“Covid-19” krīzes laikā īpaši jādomā par valsts atbalstu eksportējošiem uzņēmumiem

Vai cīņa ar Covid-19 izplatību nenogalinās ekonomiku? Mēs visi zinām, ka, ārstējot smagu slimību, paralēli zālēm ir jālieto arī dabīgo imunitāti stiprinošie līdzekļi, lai izvairītos no tālejošām sekām. Ekonomika ir tikpat trausla un jutīga struktūra kā jebkurš dzīvais organisms, tāpēc jebkādi ierobežojošie regulējumi ir jāsabalansē ar vismaz tikpat spēcīgām stimulējošām darbībām, pretējā gadījumā sekas būs nekontrolējamas un tālejošas.

Patlaban, cenšoties ierobežot vīrusa izplatību, valdība ir noteikusi dažādus ierobežojumus, tajā skaitā aizliegumu izbraukt no valsts. Tie skar ne tikai ceļot gribētājus, bet īpaši smagi ietekmē eksportējošos uzņēmumus, kas piedāvā pilna cikla pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību. Piemēram, Skonto Group uzņēmumi, kuru apgrozījums no jau pārdotajiem projektiem 2020. gadā ir plānots vairāk nekā 180 miljoni eiro, kuru starpā 85% ir tieši ieņēmumi no eksporta tirgiem, īpaši izjūt ceļošanas ierobežojumu ietekmi. Uzņēmumi, daudzu gadu laikā attīstoties, ir sasnieguši augstu vertikālās integrācijas pakāpi un piedāvā pilna cikla pakalpojumus saviem ārzemju klientiem – sākot ar inženiertehnisko risinājumu izstrādi un konstrukciju ražošanu Latvijā un beidzot ar to piegādi uz mērķa tirgiem un montāžu. Uzstādīšanas darbus veic gan vietējie speciālisti, gan darbinieki, kas tiek nosūtīti no Latvijas, un tieši šo minētā cikla posmu nav iespējams veikt ceļošanas ierobežojumu dēļ. Līdz ar to nav iespējams arī saņemt samaksu par padarīto darbu Latvijā, un tas draud apturēt ražošanu.

Valdība ir nākusi klajā ar vairākām visnotaļ apsveicamām idejām ekonomikas stimulēšanai, īpaši uzsverot grūto situāciju tūrisma un viesmīlības nozarēs. Saprotams, ka lēmējvara  var savām acīm redzēt tukšus restorānus un aizvērtās viesnīcas, taču lielu skaitu dīkstāvē nonākušu rūpnīcu Rīgas centrā neatradīsiet.

Rūpniecība ir ekonomikas mugurkauls, kas nodrošina gan darbu servisu industrijai, gan nodokļu masu valstij, tādēļ tā ir īpaši jāsargā un jāatbalsta, ja vēlamies, lai pēc šīs, cerams, īslaicīgās Covid-19 radītās krīzes, ekonomika atgrieztos agrākajā ritmā.

Ražojošie uzņēmumi nodrošina labi apmaksātas darba vietas reģionos, kur nav augsti apmaksātu servisa sektora darba iespēju – piemēram, Skonto Group uzņēmumi, kuru ražotnes atrodas Tukumā, Jelgavā un Salaspilī. Ražojošās industrijas prasa augstus kapitāla ieguldījumus un milzīgu pieredzi darbības organizēšanā, tajās ir augstas ienākšanas robežas, turklāt eksportējošiem uzņēmumiem neizmērāma nozīme ir gadiem ilgi būvētai reputācijai, kas nozīmē, ka to darbību nevar apturēt un atsākt pēc valdības pieprasījuma. Pašlaik visā pasaulē paralēli cīņai ar vīrusu, notiek arī cīņa par inovatīvo un ražojošo uzņēmumu darbības saglabāšanu, valstu valdības teju sacenšas ar atbalsta programmām, jo ir īpaši svarīgi no krīzes iznākt kā stiprākajiem.

Ja Latvija nespēs savus uzņēmumus un darbiniekus adekvāti atbalstīt šajā periodā, nodrošinot darbības nepārtrauktību, sekos ekonomikas sabrukums un liels emigrācijas vilnis, jo ārzemēs darbs būs.

Pašlaik pasaules finanšu tirgos ir vērojama bezprecedenta situācija – tik lēti aizņemties līdz šim valstīm vēl nav bijis iespējas. Kamēr lielvaras, divreiz nedomājot, audzē savus aizņēmumus un stimulē ekonomiku, mēs nedrīkstam svārstīties, jo katrs eiro, ko valdība ekonomikas atbalstā neieguldīs šodien, rezultēsies ļoti lielu summu iztrūkumā nākotnē. Valdības atbalsts nedrīkst aprobežoties tikai ar sociālā budžeta aizlāpīšanu un nodokļu iekasēšanas no uzņēmējiem atlikšanu. Atalgojums valsts sektorā strādājošajiem šajā grūtajā laikā, neapšaubāmi, ir jānodrošina neskatoties uz iztrūkumu, kas radīsies no samazinātās nodokļu masas. Taču jābūt tālredzīgiem un jānodrošina, lai būtu no kā nodokļus iekasēt nākamgad, pretējā gadījumā arī valsts sektorā strādājošajiem naudas būs vēl mazāk.

Ir jāsper izlēmīgāki soļi un jāatceļ nodokļi pilnībā, papildus sniedzot finansiālu atbalstu strādājošajiem cilvēkiem. Pretējā gadījumā uzkrātā atlikto nodokļu masa pasliktinās uzņēmumu bilances un būtiski apgrūtinās finansējuma meklējumus bankās, kā arī neļaus tiem uzņēmumiem, kas krīzi būs pārdzīvojuši, atjaunot savu darbību iepriekšējā līmenī un absorbēt bez darba palikušos.

Piespiedu dīkstāvē esošu darbinieku algas ir 75% apmērā jākompensē no valsts budžeta, un šeit nedrīkst būt ierobežojumi – nedrīkstam paredzēt 700 eiro slieksni. Pie šāda scenārija darbinieki, kas rada augstu pievienoto vērtību un saņem salīdzinoši lielas algas, visticamāk, aizies no darba vai krīzes apstākļos tiks atlaisti un jebkurā gadījumā nonāks valsts apgādībā, kas ilgtermiņā izmaksās vairāk nekā dažu mēnešu algas kompensācijas.

Ārlietu ministrijai un mūsu Eiropas politiķiem jāpanāk tas, ka Latvijas ražotāji var bez aizķeršanās savas kravas nogādāt caur Poliju uz Eiropu. Brīva kravu kustība ir viens no Eiropas Savienības pamatnosacījumiem, un to nedrīkst ierobežot.

Ja Latvijas ražotāju kravas neplūdīs uz Centrāleiropu pie klientiem, rūpnīcas būs jāaizver un zaudēto tirgus pozīciju atgūt būs grūti vai pat neiespējami. Aizņēmumu un kredītu maksājumi gan uzņēmumiem, gan privātpersonām ir jāiesaldē, tajā pašā laikā valstij atbalstot bankas, lai tās varētu uzturēt atbilstošus likviditātes rādītājus. Nedrīkst pieļaut, ka banku maksājumi, atveroties robežām, piespiež cilvēkus aizbraukt. Tas viss ir dārgi, bet Eiropas Centrālā banka ir nolēmusi stimulēt Eiropas ekonomiku ar 750 miljardiem eiro un vai tiešām Latvijas valdība neuzskata, ka Latvijas iedzīvotāji būtu pelnījuši daļu no šī atbalsta? Ja Latvija būs vienīgā valsts reģionā, kuras ekonomikā būs būtisks kritums arī pēc vīrusa radītās krīzes beigām, aizņemties ekonomikas stimulēšanai būs jau daudz sarežģītāk un dārgāk, turklāt augsti kvalificētos cilvēkus, kas aizbrauks, neatgūsim tāpat, kā neesam atguvuši tos, kas aizbrauca pirms desmit gadiem.

Viss ir valdības rokās, un neapšaubāmi ir ļoti sarežģīti sabalansēt Covid-19 apkarošanas pasākumus ar ekonomiku pasargājošām un stimulējošām darbībām. Taču šī nav vienkārša krīze, šis nav 2008. gada atkārtojums. Ja valdība rīkosies izlēmīgi, tālredzīgi un valstiski, tad ir iespēja saglabāt darba vietas. Mans aicinājums ir īpaši sargāt ražojošos, eksportējošos uzņēmumus, kas ir ekonomikas mugurkauls un nodrošinās darbu arī servisu industrijai, un tam pievienoties aicinu arī citas eksporta nozares.