Nezaudēt kultūras modrību

Jau 20 gadus Uldis Mākulis uz savu šābrīža mītnes zemi Šveici ved Latvijas mūziku, literatūru un kino. Izveidojot galeriju Cīrihē, pieteicis ambīcijas kļūt par vērienīgu mākslas eksportētāju

Latvieša Ulda Mākuļa galerija ARS 28  10. februārī svinēs divu mēnešu jubileju. Brīdis, kad bērns ir nedaudz apvēlies, māte var atvilkt elpu. «Es nepārdodu desu, sieru vai jogurtu,» Uldis, sazvanīts darbavietā  Cīrihē,  Hochstrasse 28, atrauc, kad lūdzu rezumēt šo periodu. «Ir jānotiek satikšanās mirklim. Man savulaik ir noticējuši cilvēki, kas interesējas par mūziku, literatūru un filmām. Tagad vēlos, lai notic, ka iestājos par labu mākslu.»

Galerists sarunā daudz piemin pašmotivāciju, mūžīgo vēlēšanos sevi pierādīt ārpus iestaigātām trasēm. Studējot mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, sapratis, ka viņu interesē papīra priekšmetu, grafikas un foto restaurācija. 90. gadu sākumā iemēģinājis roku grafikas restauratora darbā Aizrobežu mākslas muzejā. Taču Latvijā iespējas šo arodu apgūt akadēmiski neesot joprojām. 1997. gadā Uldim izdevās iegūt Šveices valsts, pēc tam IKEA stipendiju studijām Bernes Tēlotājmākslas augstskolā. 17 gadus bijis restaurators Šveices Nacionālajā muzejā. 

Jūsu vārds regulāri manāms interneta forumos par latviešu kultūras pasākumiem Šveicē. Nesaņemot algu valsts institūcijās, rosījāties no maizes darba brīvajā laikā?
Kolēģis Šveices Nacionālajā muzejā reiz godīgi atzinās: «Es sen domāju, ka iesi projām. Jau sen sapratu, ka neesi pareizajā vietā. Domāju, ka kļūsi par Latvijas kultūras ministru.» Vāciski ir teiciens stecken geblieben — aizķēries. Esmu aizķēries, bet tas jau nav nekāds cietums. Latvijas kultūras eksporta veicināšanā sekmīgi darbojos jau vairāk nekā 20 gadus. Naktīs, vakaros, nedēļas nogalēs.

Paralēli dzīvei Šveicē divus gadus katru mēnesi braucu uz Latviju, Kultūras akadēmijā maģistrantūrā studēju kultūras un mediju menedžmentu. Acīmredzot tā bija mana iekšējā nepieciešamība — agri vai vēlu vismaz daļēji aiziet no restaurācijas.