Pirms 20 gadiem neatkarību ieguvušajā Austrumtimorā tikpat kā nav tūristu, atklāja latviešu ceļotāji. Toties var nopirkt… vienu kurpi
Cik te ir labi! Šo atbrīvoto sajūtu, braucot no lidostas uz viesnīcu Austrumtimoras galvaspilsētā Dili, draugu četrotne atceras joprojām. Pirms tam viņi divas nedēļas pavadīja Vjetnamā. Lai tiktu uz Dili, vispirms vajadzēja lidot uz Denpasaras pilsētu Bali Indonēzijā. Vjetnamā Laura Ziemele, Inga Erdmane, Edmunds Ozols un Jānis Štālbergs pēc četru reižu viesošanās kļuvuši gandrīz par savējiem. Taču tranzītpilsēta Denpasara, pašiem negribot, ierāva tūrisma mašinērijā. Burzma, tirgotāji ķer aiz rokas: «Just for you! Best price! Come here! Where you from?»* Laura parodē angļu valodas akcentu. «Slikts ēdiens, troksnis, pilnīgi gribējās kaut kur norakties.»
Austrumtimora, lai arī tur valdīja 30 grādu Āzijas janvāra karstums kā citur, sagaidījusi kā vēsa ūdens malks. «Chill, vienkārši, patīkami cilvēki. Taksī pat nav kondicionētāja, jē!»
Underground ir visur
Sala. Ūdens vienā pusē un kalns otrā. Dili pilsētā ir ap 222 000 iedzīvotāju, mājas uztupinātas uz šauras zemes strēmeles pie okeāna. To Lauras dzīvesbiedrs Edmunds, draugu lokā saukts par Kiceku, salīdzina ar piejūras zvejniekciemiem Latvijā.
«Bet vispār Timoras sala ir krokodils, kas atpeldēja un apstājās ūdens vidū,» Laura piemiedz ar aci. «Vietējā leģenda: puisītis raud, atnāk krokodils. «Puisīt, kāpēc tu raudi?» — «Esmu izsalcis.» Tad krokodils saka: «Kāp man mugurā, atradīsim ko ēdamu!» Taču krokodils prāto: viņam pašam arī gribas ēst, varētu apēst puisīti. Tomēr — kā gan ēdīšu draugu? Tad krokodils sāk raudāt: «Sarunājam, es augšu lielāks un lielāks, un tu varēsi dzīvot uz manas muguras?» Viņš upurēja savu dzīvību, kļuva par salu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.