Egita Kancāne ar vecākiem vienmēr runājusi latgaliski, lai gan rakstīt latgaliski nav iemācījusies. Tomēr viņas stāstu grāmata Syltuo mola tikko saņēma Boņuka balvu
Uff… ja pieminēsi uzņēmumu, kurā strādāju, mans vārds parādīsies preses apskatos, visa Latvenergo grupa to redzēs — Egita Kancāne izskatās noraizējusies. Pieredzējusī komunikācijas projektu vadītāja pieradusi izcelt atpazīstamībai citus, nevis spodrināt savu publisko tēlu. Mūsu tikšanās notiek Ķīpsalas izstāžu zālē, kur top akciju sabiedrības Sadales tīkls stends Karjeras dienai. «Piezemēti cilvēki, pamatīgi,» Egita saka par elektriķiem. «Mūsu bāzes ir pa visu Latviju. Dažreiz jāzvana, piemēram, uz Daugavpili. Un izrādās — cilvēki ir dzirdējuši, ka man ir grāmata, apsveic ar Boņuku. Skaisti!»
Patiešām, Egitas stāstu krājums Syltuo mola (Siltā mala) tikko atzīts par vienu no desmit ievērojamākajiem latgaliskās kultūras notikumiem 2019. gadā.
Kāpt uz koncertzāles Gors skatuves pēc Boņuka balvas līdzās atzītajai dzejniecei Annai Rancānei, kura to saņēma par kordiriģentei Terēzei Brokai veltīto dokumentālo grāmatu Aiz azara bolti bārzi…, — Egita joprojām nespējot atgūties no pārsteiguma. Var tikai izteikt minējumus, kas izdomājis pašas «pirmos kucēnus» rakstniecībā pieteikt balvai. Šogad nominantu bija daudz.
«Aizbraucu, nopriecājos, ka esmu iesēdināta zāles dziļumā, būs miers! Bet skatos — rāda uz ekrāna manu grāmatu, Ilze Sperga saka ievadrunu. Man ir jāceļ kājās cilvēki visā krēslu rindā, lai tiktu ārā. Parunāt nevarēju,» Egita izplūst sirsnīgos smieklos. «Vecāki arī atbraukuši, 10 govis uzticētas kaimiņiem, lai slauc. Fotografējās ar mani, es jau teicu — kā pie Ļeņina pieminekļa! Ko tad nu tādu esmu uzrakstījusi? Mazus, smieklīgus stāstiņus, piedzīvojumu grāmatiņu bērniem.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.