2020_03_IMG_3825.png
Janas Egles stāstu krājums Dzimšanas diena ir īsti dzīvošanas svētki
Gan jau katram tā ir gadījies — grāmatas lappusēs ieraudzīt jau priekšā uzrakstītu, rakstnieka valodas vārdos trāpīgi ietērptu dzīves izjūtu, kas tuva tavējai. Tādos gadījumos uz racionāliem argumentiem kritikās reaģēju ar izbrīnu, bet paziņu iebildes «šitais nav manējais» un «kā var tā rakstīt» rada neveiklības sajūtu, jo ne kritiķi, ne citi lasītāji taču nevar zināt, ka patiesībā grāmatas lappusēs esmu atklājusies arī es.
Man šādas attiecības izveidojušās ar liepājnieces Janas Egles rakstīto. Lai izstāstītu par nupat iznākušo rakstnieces trešo stāstu krājumu Dzimšanas diena, aicinu kopīgi izstaigāt ceļu, ko nogāju es kā Janas Egles stāstu lasītāja. Viņa savas literātes gaitas sāka kā dzejniece (Dzirdēt noklusēto, 2002), prozā debitēja jau nobriedušā vecumā. Stāstu krājums Gaismā, kas iznāca 2016. gadā, pozitīvā nozīmē satrieca ne tikai mani, tas tika novērtēts arī ar Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais tā gada prozas darbs. Krājumā bija reizēm no pāris avīžziņu rindiņām, reizēm radu, paziņu lokā padzirdētiem notikumiem, tālāk jau rakstnieces fantāzijā izauguši stāsti, kas tika veidoti kā bolero melodija — no šķietami ikdienišķā, kulmināciju, negaidītu atrisinājumu sasniedzot noslēgumā.
