnijs Sanderss vēlas, lai šis atbalsts nebūtu vienreizējs, bet gan ikmēneša 2000 dolāru maksājums katrā ASV mājsamniecībā uz krīzes laiku. Taču secinājums ir acīmredzams — pat lielkapitālam tik draudzīgais Trampa Baltais nams šajā krīzes laikā ir aizguvis mācības no kreisās politikas.

 Kā neatkārtot neveiksmes stāstu

Lai izvairītos no tā, ka mūsu sabiedrība atkal cieš no 2008. gada krīzei līdzīga scenārija, mums ir jāaptur iedzīvotāju ienākumu samazināšanās un darba zaudēšana gan valsts, gan privātajā sektorā. Cilvēku labklājībai un sociālajai drošībai jākļūst par valsts prioritāti, lai vēl krasāk nesamazinātu ekonomisko patēriņu un neievestu valsti dziļākā recesijā. Mums ir jāsalāpa un jānotur valsts sociālās drošības tīkls.

Šīs darbības jāveic ar drosmīgu, motivētu finanšu instrumentu pielietojumu. Ir prieks, ka valdība jau izlēma par labu uzņēmumu nozaru nešķirošanai, ļaujot dīkstāves algas kompensēt visās nozarēs. Sociālo pabalstu saņemšanas aprēķināšanā ir jāignorē dīkstāves periods, lai papildu riskos nenokļūtu sociāli neaizsargātākās grupas, bezdarbnieki, jaunās māmiņas. Mums ir jāparedz arī jaunu darbavietu izveide energoefektivitātes sektorā un jāuzlabo iespējas aizņemties naudu finanšu tirgos ar valsts garantijām. Šim nolūkam ir jāstiprina Altum, vairākas reizes palielinot tās kapacitāti.

Sociālais pabalsts jāparedz arī pašnodarbinātajām personām, kuras var saskarties ar ienākumu kritumu, nesaņemot pienācīgu atbalstu no valsts sektora, kas līdz šim nav atbilstoši aizsargājis alternatīvas darba formas. Arī šiem strādājošajiem ir jāparedz nodokļu nomaksas atlikšana krīzes periodā. Ir jānosaka arodbiedrību iesaiste gadījumos, kad uzņēmumi lemj par krīzes risinājumiem, lai masveidā neatkārtotos airBaltic sāktajām atlaišanām līdzīgi scenāriji. Arodbiedrībām ir jāpalīdz atrast kopējs risinājums, lai nepieļautu situācijas, kad darba devēji izmanto krīzi, lai atbrīvotos no cilvēkiem, kas ne vienmēr pārzina Darba likumu.

Mums jārespektē veselības nozares vajadzības un jāvelta šai nozarei papildu finansējums. Ir jālabo 2020. gada budžetā pieļautā ciniskā kļūda un beidzot jāpalielina medicīnas darbinieku algas. Šis nav lēmums tikai par 20% lielākām algām — papildu līdzekļi ir jāvelta, lai šajā nozarē atgrieztu medmāsas un citus medicīnas profesionāļus, kas patlaban zemā atalgojuma dēļ strādā citās jomās. Dīkstāves algas ir jāpiemēro arī ārstiem; tāpat šis ir laiks, lai ieguldītu attālinātā veselības aprūpē un tiešsaites konsultācijās. Mums ir jāapzinās garīgās veselības nozīme veselā sabiedrībā, un jāpalīdz tiem, kam šajā laikā var klāties visgrūtāk. Šī ir cīņa par cilvēku dzīvībām un dzīvēm — šos jautājumus nedrīkst ignorēt par labu budžeta deficītam.

Ja mēs jau varam ko mācīties no šīs veselības un ekonomiskās krīzes, tad, pirmkārt, to, cik ļoti mēs visi esam saistīti — gan fiziskajā, gan ekonomiskajā, gan sabiedriskajā veselībā. Mēs redzam, ka citā kontinentā radusies pandēmija tagad pārbauda mūsu pašu veselības sistēmu. Tāpat mēs saprotam, ka ekonomiski neaizsargāto cilvēku un mazo uzņēmēju maksātnespēja neizbēgami novedīs arī pie globālas finansiālas nestabilitātes. Šis ir laiks, lai izvēlētos, kuras saiknes vēlamies saglabāt un kuras izbeigt. Mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir jāpārrauj šī pagātnes saikne ar 2008. gada krīzi, ar taupības politiku un cilvēku upurēšanu mītisku ekonomisko teoriju vārdā. Mums ir jāatjauno saikne vienam ar otru, ar ticību tam, ka mēs spējam pieņemt drosmīgus, atbildīgus lēmumus. Mums ir jāatjauno saikne ar solidaritāti.