Matīsa tirgus vīzija – kvalitatīva publiskā telpa visām paaudzēm 6

Vidzemes (jeb Matīsa) tirgus vēsturiskais gaļas paviljons. Foto: Toms Koklītis, LETA
Terēze Gruntmane*, uzņēmēja un modes māksliniece
Print Friendly, PDF & Email

Jau bērnībā, dzīvojot komunālajā istabā Rīgas centrā, novērtēju, ka visur varu aiziet kājām – uz skolu, kino, teātri, pulciņiem un pie draugiem. Arī tagad esam centrā, un 10 000 soļu ikdienā ir norma, jo vienīgā ģimenes mašīna tiek izmantota tikai pāris reižu nedēļā. Centra dzīvei ir savi ieguvumi, bet cilvēku daudzums turpina samazināties. Katram ir savi iemesli, kāpēc, bet kā vienu gribētu minēt kvalitatīvas publiskās telpas trūkumu ģimenēm. Un ar šo es domāju vietu visām paaudzēm. Mums ir parki, kuriem iziet cauri ikdienas gaitās, šur tur ir mazi spēļu laukumi, ir Barona ielas skeitparks, kur vecāki atved bērnus.

Bet mums trūkst vietas, kur iegrieztos jebkurš, kur viss būtu procesā, ietu laikam līdzi, mainītos un nekad nebūtu garlaicīgi. Vieta, kur, ja vienreiz aizietu, gribētu iet vēl un vēl, jo nekad nevarētu zināt, kas jauns ir nācis klāt.

Šis multipaaudžu pieturas punkts varētu būt ideālā vietā esošais Matīsa tirgus. Pamodelēsim un paskatīsimies nākotnē, nevis šodienā. Pasaule pēdējo piecu gadu laikā ir attīstījusies milzu soļiem. Pagātnē ir laiks, kad ideju vai vīziju varēja paredzēt gadu desmitiem uz priekšu. Tādēļ arī šī 9. martā paredzētā Matīsa tirgus īres tiesību izsole uz 30 gadiem ar jau izstrādātu vizuālo risinājumu, pēc kā jāvadās, ar nākotnes acīm šķiet absurda, netālredzīga, neelastīga un neko sabiedrībai nenesoša. Tā neapšaubāmi ir izdevīga Rīgas Centrāltirgum, kura paspārnē atrodas Vidzemes tirgus, jo tiek garantēti īres ienākumi bez jebkādām investīcijām, bet iedzīvotājiem šis būs atņemts publisks objekts. Garantijas, ka pēc 10 gadiem šī vieta izskatīsies citādāka nekā šodien, nav nekādas, jo arī līdz šim tirgi ir bijuši īrēti, izīrēti un pārīrēti un visos līgumos bijis sarakstīts par vides modernizāciju, uzkopšanu utt. Bet 2020. gada rezultāts ir pilnīgi degradēta un nolaista vieta pašā Rīgas centrā, kas padarījusi arī apkaimi gaužām nepievilcīgu gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem.

Kā būtu, ja būtu. Ja sestdienas rītā mēs kā ģimene dotos uz Matīsa tirgu, kur zemnieki būtu atveduši svaigus produktus no savām saimniecībām. Es jau zinātu, pie kā pirkt sieru, pie kā – gaļu, pie kā – dārzeņus. Pēc tam mēs aizietu uz “garo brokastu galdu”, kur katrs izvēlētos kaut ko no eklektiskajiem brokastu piedāvājumiem. Tie nebūtu stacionāri, bet kā gastronomijas inkubators jaunajiem pavāriem, kur izmēģināt, ko nozīmē savs bizness, pirms doties ārā un uzsākt ko savu. Mēs droši vien būtu jau sarunājuši citas draugu ģimenes, ar ko satikties un patērzēt, jo atmosfēra būtu mājīga, dabīga un darbīga, katrā ziņā ne sterils eiroremonts a’ la 2020… Pēc brokastīm bērni varētu paspēlēties lielajā spēļu laukumā, karstajās vasaras dienās pa vidu būtu strūklakas, kur bērniem skriet cauri un atvēsināties, bet ziemas laikā tā pārtaptu par slidotavu. Protams, noderīga būtu arī spēļu istaba, kur uz pāris stundām varētu mazos atstāt gādīgu auklīšu uzraudzībā. Bieži vien jaunie vecāki sūdzas, ka šāds pāris stundu pakalpojums Rīgā ir neeksistējošs.

Vēlāk mēs paskatītos, cikos rāda filmu vienā no paviljoniem uz lielās baltās sienas. Kamēr es izstaigātu Latvijā ražoto zīmolu šovrūmus un darbnīcas, kur priekšpusē būtu veikaliņš, bet turpat aizmugurē varētu paskatīties, kā top dizains, mans vīrs ar kafiju rokās labprāt šo laiku pavadītu otrā stāva lasītavā. Jā, mums ir atsevišķi zīmolu veikali, ir veikali, kur pārdod Latvijā ražotās preces, bet bieži vien tieši augstās īres cenas ir tās, kas liek zīmoliem aizvērties. Šeit tas varētu būt uz citiem noteikumiem balstīts, jo pilsētai noteikti nāktu nauda no lielā tūristu pieplūduma, un kur nu vēl labāku veidu, kā atbalstīt savējos.

Tikmēr dēls varbūt savu stundu iztērētu 3D printeru darbnīcā vai vienkārši ieietu 3D realitātē. Arī saprast, kas vispār ir zero waste, viņu noteikti interesētu paskatīties, kā ideju inkubatoros tiek izmēģināti dažādi pārstrādes veidi, iegūstot dzīvē noderīgas lietas. Varbūt pats pat piešautu roku. Droša vieta, vide, kur mēs katrs pēc savām interesēm varētu satikties, lai pēc tam ar riteņiem no Matīsa tirgus pa savienoto riteņbraukšanas celiņu aizbrauktu līdz Ķīšezeram un, atpakaļ braucot, varbūt ieskrietu vēlreiz Matīsa tirgū un izdzertu glāzi kāpostu vai bērzu sulas.

Tērbatas ielas pusē būtu uzcelts jauns bērnudārzs centra iedzīvotājiem, jo tieši centrā esošajos četros dārziņos ir viskatastrofālākais stāvoklis ar pieejamību. Gadu desmitiem nav uzcelts neviens jauns bērnudārzs, Akas ielas dārziņā rindā stāv ap 1300 bērnu, bet katru gadu uzņem tikai 30.

Mēs varētu vēl paiet soli uz priekšu un veidot dārziņu sadarbībā ar vecākās paaudzes dzīvojamām telpām. Mēs visi zinām, ka valsts spriež, kā mēs rūpējamies par bērniem un veciem cilvēkiem, kas mums gadiem nav bijusi prioritāte. Ja nezinām, kā apvienot vecu cilvēku mītnes ar bērnudārziem, ir jābrauc pieredzes apmaiņā uz Eiropu, kur šis virziens ir pieņemts kā ļoti humāns. Bērni bieži viesojas pie “vectētiņiem un vecmāmiņām”, kuri viņiem lasa pasakas, savukārt vecie cilvēki jūtas piederīgi un vajadzīgi. (Pēc tagadējā plāna tur ir paredzēta vēl viena bezpersoniska biroju ēka, kas būtu magnēts investoriem, bet ne sabiedrībai.)

Tāpat vienā no tirgus paviljoniem otrā stāvā varētu izvietot kopā strādāšanas telpas, kas ir nākotnes ofisu versijas. Tās ir jaunās paaudzes darbavietas, co-sharing kultūra. (Sarunāt biznesa tikšanos, kamēr spēļu istabā tiek pieskatīts mazulis, būtu daudzu jaunu ģimeņu sapnis.) Savukārt pusdienas pārtraukumā varbūt būtu vērts izvēdināt galvu, parušinoties kopdārzā turpat tirgus malā, bet bērni redzētu, kā dabā aug gurķis un burkāns. Nevienu no šīm idejām neesmu izdomājusi, tas viss jau praksē darbojas dažādās pasaules malās.

Gar Brīvības ielas mājas iekšpusi izbūvētajās mazajās darbnīcās varētu ļaut strādāt jaunajiem māksliniekiem. Pagaidām tās ir tukšas un pamestas, nekādus ienākumus tāpat nenes, tikai degradē vidi. Tā būtu kā savdabīga izstāde, kas raksturotu mūsdienu jauno paaudzi. Ne viss ir mērāms tikai naudā, arī grauds ir ļoti svarīgs.

Turklāt tirgus būtu veidots kā zero waste bezatlikumu ekonomika. To kā paraugu brauktu skatīties cilvēki no citām pasaules valstīm. Sadarbībā ar augstākajām mācību iestādēm šeit varētu realizēt kursa darbus, projektus un zinātniskos darbus par nulles atkritumu un iespējamās pārstrādes nākotnes vīzijām.

Par nepieciešamajiem miljoniem runājot, arī remontiem un restaurācijām ir dažādi modeļi. Var visu restaurēt kā Rūmenes muižu vai gluži pretēji – kā Abgunstes muižu. Abas ir brīnišķīgas, bet finansiālie ieguldījumi krietni atšķirīgi. Tieši gadsimtiem senās japāņu filozofijas un estētikas koncepts wabi-sabi, kas izceļ lietu dabiskā nodiluma skaistumu, iet kopā ar “mazāk ir vairāk” tendencēm, ar pietāti attiecoties pret vēstures mantojumu un savienojot ar mūsdienīgām, ātri pārvietojamām un mobilām konstrukcijām, radot stilu, kas sevi ir raksturojis kā vēsturiski mūsdienīgs un videi draudzīgs.

Bet, lai šīs un daudzas citas idejas varētu realizēties, nākotnes tirgus pārvaldībai ir jābūt elastīgai, caurspīdīgai un uz jaunu ideju ātru ieviešanu vērstai.

Kas ir šis living lab modelis, kur visiem ieinteresētiem sadarbības partneriem, investoriem, lietotājiem, uzņēmējiem, likumdevējiem, biznesiem un zinātniekiem panākt vienošanos ilglaicīgai sadarbībai.

Tirgum ir jābūt dzīvam un mainīgam, tam jāpielāgojas sabiedrības interesēm. Ja pirmos piecus gadus nekas varbūt nemainās, tad pēc 10 gadiem, iespējams, tirgus koncepcija pilnībā būtu jāmaina, līdz ar to tam jābūt viegli transformējamam. Ja salīdzinām 1990. gadu un 2020. gadu, šo 30 gadu laikā pilnīgi viss ir mainījies. Līdz ar to arī tirgus pārvaldībai būtu jāatspoguļo iedzīvotāju intereses, vai tā ir PPP, vai kāds cits pārvaldības modelis, par to var domāt un spriest. Bet paļauties, ka visiem mums pirms izsoles nezināms investors nākamos 30 gadus izveidos sabiedrības interesēm atbilstošu vidi, ja vien tie nav Kalnciema ielas puiši, kuri sevi ir gadiem pierādījuši, būtu naivi un bezatbildīgi.

 

*autore ir partijas Progresīvie valdē

Komentāri (6)

Sskaisle 12.02.2020. 14.11

Esmu sajūsmā par T.Gruntmanes pilsoniskajām inciatīvām. Diemžēl īstenība tās padara par utopiskām.

+4
-1
Atbildēt

1

    Sskaisle > Sskaisle 12.02.2020. 14.20

    Pirmā problēma – cilvēkiem ir nenormāli zema pirkstspēja.
    Tikko atbraucu no ārzemēm un atvedu sev tik ikdienišķas lietas kā siers, kafija, makaroni konservi utt. – jo tur ( šoreiz Frnacija) tie ir daudz kvalitatīvāki un lētāki!!! Lavazza nopirku par 3.50 – jā ar atlaid, bet pie mums pat ar atlaidi 250 gr labi ,ja par 4 eur var nopirkt.

    Otrā problēma, Latvijā ne valsts un jo īpaši – Rīgas Dome taču nekad nav funkcionējušas sabiedrības interesēs. Kaut vai vdd ēka veloparka vietā – kas gan ir cilvēku intereses, ja runa ir par būvnieku interesēm – viss cits ir tukša skaņa – nekaunīgi zemiski meli.

    Trešā problēma, pat ja uzlabosies pirktspēja – Rīga jau vairs nav latviska. Uz Kalnciema tirdziņu var iet un patiesībā es tikai tā to varu atļauties darīt – baudīt latvisku vidi. Vienīgā doma pa tirdziņu staigājot man ir – kad būs naudu – tad lūk, šito un šito nopirkšu. Bet reāli viss tur piedāvātais pirkšanai nav mans budžets. Toties vide mani iejūsmina – skaisti cilvēki un skaistas lietas- mazā Latvija, krieviskā ielenkumā.

    Kad tagad ielidoju Rīgā – pirmā valoda, kuru dzirdēju bija krievu un man gribējās atpakaļ uz Franciju, kaut gan franču valodu pārzinu minimāli, bet tā valoda man neudzen bezcerību kā krievu

    Un galvenā problēma- tikko lasu, ka Progresīvie bloķēsies ar A/PAR – tiem oligarhu apkalpotājiem un pakalpotājiem – nu tad Progresīvie manas simpātijas zaudē – pasaki , kas ir tavi draugi – es pateikšu , kas esi tu …

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

Sskaisle 12.02.2020. 14.30

Liepājā ir tāds Pētertirgus – galveno paviljonu projektējis arhitekts Melvils ( tas pasts , kas ģimnāziju ) – vietējie man zvērēja pie sava goda un sirdsapziņas, ka tur tiekot tirgoti tikai pašu – vietējie produkti. Ceru, ka tā arī ir, bet – vispār – liepājniekus ir par ko apskaust –

iedomājieties, cik tālu esam tikuši neatkarīgā Latvijas valstī, kad galvaspilsētā pat normāls
tirgus vairs nav pieejams –

Toties vid kontrolētais čiekurklans – kā tur ar vid nezināšu par Cnetraltirgū notiekošo?

Nu jā – kuru tas interesē – tirgus ….

+2
0
Atbildēt

0

Zero 12.02.2020. 11.07

Tirgu pārvērst par hipsterīgu lielveikalu, mietpilsonisku un elitāru sevis izrādīšanas vietu cilvēkiem, kam nav ko darīt jau piedāvāja Āgenskalna tirgus pārbūves autori. Tāda kādreiz bija iecere arī veidojot Berga bazāru, sagraujot esošu un darbojošos tirdziņu. Arhitekti pēc tam nevarēja saprast, kāpēc cilvēki nevēlas sterilajā vidē uzturēties, secinot ka latviešiem bail justies noplukušiem tik “skaista” pagalma ietvarā. Tā pat arī Āgenskalna tirgus, kas kļuvis vienkārši par izlaizītu un dārgu, iepirkties tagad jābrauc uz Centrāltirgu. Tomēr, ideja par bērnudārzu nav slikta. Kinoteātri gan kādā no lielajiem paviljoniem neviens neļaus taisīt, komerciāli izdevīgāk vienmēr būs tirgot humpalas. Ja varētu saglabā esošo tirgus daļu, kas vēl funkcionē, neaizraujoties ar remontu “latviešu gaumē” un Brīvības un Matīsa ielas pusē izmantojot telpas mākslai nebūtu slikti. Pašreizējo tirgu bendē tas, ka telpu nomas maksas ir par augstu, liekot tirgotājiem celt cenas kā rezultātā pircēji migrē citur.

+2
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu