fbpx

Literatūra skolā – laikmetīgi darbi, skolotājiem lielāka brīvība autoru un tekstu izvēlē 5

Grāmatplaukts "Birojnīcā" Berga bazārā. Foto: Zane Bitere, LETA
Lita Silova, Inese Lāčauniece, Rīgas Franču liceja latviešu valodas un literatūras skolotājas
Print Friendly, PDF & Email

Literatūras laikmetīgums, lielāka brīvība skolotājiem un skolēna ieinteresēšana – šie trīs “atslēgas” vārdi raksturo pilnveidoto pieeju literatūras mācīšanai, pēc kuras Latvijas skolās pakāpeniski sāks mācīties no šā gada septembra.

Kas no šā gada mainīsies literatūras priekšmeta saturā un tā mācīšanā?

Pieeja ir saglabāt visu iepriekš izveidoto vērtīgo un papildināt to ar mūsdienīgiem, jauniem akcentiem. Pamatskolā literatūras priekšmetā no satura viedokļa kardinālu pārmaiņu nav, nozīmīgākas ir pārmaiņas mācību pieejā, kurā lielāks uzsvars likts uz skolēna aktīvāku iesaistīšanos mācību procesā, uz skolēna pašizpausmi. Tāpat kā līdz šim aplūkosim literatūras žanrus, latviešu un ārzemju autoru darbus, kā arī iepazīsim literatūru caur nozīmīgiem procesiem un notikumiem, tādiem kā dzejas dienas, prozas lasījumi un citi.

Klāt nācis tas, ka mācāmies literatūru caur dažādām, ikvienam cilvēkam nozīmīgām tēmām. Piemēram, tādi temati kā “daba”, “mājas”, “laiks”, “pasaule”, “spēle” un citas programmā tika iekļauti, sadarbojoties skolotājiem un jauniešiem, izzinot viņu intereses. Katram skolotājam ir patstāvīga iespēja organizēt tematu apguves secību, kā arī mainīt konkrēto literāro vai folkloras piemēru klāstu. Programmā katrai no tematiem ir formulēts jautājums, kā arī temata apguves mērķis. Piemēram, tematā “daba” 4. klasei jautājums ir: “Kā folkloras teksti veido izpratni un saudzīgu attieksmi pret dabu?” Mērķis – lasot latviešu tautas folkloras tekstus, tiek veidota izpratne par folkloras žanriem un izteiksmes līdzekļiem, lai atklātu dabas nozīmi cilvēka dzīvē. Skolotājiem programmā ir sniegti ieteikumi, kā katrs no tematiem būtu apgūstams un kādi ir sasniedzamie rezultāti. Vēlākajās pamatskolas klasēs šī tēma turpinās dziļāk un plašāk.

Tematiskā pieeja ļauj literatūru loģiski sasaistīt ar citiem mācību priekšmetiem. Piemēram, tematā “laiks” – 7. klasē iespējama cieša sadarbība ar mūzikas un vizuālās mākslas skolotājiem, jo tas mudina skolēnus gūt pieredzi tādos mākslas veidos kā opera, kino, teātra izrāde u.c., kur literārs darbs ir viens no elementiem. Savukārt 9. klasē šī pati tēma – par aktuālajiem jautājumiem laikmetīgajā literatūrā – ļauj izvērst kvalitatīvu diskusiju arī sociālajās zinībās, izceļot skolēniem būtisko skatījumu uz sabiedrībā aktuālajiem jautājumiem. Jāpiebilst, ka lielāks akcents programmā ir uz laikmetīgo literatūru, – saglabājot klasikas vērtības, pievēršam uzmanību mūsdienu autoriem un viņu tekstiem.

Kāds ir literatūras priekšmeta mērķis – pamatskolā, vidusskolā?

Pamatskolas galvenais uzdevums ir ieinteresēta lasītāja veidošana. Kad jaunajā cilvēkā ir izveidots priekšstats par literatūru, lasīšanu un ir izveidota spēja kritiski vērtēt tekstu, vidusskolā mācāmies par literatūras stiliem, par šo stilu vēsturi un hronoloģisko attīstību. Piemēram, apskatot reālismu, mācām gan par šī stila veidošanos, gan par reālismu šodienas literatūrā.

Kā jau minēju, – liela uzmanība ir veltīta literatūras laikmetīgumam, jo interesanti jaunajam cilvēkam būs tad, ja konkrēto jautājumu tas saskatīs savā apkārtnē, te un tagad. Tas, protams, ir izaicinājums skolotājam – saskatīt un parādīt skolēniem laikmetīgo literatūrā. It īpaši tas ir nozīmīgi pamatskolā, lai bērnā mainās reizēm visai izplatītais priekšstats par rakstniekiem kā sava veida “mirušu sugu”. Turklāt caur mūsdienu literatūru varam runāt par mūsu laikam aktuāliem jautājumiem un procesiem.

Skolotājam ir jāspēj atstāt otrajā plānā viņam pašam aktuālus darbus, piemēram, jaunības laika rakstniekus. Priekšplānā jāizvirza šobrīd aktuālie darbi un autori.

Latvijā ir ļoti daudz radošu un ieinteresētu literatūras skolotāju, kuriem pilnveidotā mācību pieeja sniegs lielāku brīvību. Tiesa – iekļaujoties izglītības programmā ietverto jēdzienu apguvē. Lai apgūtu paņēmienus, kā raksturot, piemēram, tēlus literārā darbā, ir jāizvēlas tādi darbi, kuros atklāti spilgti tēli; lai iepazītos ar noveli kā žanru, sāksim ar Rūdolfu Blaumani. Radoša brīvība nozīmē arī atbildību, lai ieinteresētā lasītāja pieredze veidotos, respektējot latviešu literatūras un folkloras īpatsvaru, loģisku balansu starp klasisko un laikmetīgo literatūru, cienot skolēnu izvēli un mērķtiecīgi darbojoties literatūras daudzveidības izmēģināšanā. Programmā ir iedots mērķis un ceļš, bet nonākt galapunktā var dažādos veidos.

Daudzi no skolotājiem jau tagad strādā saskaņā ar tām idejām, kas liktas pilnveidotās pieejas pamatā, un pašlaik šie skolotāji gūst apstiprinājumu tam, ka viņi strādā labi, pareizajā virzienā. Šāds apliecinājums ir ļoti nozīmīgs, un aicinām vecākus uzticēties skolotājiem. Skolotājs ir profesionālis, viņš labi zina, ko un kāpēc dara.

Ka izveidot ieinteresēto lasītāju?

Ieinteresētībai ir dažādi līmeņi. Protams, tā atšķiras katrā vecumā, un katrā vecumā ir jāmeklē tam atbilstoši ieinteresēšanas paņēmieni. Ja sākumskolā un pamatskolas pirmajās klasēs nozīmīgi ir ļaut lasīt to, kas bērnu patiešām interesē, tad vēlāk jau šo bērna dabisko interesi var virzīt. Jāņem vērā, ka literatūrai ir plaša ietekme uz cilvēka personības veidošanos un dažādām prasmēm. Literatūra nostiprina spēju koncentrēties, iedziļināties un noturēt uzmanību, tā palīdz argumentēt un paust pamatotu viedokli, veido kritisko domāšanu un citas cilvēka attīstībai nozīmīgas prasmes. Tāpēc nav tik būtiski, lai, piemēram, eksaktas ievirzes klasē, jaunais cilvēks spētu noskaitīt gada skaitļus vai uzvārdus, – daudz svarīgāk ir izveidot iespējami plašu priekšstatu par literatūru un tās ietekmi.

Nozīmīgi ir arī sarunāties par darbu, kuru bērns lasa. Neatstāt viņu ar šo tekstu vienu pašu. Bieži vien tieši šāda saruna ir tas, kas palīdz noturēt interesi, parādot vēl kādu izlasītā darba aspektu. Tā ir tāda aktīva domāšana par literatūru, kuras rezultātā bērns ne tikai lasa, bet arī salīdzina, kritiski vērtē, spēj argumentēt savu viedokli.

Vai skolā aizvien vēl pastāv obligātās literatūras saraksti?

Mīts par obligātās literatūras sarakstu ir saglabājies no padomju laikiem. Tādu sarakstu nav jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Jā, skolotājs var ieteikt bērniem vasarā izlasīt to vai citu darbu, var ieteikt apzināt darbus, par kuriem bērni mācīsies nākamajā mācību gadā, bet tā ir brīva skolu izvēle.

Mēs, piemēram, iesakām pamatskolas bērniem vasarā izlasīt divus, trīs darbus, bet vidusskolēniem lūdzam iepazīties ar apjomīgākajiem darbiem, kurus apgūsim nākamajā gadā. Gada mācību plāns viņiem ir zināms, un viņi paši var plānot savu laiku, jo mācību gada laikā bērni ir aizņemti, tāpēc labāk jau iepriekš saprast, kur šos literāros darbus atrast, iespējams, kādu no tiem var arī iepazīt. Ir bijis arī tā, ka jaunais cilvēks vasaras sākumā jau visu nākamā gada mācību plānā paredzēto literatūru ir izlasījis.

Nav tā, ka lasīšana visiem jauniešiem ir bubulis, no kā jābēg. Jaunieši lasa arī mūsdienu latviešu literatūru, lasa biezus romānus, arī tādus, par kuriem mācību laikā nemaz neesam runājuši.

Starp citu, mēs esam mēģinājuši arī tādu pieeju, ka aicinām vecākus veidot ieteicamo grāmatu sarakstu, un tā rezultātā viena klase, piemēram, aizrautīgi lasīja no jauna izdoto Zentas Ērgles jauniešu romānu. Interese par literatūru veidojas ļoti individuāli.

Cik daudz programmā ir latviešu autori, cik daudz – ārzemju?

Latviešu literatūru veido aptuveni divas trešdaļas no mācību satura, bet vienu trešdaļu – ārzemju darbi. Tas ir nosacīts dalījums, jo skolām programmā nav noteikts strikts rāmis. Taču, protams, skolotāji labi apzinās, ka mēs dzīvojam Latvijā, šī ir mūsu kultūrvēsturiskā telpa. Tāpēc arī literatūras klasikas darbi saglabājas, taču papildus tam paredzēts laikmetīguma akcents. Gan mācību saturā, gan mācīšanās pieejā. Programmā skolotājiem ir atvēlēta diezgan liela brīvība, jo skolotājs taču vislabāk redz to, ar kuru autoru darbiem bērnus var ieinteresēt vislabāk. Obligāts ir tikai izglītības standartā minētais sasniedzamais rezultāts.

Kā mainās pieeja skolēna vērtēšanai?

Jāuzsver, ka atzīme arī pašlaik nav vienīgais skolēna vērtēšanas līdzeklis. Nozīmīgāks ir mācīšanās procesa novērtējums, kas atspoguļo gan zināšanu un prasmju apguvi, gan arī bērna iesaistes līmeni mācībās. Ieinteresētību. Šajā ziņā, protams, būs jāmaina attieksme pret atzīmēm kā galveno vērtēšanas veidu, jo šis ir dziļš priekšstats gan skolotājos, gan vecākos, gan arī bērnos. Atzīme daudziem bērniem ir motivators, tā ir arī daļa no sava veida sacensības klasē, taču tā maz pasaka par patieso bērna sagatavotības, zināšanu, prasmju līmeni. Šajā ziņā mums visiem kopā būs jāmaina domāšana.

Literatūra ir ne tikai lasīšanas priekšmets, bet arī pašizpausme. Kā jaunajā pieejā izpaudīsies šis aspekts?

Tāpat kā līdz šim skolēnu pārdomu un secinājumu izklāstam saglabāsies domraksts. Tomēr radošas pašizpausmes literatūrā ir iespējamas un notiek arī plašāk – radošos projektos, piemēram, tādos kā klases digitālās grāmatas veidošana vai mācību ekskursijas, lai apmeklētu ar literatūru saistītu vietu, vai klasē organizēts savu radošo eksperimentu lasījums. Te ir interpretācijas iespējas dažādos projektos, arī veidojot un iesaistoties iestudējumos, spēlēs un citās aktivitātēs.

Ja runājam par radošo rakstīšanu, literatūras programmā nav tāda mērķa, ka visiem būtu obligāti padziļināti jāpraktizē rakstniecība. Šeit uzmanīgi ir jāievēro robeža, kur mēs sākam bērnam uzspiest tādas radošas darbības, kas viņu nevis aizrauj, bet nomāc un rada pretēju efektu. Taču tiem, kurus padziļināti interesē rakstīšana, pamatskolā ir iespēja iesaistīties attiecīgos pulciņos, bet vidusskolā radošā rakstīšana ir paredzēts kā viens no brīvās izvēles kursiem. Šis ir gana perspektīvs virziens ne tikai literatūras kontekstā, jo, piemēram, reklāmas un mārketinga tekstu veidotājiem kritiski svarīgi ir spēt domu formulēt kodolīgi, trāpīgi un uzmanību piesaistoši. Bez pamatīgas lasīšanas un rakstīšanas prakses tas nav paveicams.

 

Plašāk par pārmaiņām pamatizglītībā uzziniet: https://bit.ly/2ShKjqv

Plašāk par pārmaiņām vidusskolā uzziniet: https://bit.ly/3bypkY7

Plašāk par mācību jomām pilnveidotajā mācību saturā uzziniet: https://bit.ly/31DkjJ8

Komentāri (5)

Sskaisle 24.02.2020. 10.20

Gēte esot teicis, ka literatūras noriets ir nācijas nāves priekšvēstnesis – vērojot un vērtējot, kas te notiek – precīzi. Tāpēc jau Gēte ir klasiķis, ka prata izteikt būtiskas lietas īsi un koncentrēti un tāpēc jau nemāca klasiku – bet uzsvaru liek uz tukšas muldēšanas

Man skolā mācīja, ka grieķu civilizācija noformējās brīdī, kad tika pierakstīti Homēra eposi – kuri tad noformēja sabiedrību. Tad iznāk, ka šodien notiek pretējs process – esošās vērtības tiek eknstruētas, lai vietā nāktu tukšums – lai kuplotu tādi vēlētāji, kuri ievēl – nu teiksim to pašu petravicu – no pierobežas veikalnieces par ministri un tad lai vēlētu tādu NA, kura SLEPENI !!! – kārto šķeles ģimenes biznesu – neatkopušies no lnb supermiljoniem, no oik miljardiem,no LLM kolekcijas zaudēšanas ABLV bankā – jūgsimies iekšā šķēles oligarhijas klaušās …..

vai par kaimiņa partiju balsoja turīgie un izglītotie?

+3
-1
Atbildēt

0

Sskaisle 24.02.2020. 10.11

Es kā vienmēr domāju, ka ir daudz sarežģītāk.
No raksta man nepaliek skaidrāks, saprotamāks –
piemēram, kā iemācīt literatūru – lasīšanas baudu, spējas analizēt izlasīto utt., ja vienlaicīgi – skolēnu pienākums nav lasīt. Jo īpaši klasika neesot aktuāla. Laikmetīgai literatūrai esot priekšroka.

Lūk, skatījos pēdējo LTV1 – LITERATŪRI – jo par Aspaziju. Brīdī, kad pēkšņi parādījās Kristīne Krūze, kura tramda plikus vīriešus – es nesapratu – kas tas ? Par ko te runa un tikai steigā cilājot visus Aspazijas darbus, sapratu, ka runa taču ir par ĀBELES Tumšajiem briežiem. Labi – lēni, bet es sapratu. Jautājums – cik ltv1 bija tādu skatītāju , kuri to nesaprata un kuriem nebija , kam pajautāt – kas tas tāds bija?

Tieši pirms raidījuma cilāju vecos laukā metamos žurnālus un izlēmu izlasīt interviju Ievā ar Baibu Strautmani. Un – ko es nospriedu, ka viņas bērniem dzīvē ir paveicies , jo mātei ir laiks sarunām ar viņiem. Un uzreiz jautājums – cik tādu ģimeņu , kurās ir vecāku – bērnu sarunas , tai skaitā par literatūru – mums vispār ir.

Savulaik, Gundega Grīnuma – Raiņa pētniece, stāstīj, ka viņas ģimenē vecāki ar bērniem kopīgi sprieduši par Raiņa darbiem. Man tai brīdī uznāca tāds mazvērtības komplekss , ka būtībā tā trauma vēl tagad manī ir – ne ģimenē, ne diemžēl skolā – neviens par Raini ar mani – zinātkāru bērnu – jaunieti nerunaja. Tik cik – Rainis – strādnieku aizstāvis. Kāpēc nerunāja – mani vecāki strādāja no rīta līdz vakaram. Atnācu no skolas – arī man bija jāstrādā. Pēc tam vēl jāmācās.
Vai tagad ir citādāk, ja 40% Latvijas iedzīvotāju dzīvo ar vienu kāju nabadzībā? Kā skolās šo situāciju risina? Franču licejs ir izredzēto skola – tur tādas lietas nav akutālas. Bet kā ir Latvijā kopumā?

Slavina Somiju, Igauniju bet ne vella nedara, lai kaut jel ko no viņu pieredzes ieviestu dzīvē.

Varas elite centīgi audzina un kopj debilzētu sabiedrību –
tikko skatījos, ka izrādās valdība slepeni no sabiedrības jau izlēmusi šķēles ģimenei ļaut zelt un kuplot uz visu mūsu rēķina. Rīta Panorāmā LTV1 žurnālisti centīgi rīda vienu latvisko partiju pret otru.

+2
0
Atbildēt

0

Sskaisle 24.02.2020. 09.53

E

+1
0
Atbildēt

1

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort