Tas nav splīns

Jaunā latviešu spēlfilma Izmisums — cik viegli izdegt jaunam vīrietim?

Trīsdesmitgadnieki — pirmā paaudze, kas uzaugusi atjaunotās Latvijas neatkarībā un miera laika pārticībā. Viņiem nav bijis jāpārdzīvo ne kara, ne valsts zaudēšanas un represīvas ideoloģijas šoks. Taču personiskus dzīves nobrāzumus — dažādas ligas un traģēdijas — neviens nav atcēlis, tās notiek tāpat. Savā debijas pilnmetrāžas spēlfilmā Izmisums tās pēta režisors un žurnālists Kārlis Lesiņš (atcerieties — viņš bija dokumentālās filmas par Latvijas musulmaņu kopienu Apgāztā Mēness zīmē veidotājs). Viņš arī filmas scenārists.

Galvenais varonis Gatis (aktieris Kaspars Zāle) ir sasniedzis dzīves zemāko punktu: pēc trieciena, ko atnesusi attiecību izjukšana, no apziņas dzīlēm sāk iznirt agrāku pārdzīvojumu iecirstās rētas. Tās pludina līnijas starp īstenību un iztēli, lai neteiktu — saprātu un neprātu. Šis savādais, nepanesami nospiedošais apziņas stāvoklis — izmisums — burtiski paralizē puiša dzīvi. Ārsti, nepacēluši acis no rakstāmgalda, dāsni izraksta viņam dažādus preparātus, taču pašu galveno — spēju sarunāties, būt atklātam pret sevi un citiem — puisis tā arī nespēj apgūt. 

Iespējams, tas ir «mantojums», ko liela daļa Gata paaudzes cilvēku saņēmuši no 90. gados pusizjukušajām vecāku ģimenēm. Šo tendenci iezīmē ainas, kurās parādās varoņa vecāki (aktieri Vita Vārpiņa un Kaspars Gods) vai, pareizāk, Gata atmiņas par viņiem. Tuvo cilvēku starpā notikušas sāpīgas, neizrunātas šķiršanās un piedzīvoti pāragri zaudējumi. Tie visi noglabāti jaunā vīrieša prāta kambaru tumšākajos pakšos, viņš tos piemin negribīgi, nemaz nerunājot par apspriešanu ar citiem. 

Diemžēl notikumu attiecinājums tieši uz trīsdesmitgadnieku paaudzes pašsajūtu nav pārliecinoši nolasāms, to varēja saklausīt tikai medijos izskanējušajā filmas veidotāju stāstījumā par iecerēm. Protams, sniegt nepārprotamas norādes nav neviena kinodarba pienākums, taču droši var teikt, ka filma tikai iegūtu, ja šis domu gājiens būtu skaidrāk integrēts kinodarbā.