Bērnu adopcijas procesa sakārtošana ir valsts goda jautājums

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vairākums konceptuāli atbalstījis aizlieguma jeb moratorija noteikšanu ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu adopcijai uz ārvalstīm līdz jauna regulējuma izstrādei. Vai bērni no Latvijas tiek nodoti adopcijai uz ārvalstīm, jārisina valsts līmenī, nosakot konkrētus kritērijus. Tomēr jautājuma risināšana būs laikietilpīga, jo dažādām iesaistītajām pusēm ir ļoti pretrunīgs skatījums.

Bērnu adopcijas process nav pietiekami caurskatāms

Līdz šim pastāvošais adopcijas kārtības regulējums noteica, ka bērnu no aizbildņa ģimenes vai audžuģimenes atļauts adoptēt tikai bērna radiniekiem, savukārt bērnu, kurš atrodas bērnu aprūpes iestādē, var adoptēt uz ārvalstīm, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt viņa pienācīgu audzināšanu un aprūpi ģimenē.

Diemžēl Tiesībsarga pārbaudēs tika konstatēti gadījumi, kad bērns tiek izņemts no audžuģimenes un ievietots institūcijā uz laiku, lai radītu atbilstošus apstākļus un adopcija uz ārvalstīm būtu iespējama. Šādas situācijas parāda, ka bērnu adopcijas process nav pietiekami caurskatāms, turklāt arī institūciju pārstāvji nav snieguši skaidras atbildes, kāpēc šādos gadījumos bērni tiek izņemti no audžuģimenēm. Tāpēc Tiesībsarga ierosinājums sakārtot šo jautājumu valstiskā līmenī ir atbalstāms.

Pašlaik adopcijai uz ārvalstīm ir noteikts moratorijs līdz jauna regulējuma izstrādei, tomēr prognozēju, ka šis jautājums netiks atrisināts tik ātri, cik mēs to vēlētos. Jautājums nav vienkāršs, turklāt šajā kontekstā figurē arī izteikti pretrunīgi viedokļi un galējības.

Visvairāk adopciju uz ASV

Nekritiski atļaujot adoptēt bērnu uz ārvalstīm, varam saskarties ar dažādiem riskiem. Turklāt ir būtiski izvērtēt, uz kādām valstīm ir iespējama adopcija. Pašlaik visvairāk adopcijas pieprasījumu saņemam no ASV, kur ir liels iedzīvotāju skaits, turklāt adopciju nereti izvēlas turīgi cilvēki, kuri pieņem arī bērnus ar īpašām vajadzībām, sniedzot nepieciešamo ārstēšanu.

No otras puses, ASV ir viena no valstīm, kas nav ratificējusi ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju. Tas ir arguments, kas dara piesardzīgu. Otra populārākā valsts ir Itālija, kur šī konvencija ir spēkā. Runājot par t.s. mērķa valstīm, ieteiktu ņemt vērā vairākus aspektus – vai šī valsts ir droša, tiesiski stabila un Latvijas puse varēs “izsekot” bērnam, saņemot visu nepieciešamo informāciju pirms un arī pēc adopcijas?

Bērnu adopcijas uz ārvalstīm statistika Latviju uz citu Baltijas valstu fona parāda ne visai glaimojošā gaismā. Kopš 2003. gada uz ārvalstīm adoptēti 1925 bērni (puse no tiem – uz ASV). Lietuvā un Igaunijā šis skaitlis ir vairākas reizes mazāks. Tik būtiska atšķirība salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm vērtējama kā aspekts, kas bojā valsts tēlu un rada jautājumus, kāpēc Latvija pati nespēj organizēt sekmīgu savas valsts iedzīvotāju aprūpi. Tajā pašā laikā adopcija uz ārvalstīm daudziem bērniem nozīmē arī atveseļošanās iespējas.

Nepieciešams arī psiholoģiskais un emocionālais atbalsts

Runājot par iespēju samazināt adopciju uz ārvalstīm, gribētos atzīmēt, ka arī tai ir priekšrocības un trūkumi. Lai gan Latvijas iedzīvotāji ir aktīvi ziedotāji un arī sociālos tīklos reaģē uz šādām ziņām, realitātē salīdzinoši maz ģimeņu izvēlas adoptēt bērnus, īpaši tad, ja bērniem ir smagas vai vidēji smagas veselības problēmas. Vēl viens no iemesliem, kas nereti kavē ģimenes spert šādu soli, ir pienākums adoptēt brāļus un/vai māsas kopā, nešķirot bērnus.

Izvēli par labu adopcijai kavē atbalsta sistēmas trūkums valsts līmenī, turklāt runa nav tikai par finansiālu atbalstu. Ģimenēm, kuras adoptējušas bērnu, vienmēr nepieciešams arī psiholoģiskais, informatīvais, sociālais un emocionālais atbalsts, konsultācijas un pieredzes apmaiņa. Radot visus nepieciešamos apstākļus, lai bērni varētu palikt un augt Latvijā, mēs, protams, pozitīvi ietekmējam valsts iedzīvotāju skaitu un sniedzam iespēju bērniem augt pazīstamā vidē un kultūrā.

Pašlaik jautājumā par adopciju uz ārvalstīm valda ļoti pretrunīgi viedokļi – kamēr audžuģimenes norāda, ka sistēmā ir virkne nepilnību, dažādu institūciju pārstāvji uzskata, ka adopcijas procesā viss ir kārtībā. Manuprāt, vienlaikus ar juridiskā regulējuma sakārtošanu jādara viss iespējamais, lai sekmētu audžuģimeņu attīstību, jo arī tas ir veids, kā bērns var uzaugt ģimeniskā vidē.

Vēl viens labas prakses piemērs, kas tiek īstenots, piemēram, Gruzijā, ir bērna nodošana aprūpē dzimtas ietvaros, proti, bez vecāku gādības palikušie bērni tiek nodoti aprūpē vecāku radiniekiem: brāļiem, māsām, māsīcām vai brālēniem u.tml. Veicināt bērna palikšanu valstī, kurā viņš ir dzimis, vienlaikus nodrošinot atbilstošus apstākļus bērna attīstībai, veselībai un izglītībai, ir katras valsts goda jautājums.