No divām govīm un pārdesmit hektāriem zemes pēc kolhozu likvidēšanas līdz piecām tonnām piena dienā pašlaik — tāds ir Kuldīgas novada zemnieku saimniecības Kalna-Mikas izaugsmes ceļš
Jāņa Brantevica senči vismaz trijās paaudzēs ir no Turlavas vai tuvākās apkārtnes. «Kā jau kurzemnieki, mēs daudz pa pasauli apkārt nestaigājam,» saka saimnieks. Taču pasaule ir ienākusi kurzemnieku sētā — aizvadīto gadu laikā šie zemnieki spējuši 12 projektos piesaistīt 2,5 miljonu eiro finansējumu no Eiropas fondiem, lai modernizētu savu saimniecību.
Piena lopkopība ir riskanta nozare — gluži kā apledojis ceļš, uz kura var sāpīgi pakrist. Produkta iepirkuma cena te iet uz augšu, te atkal uz leju, dažu gadu neprognozējami sarūkot pat par 30%. Toties degvielas, lopbarības, tehnikas, minerālmēslu un citu ikdienā nepieciešamo materiālu izmaksas aug nepārtraukti. Ne vienam vien zemniekam krīzes gados nācies likvidēt ganāmpulku. Izdzīvo tie, kas prot skaitīt un taupīt naudu, tajā skaitā samazināt piena tonnu pašizmaksu un nodrošināt nepārtraukti augošu saimniecības rentabilitāti.
Jānis Brantevics uzskata: «Ir trīs faktori, kas ļauj izdzīvot piena lopkopībā strādājošajiem. Pirmkārt, ganāmpulka ģenētiskā kvalitāte. Tad govju labturības apstākļi, kas pastāvīgi jāuzlabo. Un, treškārt, kvalitatīva lopbarība.»
Vecāku saimniecībā
Jānis Brantevics un viņa dzīvesbiedre Laimdota Lauriņa attīstījuši tālāk saimniecību, kas tapusi, pateicoties Jāņa vecākiem — tēvam Visvaldim un mātei Ārijai. «Mums bija gan lopi, gan dārzs, gan kartupeļu un biešu vagas. Bet vasaras pagāja, gādājot govīm sienu,» viņš tagad ar smaidu atceras bērnu dienas tepat Turlavā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.