Lai gan Ziemassvētki jau ir garām un sācies jauns gads, šis ir tieši tas laiks, kad ticība brīnumiem cilvēku prātos ir vislielākā. Nē, runa nav par dāvanām vai kādiem citiem taustāmiem labumiem. Runa ir par apņemšanās fenomenu, kas uzvirmo katra gada sākumā. Par ticību tam, ka mainoties datumam, mainoties kalendāram, brīnumainā veidā mainīsimies mēs paši. Ka turpmākās 365 dienas spēsim ievērot savas diētas, apmeklēt sporta zāli, biežāk tikties ar saviem mīļajiem un tuvajiem, veltīt vairāk laika bērniem. Ka brīnumainā veidā spēsim atturēties no grādīgajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem vai vēl kaut kā cita. Un tas viss – tikai tāpēc, ka esam šķērsojuši kādu iedomātu slieksni laika skaitīšanas tabulās.
Cilvēka psihe ir ļoti savdabīga. Ir viegli apņemties kaut ko pat ļoti konkrētu ar nosacījumu, ja tas ir… jāsāk darīt kaut kad vēlāk. Nospraudīšu kādu datumu un – tad gan, no tā brīža nedarīšu to, vai – tieši pretēji – sākšu darīt kaut ko vairāk. Diemžēl tik viegli neveicas, ja mūsu apņemšanās ir jāīsteno uzreiz. Tas visu padara sarežģītāku. Uzreiz ir sajūta, ka kaut ko zaudējam – ja no kaut kā atsakāmies. Vai arī trūkst gribasspēka, lai kaut ko varētu īstenot.
Atliktās apņemšanās ir daudz vienkāršākas. Tad mums vēl ir laiks neko nemainīt. Neko nesākt. Dzīvot tā, kā ir bijis līdz šim. Un… ja jau vienreiz šo savu apņemšanos esam atlikuši, tad vienmēr varam atrast racionālu pamatojumu tam, lai to pārliktu uz vēl kādu citu brīdi.
Bieži vien – lai gan ne vienmēr – jaunā gada apņemšanās ir saistītas ar kādu nākotnes vīziju, nākotnes sapni. Ka es kļūstu gudrāka, sportiskāka vai kādā citā veidā labāka. Un, jo lielāks ir šis sapnis, jo sarežģītāk ir nonākt iztēlotajā galamērķī, jo sliktāk es jūtos. Citiem vārdiem – jo lielāka ir šķēre, starp iecerēto nākotni un tagadni, jo nelaimīgāki mēs esam. Un tad nāk apņemšanās. Sasniegt šo iecerēto nākotni, kas… kādā brīdī izgāžas. Mēs par to ‘aizmirstam’, cenšamies nedomāt. Tad vienmēr jautājums ir – vai mēs patiesībā zinām to, ko gribam? Vai tas, ko esam iztēlojušies patiešām ir tas, kur vēlamies nonākt?
Jo pavisam vienkārši – ja ir kaut kas, ko mēs patiešām vēlamies, tad mēs iesim šajā virzienā. Tagad. Tūlīt. Neko neatliekot. Neko negaidot. Rīkojoties. Tad nav vajadzīgs 1. janvāris, lai kaut ko mainītu.
Kāds man tuvs cilvēks reiz stāstīja par trim dzīves lielajām patiesībām. Pirmā skan, ka katrs esam atbildīgi par savām izvēlēm. Citiem vārdiem – es un mans sapnis, mana apņemšanās un tas, kā tā man liek justies – ir mana brīva izvēle. Otrs skan – lai kaut ko sasniegtu, kaut kas ir jādara mērķtiecīgi un neatlaidīgi. Un trešā lielā patiesība ir – brīnums, kas visu mainīs un izdarīs manā vietā, nekad nenāks.
Izklausās skarbi, bet, ja ieklausāmies šajā tekstā, tad tas savā ziņā pat ir atbrīvojoši. Lai kaut ko mainītu, mums nekas nav jāgaida. Nav jāgaida kārtējais pirmais datums vai kārtējā pirmdiena. Lai kaut ko darītu, mums nekas netraucē – tik vien, cik pašu griba iet uz nosprausto mērķi. Un pats par sevi nekas neatrisināsies – ja vēlamies būt tievāki, labāki, draudzīgāki, sirsnīgāki, brīvāki no atkarībām – tad viss ir mūsu rokās.
Skan vienkārši, vai ne? Bet tajā pašā laikā – tas nozīmē tikai vienu – atbildība par savām izvēlēm jāuzņemas mums pašiem. Ja esam gatavi uzņemties atbildību par savām dzīvēm, tad tiešām un tikai tad arī spēsim kaut ko mainīt.
Bet, lai nonāktu pie šādas atziņas, ir jāspēj ieklausīties sevī. Apjaust, kas ir tas, ko es patiešām vēlos. Kas ir tas, kāda es vēlos būt. Tas nozīmē vienu – atbrīvoties no daudzām ilūzijām, no daudziem iztēles augļiem un atskārst – kas no tā visa patiešām man ir vajadzīgs? Jo, ja tā nebūs, turpināsim atlikt savas apņemšanās. Turpināsim sev un citiem solīt to, ko patiesībā nemaz nespējam īstenot. Turpināsim melot – mazāk varbūt citiem, cik vairāk – sev. Un dzīvot skumīgā sāpju pasaulē, kur attālums no šodienas līdz iztēlotajai nākotnei nevienu brīdi nesarūk. Turpināsim vainot visus citus un gaidīt uz visiem citiem, jo tā taču ir tik ērti.
Pagaidām nav neviena komentāra