fbpx

Plāns B

Ilze Grase-Ķibilde. Foto — Ieva Salmane
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Šoruden pāragri mūžībā aizgājušā žurnālista Mārtiņa Ķibilda atraitne Ilze Grase-Ķibilde ar līdzcilvēku atbalstu izdzīvo grūto posmu un plāno izdot grāmatu, kas saistīta ar vīra izcilo raidījumu ciklu Atslēgas

Norunāt interviju ar Ilzi nav viegli, jo katrs Rīgas stūrītis saistās ar mīļu stāstu — kā kopā ar vīru iedzēruši kafiju šajā vietā, bet svētku vakariņas ēduši tajā. Emocionāli neitrālajā lielas pilsētas centra viesnīcas vestibilā pie tējas ar pienu Ilze jūtas salīdzinoši mierīgi. Viņai līdzi ir klēpjdators, pie kura pirms intervijas vēl pāris minūtes intensīvi pastrādā. Pretēji gaidītajam viņa šeit nav ieradusies pēc rāmas atpūtas dienas, bet gan pēc darījuma sarunām — Ilze ir auto kompānijas Moller Baltic Import direktore Baltijas valstīs.
Kopš šī gada 26. oktobra, kad piedzīvoja traģēdiju — zaudēja vīru un abu bērnu tēvu Mārtiņu Ķibildu —, Ilze centusies atgūties gan ar līdzcilvēku atbalsta palīdzību, gan pašas iekšējiem spēkiem. Stipra — pēc notikušā nomainījusi dzīvesvietu, atgriezusies darbā un lolo ideju par vīra radošā mantojuma turpinājumu. Mārtiņš Ķibilds aizgāja no dzīves ar sirdstrieku 46 gadu vecumā, atstājot divus izcilus dokumentālo raidījumu ciklus: Atslēgas par nozīmīgiem Latvijas vēstures notikumiem kopš 1918. gada līdz mūsdienām un Adreses par arhitektūru un dzīves vidi Latvijā. Nu Ilze kopā ar Mārtiņa vecākajiem dēliem Gustavu un Bruni un domubiedriem cer vīra sākto turpināt.
Kas jums pašai, raugoties uz Mārtiņa Ķibilda radoši paveikto, šķiet visvērtīgākais?
Man gribas teikt — projekts Atslēgas, raidījumu cikls par Latvijas vēstures nozīmīgākajiem notikumiem. Tam aizvien ir potenciāls. Man ir ideja, kā turpināt, tas droši vien ir mans uzdevums. Vispār ideja nav mana, bet Mārtiņa. Tā kā viņa vairs nav, varu stāstīt. Viņš gribēja izdot grāmatu par šo projektu — visu, ko uztaisīja gada laikā, ar vizuālo materiālu. Iesniedza Kultūrkapitāla fonda konkursā, bet finansējumu nesaņēma. Iedzērām mājās vīnu un domājām — nē, jāmēģina vēlreiz! Ideja bija nevis konkurēt ar izglītības iestāžu vēstures programmu, bet papildināt to.
Mums ģimenē arī ir padsmitgadnieki — jaunieši, kurus vēsture varbūt tik ļoti neinteresē, bet redzu, kā 15 minūšu raidījums viņus aizrauj. Varbūt man kabatā nav finansējuma šādas grāmatas izdošanai, bet gan jau to atradīšu, ja valsts uzskatīs, ka nevajag finansēt. Tā būs mana dāvana Mārtiņam, jo viņš pats to būtu realizējis simtprocentīgi. Es gribētu nākamgad pirms Ziemassvētkiem teikt, ka man jau ir kaut kas, ko parādīt. Mārtiņa doma bija turpināt arī raidījumu Adreses par arhitektūru un dzīves vidi — pusei sezonas bija saņemts finansējums.

Vai mājās abi mēdzāt runāt par darbu?
Kā visi mūsdienu cilvēki, bijām ļoti aizņemti. Mārtiņš idejas pārrunāja ar vecākiem, kad bijām pie viņiem pusdienās dažas reizes mēnesī. Mums ļoti patika uzņemt draugus. Tad diskutējām par iespējamiem projektiem, Adrešu objektiem, vēstures tēmām, kas saistītas ar Atslēgām.
Mārtiņš savas idejas neslēpa. Vienu brīdi centāmies uztaisīt «divi vienā»: braukt uz objektiem ar bērniem, baudīt dabu, skatīties lietas raidījumiem. Tas totāli nestrādāja, bērniem apnika pēc trim minūtēm, man palika auksti, bet Mārtiņam vēl vajadzēja fotografēt.
Bija milzīga jezga! Mums turklāt bērni ir mazi — Jasmīnai tikko palika gads un seši mēneši, Paulam piecarpus gadu.

Ko pati darāt?
Esmu Volkswagen un Audi vairumtirgotāja direktore Baltijā. Vai var teikt, ka Mārtiņš bija radošais gars mūsu ģimenē, bet es — pragmatiskais prāts? Jā. Esmu strādājusi gan par mārketinga vadītāju, gan PR. Savulaik absolvēju Konkordijas Universitāti, studēju sabiedriskās attiecības. Man ir arī radošā puse: spēlēju vijoli, mūsu ģimenē visi kaut ko spēlē. Protams, Mārtiņam bija daudz spēcīgāka kreatīvā puse. Kā tagad saka labs draugs, kurš attīsta savu zīmolu: kā pietrūkst iespējas piezvanīt Mārtiņam! Pietrūkst ideju apspriešanas. Mūsu ģimenē bieži bija sarunas — gan par biznesa, gan radošajām tēmām. To ļoti pietrūkst.
Mārtiņam padevās rūpība, man — «multitāskings». Tas mūs vienu otrā kaitināja, un to arī viens otrā mīlējām. Tik pretējas lietas! Reizēm man krita uz nerviem, cik ilgi viņš kaut ko var darīt, un viņam nepatika, cik ātri visu spēju izdarīt. Cilvēki Mārtiņā apbrīnoja rūpīgo, analītisko pieeju. Tēmās, ko viņš saviem raidījumiem vēsturē un arhitektūrā izvēlējās, paviršība nedrīkstēja būt — zinātāji uzreiz atmaskotu.
Mājās daudz arī diskutējām par politiku, Mārtiņš ļoti cienīja neatkarīgu pētniecisko žurnālistiku. Bez labām sarunām es vispār nespēju iedomāties partnerattiecības.

Kas jūs Mārtiņā piesaistīja, kad iepazināties?
Tas notika pirms 12 gadiem. Bija sajūta, ka mums ir ļoti laba saskaņa. Tas laikam ir tas, ko visi cilvēki meklē, bet grūti definēt. Bija interesanti būt kopā. Tā ļoti pietrūkst, un to neviens nevar kompensēt. Mārtiņš ir… bija ļoti gudrs. Ļoti labs sarunu biedrs. Ir sajūta, ka man bijis gods būt kopā ar cilvēku, kurš savā jomā, pēc daudzu domām, paveicis ko īpašu.
Kamēr esam dzīvi, mēs nesaprotam savu vērtību. Mārtiņš, protams, zināja, ka dara labas lietas, bet tādu atbalstu, cieņu un labvēlību, kādu jūtu pēc viņa aiziešanas, nekad nebiju domājusi sajust. Arī no dzeltenās preses — gribu pateikt paldies par respektu.
Ir cilvēki, kas pēc traģēdijām nerunā, un ir, kas runā. Es esmu no tiem, kas runā. Šo laiku pēc Mārtiņa aiziešanas, kas man liekas trīsreiz ilgāks nekā realitātē, katru dienu esmu ar kādu runājusi. Tāpēc tagad varbūt neraudu runājot. Ir labi, ja ar kādu vari dalīties.

Tie ir draugi, kolēģi, psihoterapeits?
Man ir tuva draudzene Igaunijā, kuras ģimenē diemžēl notika tas pats, tikai mēnesi agrāk — viņas dzīvesbiedrs aizgāja ar vēzi. Mēs ejam cauri ļoti līdzīgām sajūtām. Tas, ka varam runāt, palīdz.
Ja man jārunā par šo smago laiku, no cilvēkiem esmu saņēmusi tikai pozitīvo. Neesmu sajutusi nevienu negatīvu soli. Latvijas sabiedrība mani ir pārsteigusi vislabākajā veidā. Arī pilnīgi sveši cilvēki palīdzējuši. Tas ir ļoti sirsnīgi un mīļi.
Notikušais ir ļoti grūts Mārtiņa vecākiem. Visu laiku domāju par viņiem — tas ir pats smagākais, kas var notikt. Jebkurš, kuram ir bērni, sapratīs. Ar Mārtiņa vecākiem cenšamies atbalstīt cits citu. Katram no mums ir savs veids un ātrums, kā atgūstamies. Es divas nedēļas kā esmu atgriezusies darbā — tas ir mans veids, kā atgūties.

Tuvākie draugi jums palīdzēja organizēt bēres. Kāda ir tuvu draugu un vispār sabiedrības atbalsta loma smagā brīdī?
Bēres organizēja mans brālis, mana labākā draudzene un ļoti tuva draudzene, kurai pieder pasākumu aģentūra. Mani fiziski nelaida klāt darbiem.
Manas četras draudzenes pie manis nakšņoja. Tikai pāris nedēļas kā esmu gatava beidzot gulēt pa nakti mājās viena ar bērniem.
Tikko ar bērniem esam pārvākušies uz jaunu dzīvesvietu. Māja, kurā visi četri dzīvojām, bija liela. Ja gribētu tur palikt, būtu jāalgo dārznieks un jākārto dažādas sadzīviskas rūpes. Es to negribu. Emocionālā piesaiste ir liela, jo gribējām tur dzīvot, bet pārvākšanās man bija vienkārši jāpaveic. Mums ar bērniem būs skaists dzīvoklis tajā pašā rajonā — 700 metrus no mājas. Tā būs daudz vienkāršāk no praktiskā viedokļa. Vairāk nekā 20 draugu palīdzēja pakot mantas!
Gada nogalē ar dēlu Paulu brauksim slēpot uz Itāliju. Mārtiņa vecākie dēli mums ir milzīgs atbalsts — viņu rūpes un mīlestība. Arī Mārtiņa pirmā sieva ir milzīgs atbalsts.
Mārtiņam viņa bērni vienmēr bijuši ārkārtīgi svarīgi. Kad man bija 27 gadi un iepazināmies, to varbūt nenovērtēju. Es biju bez bērniem, man bija jaunas attiecības, un reizēm likās, ka bērni pat traucē. Tagad redzu lielos dēlus un savus mazos bērnus — ar Mārtiņa pirmo sievu smejamies, ka mums katrai ir četri bērni. Mārtiņa vecākie dēli, Gustavs un Brunis, ir ārkārtīgi jauki, gudri, stilīgi — kā tētis. Ļoti mīl manus mazos bērnus. Piecgadnieks dievina lielos brāļus, lec klēpī.
Labās attiecības ir Mārtiņa nopelns — viņš ļoti mīlēja savus bērnus neatkarīgi no tā, ka bija šķīries. Tas ir mans novēlējums visiem šķirtajiem tēviem: neejiet prom no saviem bērniem! Viņi jau nav vainīgi. Ja nākamā dzīvesbiedre nesaprot tavu bērnu vērtību, diezin vai viņa ir pareizais cilvēks.

Vai esat apsprieduši iespēju, ka vecākie dēli turpina Mārtiņa Ķibilda raidījumus?
Nevaru vēl minēt konkrētus faktus, bet mums kā ģimenei janvārī plānota tikšanās ar Vides filmu studiju, lai saprastu, kādu redzam raidījuma Adreses nākotni. Esam vairāki, kuri grib turpinājumu.
Man ir tāds prieks, ka Mārtiņš nokļuva Vides filmu studijā! Tas gaišums, radošums. No turienes viņš smēlās enerģiju — no režisora Uģa Oltes un visas radošās komandas. Katrs darbs, kas no šīs studijas nāk, ir tāds, par ko būt sajūsmā.

Mārtiņš bija viens no tiem drosminiekiem, kurš pirms sešiem gadiem izlēma pārtraukt «žurku skrējienu» — aizgāja no labi apmaksāta darba, kur jutās sevi izsmēlis, neilgu laiku atpūtās. Ko tas deva viņa dzīves izjūtai, veselībai?
Viņam tajā laikā palika 40 gadu. Man arī, iespējams, pēc pusotra gada ienāks kaut kas dulls prātā — braukšu uz Indiju sevi meklēt. Tā notiek ar daudziem. Mārtiņš padsmit gadus bija nostrādājis reklāmā ar fantastiskiem kolēģiem. Taču redzēju, ka viņam vairs nav wow! efekta šajā darbā. Man ļoti patīk teiciens: strādā darbu, kas vienlaikus tev var būt arī atvaļinājums! Tā, lai to baudi. Tas man ļoti patīk savā darbā, un redzēju, ka Mārtiņam ir tāpat, kad pēc aiziešanas no reklāmas jomas sāka strādāt pie Arhitektūras gada balvas, vēlāk par Arhitektu savienības direktoru un tad ar savām idejām pie Adresēm, Atslēgām.

Vai kādreiz bijāt greizsirdīga uz viņa darbu?
Jā, jo ilgi vakari pagāja raidījumu veidošanā un pie datora, izstrādājot projektus. Mēs gaidījām meitu, kad tapa Atslēgas. Man tad bija dekrēta atvaļinājums — beidzot pēc nonstopa darba, kurā gada laikā lidoju komandējumos apmēram 60 reizes. Mārtiņa vienīgais atvaļinājums togad bija četras dienas Siguldas dzemdību namā.
Jā, temps mums abiem bija nežēlīgs, un, protams, tas dažreiz izraisīja sadzīviskas domstarpības. Taču tās nedominēja. Dominēja prieks par to, ka mums būs vesels bērniņš un top vērtīgi raidījumi. Es ļoti lepojos ar Mārtiņu. Abi lepojāmies viens ar otru. Viens otru atbalstījām — gan karjerā, gan sadzīvē.
Mēs ļoti daudz gatavojām mājās. Kopš paliku stāvoklī ar mūsu dēlu, Mārtiņš no manis ēst gatavošanu pārņēma — darīja to vairāk. Tagad man ļoti grūti ir uztaisīt ēst, jo tas ilgstoši bijis rituāls, kas saistīts ar Mārtiņu.

Mārtiņš un Ilze ar dēlu Paulu un meitu Jasmīnu. Foto no privāta arhīva

Mārtiņš radīja iespaidu, ka ir cilvēks, kurš rūpējas par veselīgu dzīvesveidu un spēj tomēr sabalansēt slodzi ar atpūtu, bet kā varēja notikt, ka sirds neizturēja?
Kā man saka garīgi tuvs cilvēks, kurš ļoti palīdz: piedzimstot tev jābūt gatavam uz nāvi. Tas tā ir, bet mēs neviens neesam. Es gribu teikt, ka tādas lietas dzīvē notiek bez mūsu kontroles.
Ja jautājums ir, vai Mārtiņš nesūdzē­jās par veselību — nē, viņš nesūdzējās. Noti­kušais bija ļoti liels pārsteigums. Pro­tams, mediķi noteikti pateiks, ka ir iemesli, kas pastiprina cilvēka veselības riskus, kā alkohols, nikotīns, stress, nepietiekams miegs. To zinām. Bet ir daudz cilvēku, kuri smē­ķē visu mūžu vai neguļ naktīm un ir veseli. Es domāju, mums katram ir savs liktenis, un nezinu, vai varam to ietekmēt.

Jūs vienmēr sekojāt līdzi viņa raidījumiem?
Pēdējo Atslēgu sēriju Mārtiņš man iesūtīja e-pastā dienu pirms ētera, trešdien, 23. oktobrī. Jau ceturtdien biju Amsterdamā — biznesa tikšanās. Mums bija sarunāts, ka Mārtiņš piektdien atlidos un nedēļas nogali pavadīsim kopā — bez bērniem, aiziesim uz restorānu. Piektdien pa dienu pa Amsterdamu braukājos ar riteni, sazvanījāmies ar Mārtiņu, un teicu: šovakar atbrauksi, noskatīsimies viesnīcā raidījumu kopā! Viņš atbrauca, vakariņojām. Raidījumu tā arī nenoskatījāmies, jo sestdien Mārtiņa jau vairs nebija.
Tagad mācos skatīties acīs bailēm. Izkāpt no komforta zonas — vienmēr biznesā to esmu mācējusi, bet nu, kad notikusi traģēdija, jāmācās pielietot dzīvē. Tev jāsaka bērniem: «Tētis ir miris.» Nevari teikt «tēta nav» — ja nav, tad būs. Katru vakaru tev jāatbild uz dēla jautājumu, kur tētis ir, vai nebūs. Paulam ir terapeits, kas palīdz. Jasmīna gan vēl neko nesaprot. Meitas pirmais vārdiņš bija «tete», tagad viņa pamazām to vairs nesaka.

Kā iespējams to pārdzīvot?
Es nevaru atļauties šausmās sēdēt. Man jāizaudzina bērni, jāparāda viņiem labākais no tēta, ko varu. Man galvenais — lai bērniem ir drošība un patvērums. Mārtiņa vairs nav, bet man ir sajūta, ka viņa eņģelis mums ar bērniem saliek apkārt labus cilvēkus — mūs nes kā rokkoncertā uz rokām. It kā Mārtiņš teiktu: es ļoti labi zinu, ka tu ar visu tiec galā, mīļā, bet atļauj man palīdzēt!
Viena no manām brīnišķīgajām, atbalstošajām kolēģēm atsūtīja saiti uz pašpalīdzības grāmatu Option B. Es nespēju neko lasīt, nespēju koncentrēties, bet kādu vakaru nolēmu — palasīšu. Tās ievadā ir stāsts par sievieti, kurai fitnesa zālē mūžībā aizgāja vīrs. Viņa palika viena ar diviem bērniem. Divus gadus gāja pie terapeita, kopā ar terapeitu uzrakstīja šo grāmatu. Viens teikums man ļoti iespiedās prātā. Autore par kādu situāciju savam terapeitam saka: ak dievs, kā es to gribētu darīt kopā ar viņu! Un terapeits saka: labi, bet tas ir variants A, tas neeksistē. Tagad sakoncentrējies un dabū ārā labāko no varianta B. No tā, kas ir iespējams. Nedzīvo ilūzijā.
Ja grib mani redzēt raudošu, to var izdarīt katru ceturto stundu — tipiski cilvēkiem bēdās. Jebkurš muzikālais pavadījums, kas saistās ar Mārtiņu, jebkurš ģimeniskais vizuālais moments — kaut vai Ziemassvētki, jebkura dāvana veikalā — uzjunda sāpes. Bet man ir jādabū labākais ārā no situācijas, kurā esmu.

Kā ar bērniem pavadīsit Ziemassvētkus?
Svinēsim kopā ar Mārtiņa pirmo sievu un visiem bērniem. Jūtamies kā viena ģimene, rūpējamies un uztraucamies cits par citu.
Daudz domāju par to, cik svarīgi ir dzīvot soli pa solim. Necensties kontrolēt dzīvi. Necensties iedomāties, ka spēsim izdarīt visu. Necensties apsteigt likteni.

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort