Mikrorajonu iedzīvotājiem pietrūkst saiknes ar vēsturi, viņi nejūt savas saknes, piederību vietai, kur dzīvo, uzskata Imantas apkaimes aktīviste Rigonda Bērziņa. Viņa vēlas to mainīt. Anniņmuižai Imantā ir krāšņa vēsture un iespējas to izmantot, taču ēkas liktenis šobrīd ir apdraudēts
Ieslēdzis navigāciju, soļoju gar Anniņmuižas parku — vecā muižas meža pēdējām paliekām, kas kā zaļš pakavs iespiedies masīvajā 70. gadu blokmāju apbūvē Imantā. Tur, kur to pārcērt Jūrmalas gatve, jāiet pa labi, tiktāl viss skaidrs. Tad pa kreisi, bet uz mirkli samulstu. Atduros pie pāris piecstāvu hruščovkām, tālāk vīd arī vērienīga Staļina laika ēka kā tāds pēdējais, senākais 20. gadsimta arhitektūras kultūrslānis, aiz kura, es zinu, atklāsies tas, ko es meklēju — vēl senāka un atšķirībā no pārējām unikāla būve, pati Anniņmuiža. Tā ir Latvijas Universitātei (LU) pagaidām vēl piederoša teritorija, ieliņu tīkls te nesaprotams, un es izmetu pāris liekus līkumus, kamēr nokļūstu galā.
«Daudzi vietējie nemaz nezina un brīnās, ka šeit tāda ēka ir,» saka Imantas attīstības biedrības valdes priekšsēdētāja Rigonda Bērziņa. «Es pati vēl pirms gada nebiju te spērusi savu kāju.» Pirms vairāk nekā 140 gadiem celtā muiža ir viena no pirmajām mūra ēkām Pārdaugavā. Tā ir liela un plaša, savulaik pat tikusi dēvēta par meža pili.
Aprīlī noslēgsies izsole, kurā LU tiks no nevajadzīgā īpašuma vaļā, nododot Anniņmuižu kopā ar citām bijušajām Pedagoģijas fakultātes ēkām un tām piegulošo astoņus hektārus lielo zemesgabalu privāta investora rokās. Rīgas domes (RD) balsojumu par zonējuma maiņu gaida muižai piegulošais parks, kas tiks atzīts par jauktas apbūves teritoriju, bet pati muižas ēka tuvākajās nedēļās oficiāli kļūs par graustu. Rigonda Bērziņa cer, ka, par spīti visam, jaunais īpašnieks ar sapratni izturēsies pret apkaimes un visas pilsētas vēsturisko mantojumu, taču cerības, ka tā saglabāšana viņam varētu būt prioritāte, aktīviste nelolo.
Atņemta vēsture
«Mēs esam pēdējais bastions Rīgā. Pēdējā neprivatizētā Rīgas muiža. Esmu pētījusi, kas parasti notiek pēc tam,» Rigonda Bērziņa runā straujā un satrauktā balsī, kad esam apsēdušies ar tējas krūzēm pie galda vienā no muižas telpām. «Varam paskatīties uz Ēbelmuižas parku, lai iztēlotos, kas mūs sagaida. Bijušajā parkā visapkārt ēkai sabūvētas daudzstāvenes. Muiža pati pagaidām stāv un, ja netek jumts, varbūt stāvēs vēl simt gadus, bet kāds no tā labums iedzīvotājiem? Kāds pilsētas vēsturei, ja tur pat klāt nevar tikt?»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.