Janas Egles stāstu krājums Dzimšanas diena ir īsti dzīvošanas svētki
Gan jau katram tā ir gadījies — grāmatas lappusēs ieraudzīt jau priekšā uzrakstītu, rakstnieka valodas vārdos trāpīgi ietērptu dzīves izjūtu, kas tuva tavējai. Tādos gadījumos uz racionāliem argumentiem kritikās reaģēju ar izbrīnu, bet paziņu iebildes «šitais nav manējais» un «kā var tā rakstīt» rada neveiklības sajūtu, jo ne kritiķi, ne citi lasītāji taču nevar zināt, ka patiesībā grāmatas lappusēs esmu atklājusies arī es.
Man šādas attiecības izveidojušās ar liepājnieces Janas Egles rakstīto. Lai izstāstītu par nupat iznākušo rakstnieces trešo stāstu krājumu Dzimšanas diena, aicinu kopīgi izstaigāt ceļu, ko nogāju es kā Janas Egles stāstu lasītāja. Viņa savas literātes gaitas sāka kā dzejniece (Dzirdēt noklusēto, 2002), prozā debitēja jau nobriedušā vecumā. Stāstu krājums Gaismā, kas iznāca 2016. gadā, pozitīvā nozīmē satrieca ne tikai mani, tas tika novērtēts arī ar Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais tā gada prozas darbs. Krājumā bija reizēm no pāris avīžziņu rindiņām, reizēm radu, paziņu lokā padzirdētiem notikumiem, tālāk jau rakstnieces fantāzijā izauguši stāsti, kas tika veidoti kā bolero melodija — no šķietami ikdienišķā, kulmināciju, negaidītu atrisinājumu sasniedzot noslēgumā.
Ar katru nākamo grāmatu rakstnieces varēšana acīmredzami auga. Svešie jeb Miļenkij ti moj, kas iznāca 2018. gada rudenī, arī bija stāstu krājums, taču katrs no šiem stāstiem sarežģītā tīmeklī bija savienots ar citiem, to varēja lasīt kā romānu. Stāstu savstarpējās saiknes bija daļa no grāmatas vēstījuma: itin kā lasītājs būtu pakāpies Dieva vietā un raudzītos uz zemi, brīvs no cilvēciskajām kaislībām, kas plosa stāstu varoņus, skaidri ierauga galveno: mēs visi esam savstarpēji saistīti. Un šīs saiknes dēļ arī mīlēt vai vismaz pamanīt citam citu vajadzētu ar pavisam citu spēku.
Rakstnieces prasme izstāstīt stāstu ir pieņēmusies spēkā arī šogad iznākušajā krājumā Dzimšanas diena. Astoņi stāsti. Starp varoņiem ir maza meitene no labas ģimenes, taču aiz sienas dzīvo dzērājģimene, kurā arī ir bērni. Ir piecu bērnu māmiņa, māja ar kredītu, taču… ja vien to darāt, jūs nepareizi paredzat stāsta tālāko virzību, jo nabadzība ir tikai ietvars daudz vairāk piepildītam stāstam, kurā kāds piedzimst, kāds mirst. Ir sieviete ratiņkrēslā, un sieviete, kas pamana, ka viņa ir skaista. Ir pazudis pusaudzis, un viņa laukos dzīvojošajai ģimenei savstarpējās attiecības nav gluži tādas kā Blaumaņa laikos. Ir divi stāsti, kas skar pat literatūrā un vispār publiski reti skartu tēmu — romantiskās jūsmas apslēpto pusi, to, cik emocionāli un arī fiziski neaizsargāts ir cilvēks, veidojot jaunas attiecības. Noslēgumā ir neparasts stāsts par mīlestību, kas nekad nebeidzas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.