fbpx

Mums ir jākļūst pieaugušiem 49

Mārtiņš Kazāks. Foto: Lauris Aizupietis
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Jaunais Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks uzskata, ka Latvijai ir jāizaug no jaunākā brāļa, kas vienmēr gaida palīdzību, par turīgu pieaugušo, kas var palīdzēt citiem. “Mēs to varam,” viņš teica sarunā ar žurnālu Ir, kura notika Latvijas Bankā 6. decembrī, dažas dienas pēc tam, kad valdības koalīcijas partijas bija vienojušās par viņu kā savu kandidātu šim amatam.

Runājām arī par bankas pārvaldes reformu, Latvijas izaugsmes mērķiem, iespējamajām sekām, ja Latvija nonāktu naudas atmazgātāju valstu “pelēkajā sarakstā”, un, protams, arī par makšķerēšanu ar korupcijas noziegumos apsūdzēto iepriekšējo LB prezidentu Ilmāru Rimšēviču. “Es neesmu Rimšēvičs! Un arī nebūšu,” Kazāks sacīja. 12. decembrī Saeima lielā vienprātībā apstiprināja viņu amatā – 76 deputāti balsoja “par”, neviens “pret”, viens “atturējās”.

 

Dažuprāt, pēc pievienošanās eirozonai Latvijas Bankai vairs īsti nav, ko darīt. Ko dara visi tie 498 cilvēki, kuri 2018. gada beigās strādāja Latvijas Bankā?

Tur ir vesela virkne lietu, par šo vien varam runāt pusotru stundu. Bet es iezīmēšu būtiskās lietas.

Pirmā lieta ir tāda, ka Latvijas Bankā vairs nav 498 cilvēku, pašreizējā brīdī, uz gada beigām, visticamāk, būs 482.

Nākošā lieta – pēc iestāšanās eirozonā patiesībā to darbu ir kļuvis krietni vairāk. Ja mēs skatāmies kaut vai tikai no monetārās politikas puses, tad tagad, lai pieņemtu monetārās politikas lēmumus, ir jāsaprot ne tikai, kas notiek Latvijā un tuvējās ekonomikās, bet arī visā eirozonā ļoti detalizēti, kā arī visā pasaulē. Jo Latvijas Bankas prezidentam, cilvēkam, kurš piedalās ECB lēmumu pieņemšanā, ir jāpieņem lēmumi par monetāro politiku visā eirozonā, ne tikai Latvijā, līdz ar to skatam ir jābūt krietni plašākam. Arī monetārās politikas īstenošanā tie instrumenti un sarežģītība ir krietni lielāka, nekā tas bija Latvijai ar neatkarīgu – it kā neatkarīgu monetāro politiku. Jo patiesībā kopš 1994. gada, kopš Latvija piesaistīja latu pie SDR un pēc tam pie eiro, tādas patiesi neatkarīgas monetārās politikas nekad nav bijis, jo, līdzko tiek izvēlēts fiksēts kurss pret kādu valūtu, tad šīs monetārās politikas neatkarība, nu, praktiski izzūd. Līdz ar to nav tā, ka darba ir kļuvis mazāk, īstenībā darba ir kļuvis vairāk. Ja mēs skatāmies uz darbinieku skaitu no eiro ieviešanas brīža 2014. gadā līdz pašreizējam brīdim, tad tas samazinājās aptuveni par 14 – 15 procentiem. Tā ka ar vairāk funkciju darbinieku skaits ir samazinājies.

Ko tad vēl dara Latvijas Banka? Tā, protams, ir visas skaidrās naudas aprite. Skaidrās naudas apriti Latvijas teritorijā organizē centrālā banka, un Latvijas centrālā banka šo naudas aprites funkciju veido ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā, palīdz mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņiem. Līdz ar to darba ir kļuvis vairāk, vienkārši ikdienā iedzīvotāji to nejūt.

Nākošā lieta ir maksājumu sistēmas – arī krietni sarežģītāki ir tie procesi, jo arī ir daļa no eirozonas.

Ar ko vēl nodarbojas centrālā banka? Tā pati ekonomikas analīze. Vēl – kredītu reģistrs, statistikas apkopošana. Latvijas Bankai pēc būtības ir vienpadsmit pamatfunkcijas un vēl virkne dažādu lietu apkārt tām. Tātad darba apjoms ir ļoti, ļoti plašs, un vienkārši iedzīvotāji ikdienā to nejūt. Jā, mēs arī drukājam, ja tā var teikt, jubilejas monētas, bet tas aizņem tik nelielu daļu no bankas aktivitātēm! Vienkārši medijos tas agrāk ir ļoti akcentēts.

Bet Igaunija arī ir eirozonā, taču tur centrālajā bankā 2018. gadā bija tikai 226 darbinieki…

Ļoti korekts jautājums, bet šeit arī tad ir ļoti korekti jāsalīdzina. Man šķiet, ka jaudīga centrālā banka ir jebkuras ekonomikas priekšrocība. Tā būtiskā lieta ir, ko centrālā banka izvēlas darīt un ko ne. Un, ja mēs salīdzināmies ar igauņiem, tad, manuprāt, igauņi ir samazinājuši virkni lietu, ir atteikušies no funkcijām, kuras, manuprāt, ir stratēģiski svarīgas valsts attīstībai. Tā ir izvēle, cik spēcīgu centrālo banku mēs gribam.

Es iedošu dažus piemērus. Ko, piemēram, nedara Igaunijas centrālā banka? Maksājumu sistēmas nenodrošina. Tas nozīmē, ka viņi ir atteikušies no, manuprāt, nākotnē ļoti svarīgas jomas attīstīšanas un ietekmēšanas. Piemēram, Latvijas Banka saglabāja pašu veidoto un Baltijā lielāko EKS – elektroniskā klīringa sistēmu, kas ir starpbanka klīringa sistēma. Tas nozīmē, ka mēs uz tā bāzes izveidojām zibmaksājumus, līdzās šai infrastruktūrai esam izveidojuši zibsaites. Ko tas nozīmē? Zibmaksājumi bija nevis vienas bankas ietvaros, bet starp bankām tūlītēji norēķini. Igauņiem, lai to dabūtu gatavu, ir jāpaļaujas uz skandināvu bankām. Savukārt Latvija ar izveidojusi situāciju, ka arī, piemēram, Citadele var pieslēgties. Līdz ar to šajā tirgū tas kļuvis, atšķirībā no daudzām citām valstīm, par tirgus standartu, kas turklāt ir ļoti lēts, citās valstīs ir krietni dārgāks.

Nākošā lieta – maksājums no mobilā telefona uz mobilo telefonu. Latvijas Banka uztur tā saucamo zibsaišu reģistru, kur mobilais telefons tiek saslēgts kopā ar bankas kontu. Un tad, lai pārskaitītu naudu, nav nepieciešams iet internetbankā un tādas lietas. Igauņiem visas šīs lietas nav pieejamas. Latvijā ir, un tagad – tūlīt tas jau būs arī publiski, šie līgumi ir parakstīti – igauņu komercbanku sektoram zibsaišu reģistra pakalpojumus sniegs Latvijas Banka. Un ap to var audzēt veselu virkni citu pakalpojumu.

Vēl viena lieta, ko igauņi nedara un leiši arī ne – Valsts kasei visus pakalpojumus nodrošinām par brīvu. Igauņiem tas notiek caur komercbankām, līdz ar to tas kaut kādu naudu maksā. Igauņi statistiku apkopo krietni mazāk, to viņiem vairāk dara statistikas pārvalde, nekā ir Latvijas situācijā.

Latvija, kā jau es minēju, nodrošina skaidras naudas piegādes visā reģionā, ja tas ir nepieciešams, arī igauņiem, ko viņi nedara.

Ja skatāmies uz kredītu reģistru – tur arī Latvija dara krietni, krietni vairāk, un tas, manuprāt, arī kritiski svarīgi, jo tad var zināt, kuram aizdevējam kādas saistības un kāds īsti kredītrisks ir. Līdz ar to, es domāju, salīdzinot ar igauņiem, ir jāsalīdzina nevis bankas darbinieku skaits, bet gan tas, ko tieši viņi dara.

Vai tas nozīmē, ka, lai nodrošinātu zibmaksājumu sistēmu un vēl dažas funkcijas, kuru nav Igaunijas centrālajai bankai, Latvijas Bankai vajag vairāk nekā divreiz vairāk darbinieku?

Es domāju, ka ir jāuzsver viena lieta. Protams, efektivitāte ir jebkuras institūcijas un uzņēmumu higiēnas lieta. Tāpēc jāskatās, vai to pašu var izdarīt lētāk, un, manuprāt, var.

Arī Latvijas Bankā tas ir regulāri darīts, un, kā es minēju, no 2014. gada strādājošo skaits ir samazinājies par 14%, pagājušā gada laikā par 5%, un šī gada laikā arī strādājošo skaits būs aptuveni par 5% mazāks. Līdz ar to ir būtiski lēmumi pieņemti, kopš es esmu Latvijas Bankā, un es ļoti skaidri redzu, kā tas turpināsies uz priekšu. Efektivitātes un izmaksu jautājums, protams, ir ļoti svarīgs. Latvijas Banka var darīt to pašu ar mazākām izmaksām, un tam ir konkrēts plāns.

Bet, salīdzinot igauņus un Latviju, es mudinātu tomēr salīdzināt konkrētās funkcijās iesaistīto cilvēku skaitu un tādā veidā skatīties. Man ir ļoti skaidrs redzējums, kā nākotnē turpināt, līdz ar to strādājošo skaits turpinās samazināties. Un tas būs nevis tāpēc, ka mēs atteiksimies no kādām funkcijām, piemēram, maksājumu sistēmas. Nē, manuprāt, tas ir nepieciešams, lai Latvijas Banka būtu zināšanu un tehnoloģiju pamats daudzās jomās, jaudīgākai izaugsmei visā ekonomikā. Un mēs nevaram tikai izmaksu samazināšanas dēļ akli samazināt funkcijas. To nu gan nevajadzētu. Līdz ar to tas jautājums ir, kā mēs šīs lietas varam darīt kvalitatīvi, bet ar mazākām izmaksām.

Vai jūsu nupat teiktais jāuzskata par objektīvu iemeslu tam, ka Latvijas Bankas vadītāja atalgojums ir būtiski augstāks nekā kaimiņos – 12,6 tūkstoši eiro mēnesī?

Es domāju, ka, ja mēs skatāmies uz atalgojumu, tur vienmēr ir jāskatās, cik tas ir pamatots un kā tas salīdzinās gan ar industriju, gan ar kaimiņiem. Jā, pašreizējā brīdī, ja mēs skatāmies uz centrālās bankas vadītāja algu, tā ir, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, par kādiem pieciem, septiņiem procentiem augstāka.

Vai, salīdzinot ar vismaz Lietuvu, nav daudz vairāk lielāka?

Nē, ja mēs skatāmies uz jaunajiem datiem. Un tur ir jautājums arī, vai salīdzina ar pirms nodokļiem vai pēc nodokļiem, un, ja salīdzinām ar pēcnodokļu algām, tad starpība ir kaut kādi pieci, septiņi procenti. Latvijā algas ir bijušas iesaldētas jau vairākus gadus, savukārt igauņiem un leišiem tās algas iet uz augšu. Bet tas nudien nenozīmē, ka tās algas nevajag samazināt! Tas ir jāizlemj.

Man būtiska lieta, kur padomei jāskatās, šķiet tas, ka šī algu, ja tā var teikt, trepe starp bankas vadītāju un pārējiem padomes locekļiem ir ļoti stāva. Tur ir apmēram 40 procentu plaisa. Manuprāt, tā ir bišķi par šerpu. To augšējo galu tiešām var samazināt. Bet tas ir padomes lēmums. Pašreizējā brīdī, protams, man šķiet, ka tas ir diskutējams, bet galu galā padomē par to būs jālemj, un tas būs mans priekšlikums. Bet, kamēr tas padomē nav bijis izdiskutēts, par konkrētiem cipariem es nerunāšu.

Ir viena būtiska lieta, ja mēs skatāmies nevis uz padomi, bet gan uz banku kā tādu – bankai ir jāspēj nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus. Līdz ar to tādā mazāksolīšanā iesaistīties, manuprāt, nebūtu mērķtiecīgi, jo tas cilvēks darba tirgū pelna, cik viņš pelna, un mums vajag labākos, lai mēs spētu nodrošināt tiešām pēc iespējas labāku atdevi Latvijas ekonomikai.

Par to nav šaubu, taču ne jau LB vienīgajai tas ir jāspēj. Tepat netālu Ārlietu ministrijā, kā man teica, strādājot aptuveni 300 cilvēku, un tai budžets ir ap 60 miljoniem. Vai tas nav tikai mazliet lielāks nekā Latvijas Bankai?

Nē, Latvijas Bankai kopējais budžets ir apmēram 35 miljonu robežās!

Bet nav jāuztur vēstniecības visur pasaulē, un darbinieku ievērojami vairāk.

Mums darbinieku izmaksas ir zem 20 miljoniem, apmēram 18 miljoni.

Pagājušā gada pārskatā ailē “izdevumi personālam” ir 21,5 miljoni. Igaunijā bija 9,7 miljoni.

Tur ir arī jautājums, ko skaita iekšā, pabalsti un visas tādas lietas. Bet viennozīmīgi izmaksu efektivitāte ir viena no higiēnas lietām, kas, manuprāt, ir nepieciešama un ir jādara. Mans iepriekšējais mazliet vairāk nekā gads Latvijas Bankā to ļoti uzskatāmi parāda, ka ir pieņemti vairāki lēmumi, kas ļoti uzskatāmi parāda, ka tas efektivitātes stāsts ir ļoti svarīgs. Un, ja mēs skatāmies uz vienu no pēdējiem lielākajiem jau publiski minētajiem efektivitātes lēmumiem – tas ir redzamākais, bet tās lietas jau notiek visu laiku visās visās jomās, – tā ir Liepājas filiāles slēgšana.

Tas noticis tāpēc, ka pagājušā gada beigās, šī gada pavasarī tika modernizēta Rīgas filiāle un visas šīs funkcijas ir iespējams veikt no Rīgas. Līdz ar to Liepājas filiāles slēgšana mums gadā ļauj ieekonomēt aptuveni miljonu eiro.

To jūs parasti pieminat kā piemēru bankas darba efektivizēšanai. Bet ko jūs mainīsiet bankas darbībā, ja kļūsiet par tās prezidentu? Jūsu sīvākajam konkurentam Uldim Cērpam bija septiņi punkti. Kas no viņa piedāvātā sakrīt ar jūsu plānu, kas atšķiras, un kādi ir galvenie jūsu piedāvājuma punkti?

Tur ir vesela virkne lietu, dažas pārklājas ar citiem kandidātiem, dažas ne. Ja ļoti īsi, pirmais ir efektivitāte, izmaksu jautājums, un tur ir skaidri redzams, kurā vietā un kā mēs virzāmies uz priekšu. Un, kā jau minēju, konkrēts plāns ir. Tātad – efektīva centrālā banka.

Nākošā lieta – centrālā banka kā zināšanu un tehnoloģiju platforma Latvijas ekonomikas spējākai izaugsmei. Un ko es ar tos saprotu? Pirmā lieta, ja mēs skatāmies uz zināšanu bāzi, tad tas ir jautājums, ka Latvijas Banka ir atvērta un iesaistīta diskusijās, ieklausās, kas notiek ekonomikā, un skaidro, kaut vai sākot ar tādām ļoti vienkāršām lietām, ka, manuprāt, vismaz reizi gadā centrālās bankas vadītājam būtu jāaiziet uz Saeimu un jāizstāsta, kādi lēmumi pieņemti, kas ekonomikā notiek, kā tas ietekmē Latvijas ekonomiku un tādas lietas.

Nākošā lieta – bankas pētniecības jauda. Tā ir diezgan laba. Un tas ir gan pienākums, gan uzdevums to izmantot. Bet, protams, ar to nebūs gana. Un es, protams, redzētu Latvijas Banku, kas aktīvi iesaistās diskusijās par ekonomikai svarīgām izvēlēm – nevis pasakot tiešā veidā, kas jādara, bet gan parādot dažādas izvēles, un tad politiķi pieņem lēmumu. Tas galu galā ir politiķu darbs, viņiem ir jāuzņemas šī izvēle, Latvijas Banka ir kā analītisks palīgs tam.

Bet es arī gribētu redzēt Latvijas Banku kā katalizatoru, kā tādu klastera centru vismaz pašreizējā brīdī, lai šī izpēte un analīze spēj izaugt visā Latvijā. Jo Latvijas Bankā ir tikai septiņi cilvēki, kas ir tiešā veidā uz izpēti iesaistīti. Tur, protams, ir monetārās politikas izpēte un tādas lietas, bet mums nav simtiem cilvēku, kas varētu strādāt uz visai Latvijai nepieciešamiem jautājumiem. Lai gan mums tā kapacitāte ir ļoti jaudīga, cilvēku skaits ir neliels.

Nu, jā, bankā ir mazāk nekā 500 cilvēku…

Nē, mums tieši uz pētniecību ir septiņi cilvēki, kas ir tiešā veidā tikai uz pētniecību.

Bet ir arī pārējie gandrīz 500…

Pa funkcijām visu var atšifrēt, paskaidrot. Bet, ja mēs skatāmies monetārajā politikā – monetārās politikas un izpētes daļā mums ir iesaistīti trīsdesmit pieci cilvēki. Un ekonomika ir jāpēta, vienalga, vai jūs pētāt Latviju vai eirozonu, cilvēkiem ir jāstrādā, tur viens nevar visu noklāt. Tad nākamā lieta ir finanšu stabilitāte, un tur arī ir cilvēki. Tā kā nav tā, ka būtu cilvēki, kuriem nav, ko darīt.

Bet, atgriežoties pie tiem uzstādījumiem – Latvijas Banka kā katalizators tam, lai šī analīze kļūtu plašāk izmantota un izveidotos tā analītiskā jauda visā Latvijā. Galu galā, ja mēs gribam, lai Latvija ir bagāta valsts, tad ir jāpieņem kvalitatīvi lēmumi un regulāri, un kvalitatīvus lēmumus regulāri pieņem tikai un vienīgi uz analīzes pamata. Līdz ar to tas, manuprāt, ir ļoti nepieciešams, un tur ir vesela virkne lietu, ko mēs darām.

Mēs pēdējā gada laikā mainām veidu, kā mēs runājam. Esam mazāk kategoriski, nekādā veidā mums nav ambīciju uz absolūtu patiesību, un, piemēram, nākošā gada sākumā, saprotot, ka Latvijā ar to analīzes jaudu daudzos gadījumos ir tā, kā ir, mēs taisām atvērto durvju dienu ārvalstīs studējošajiem, lai saprastu, ko viņi dara, ko viņi mums var palīdzēt, kādā veidā mēs varam viņus iesaistīt un viņiem kļūt noderīgi. Līdz ar to arī tāds, nu, mini reemigrācijas prasmju plāns. Pašlaik gan ir pieteikušies tikai seši cilvēki, bet, pat ja vienu mēs dabūsim, manuprāt, būs ļoti labi.

Nākošā lieta – par tehnoloģijām. Tās ir visas tās finanšu tehnoloģijas, maksājumu sistēmas, kas ļauj ekonomikai kļūt efektīvākai, modernākai, iet tam līdzi. Jo tas nav tikai centrālās bankas izdzīvošanas jautājums, vai, piemēram, nerodas kāda Libra vai kaut kas līdzīgs, kas centrālo banku izspiež. Tas ir ģeopolitisks jautājums. Jo, ja gadījumā sāk izmantot kādu citu naudu, tad kā jūs varēsiet krīzes laikā to ekonomiku balstīt? Tad vairs nav tās ietekmes. Ja tās ietekmes sviras ir kādiem citiem, kurus mēs nezinām, tad jautājums, kā viņi tādos brīžos rīkojas. Maksājumu sistēmas arī ir ģeopolitisks jautājums, jo, nu, kaut vai sankcijas – sankcijas var ieviest tikai caur maksājumu sistēmām. Līdz ar to tas ir ne tikai centrālo banku jautājums – spēt monetāro politiku ieviest –, tas ir arī valstiskās drošības jautājumus, jo tur visur tai tehnoloģiju pusei ir jābūt klāt. Nerunājot nemaz par visiem kiberriskiem un tādām lietām.

Tātad šis bija otrais punkts – zināšanas un tehnoloģijas. Svarīga lieta ir arī, protams, finanšu sistēmas stingrs un spēcīgs mugurkauls, ar skatu tālākā nākotnē. Un šeit, protams, lēmums ir politiķu pusē. Viena no jomām ir izlemt, kas notiek ar FKTK – vai tiek pievienota vai netiek pievienota. Man šķiet, ka ir vesela virkne priekšrocību, ja pievienotu. Tas ļautu finanšu sektoru tādā mazā valstī kā Latvijā viennozīmīgāk un efektīvāk vadīt.

Vēl, protams – kvalitatīva Latvijas interešu pārstāvību ārpus Latvijas robežām. Latvijas Bankas loma nav tikai Latvijas ekonomikā iekšēji, tas ir arī uz ārpusi – gan ECB, gan arī krietni, krietni plašāk. Līdz ar to gan ECB lēmumu pieņemšanā ir jābūt spējai argumentēt, kas mums ir svarīgi, gan arī veidot koalīcijas un sadarboties ar citiem.

Tā ka šīs četras jomas ir ļoti svarīgas, bet, lai to visu ieviestu un tas būtu efektīvi, manuprāt, būtiskā atšķirība vismaz no citiem kandidātiem bija, ka, manuprāt, ir nepieciešama pārvaldības reforma. Tas ir tas pamats, kas ļaus to arī daudzos gadījumos iedzīvināt.

Vai šī reforma nozīmētu arī valdes un padomes apvienošanu?

Pašreizējā brīdī ir padome, kas vairāk ir ar pārraudzības funkciju, bet dažās jomās ir arī tā kā izpildvaras elementi iekšā, un tad ikdienas bankas darbību vada valde. Mans redzējums ir, ka bankai pietiktu ar padomi, jo padomei ir Saeimas mandāts. Lai pieņemtu dažādus juridiskus regulējumus, ir nepieciešams Saeimas mandāts. Saeimas mandāts ir tikai un vienīgi padomei, līdz ar to padome šajā gadījumā ir kritiski svarīga. Bet es gribētu redzētu šo institūciju demokrātiskāku. Es gribētu lēmumu pieņemšanu redzēt ātrāku, pienākumu sadali un līdz ar to arī atbildību krietni, krietni skaidrāku.

Ko nozīmētu – demokrātiskāku?

Tas nozīmētu, ka tā ir koleģiāla institūcija. Jā, centrālās bankas vadītājs ir tas, kas centrālo banku vada, bet, jo īpaši iekšējā kārtībā, tā organizācija ir demokrātiskāka tādā veidā, ka arī citiem ir lielāka teikšana, kas, piemēram, nonāk dienaskārtībā. Manuprāt, šāda viena līmeņa pārvaldība ļautu darīt bankas pārvaldi demokrātiskāku, lēmumu pieņemšanu ātrāku, arī krietni skaidrākas atbildības jomas, un arī finansiāli lētāku. Praktiski tas būtu, ka daļu no valdes funkcijām atdotu padomei un daļu atdotu departamentu vadītājiem.

Protams, tas nevar notikt ļoti ātri un zibenīgi, šim procesam ir jābūt pārdomātam, tam ir jābūt saprātīgā veidā ieviestam un plūstošam, jo institūcijai, protams, ir jāspēj ikdienā darboties nevainojami. Un, protams, tas ir tikai mans skats. Tam, protams, ir jāgūst atbalsts ne tikai Latvijas Bankas padomē, bet arī pie politiķiem. Jo tas nozīmē jaunu likumu par Latvijas Banku. Manuprāt, tas likums daudzos gadījumos būtu jāmaina vienalga, jo, pirmkārt, jau, ja izdomā FKTK pievienot, ir jāmaina. Dažas lietas pašreizējā likumā par Latvijas Banku nav ļoti skaidri nodefinētas, manuprāt, likums ir jādara juridiski modernāks, ar skaidrāku tvērumu un ar skaidrāku aprakstu. Likums ir veidots 90. gadu sākumā un pēc tam ik pa brīdim mainīts, līdz ar to nav tik viendabīgs.

Kuram vajadzētu ierosināt šādas likuma izmaiņas?

Visticamāk, tā būtu Finanšu ministrija, bet Latvijas Banka, protams, nāktu ar saviem priekšlikumiem. Tāpēc arī, ja mēs skatāmies jau mazliet tālāk – protams, 12. decembris vēl nav noticis un mēs nezinām, kāds būs balsojums, – jo plašāks būtu atbalsts, jo būtu labāk. Tur jau pēc tam ir jāmeklē arī atbalsts, ja mani ievēlēs, arī atbalsts mainīt šo bankas pārvaldības modeli. Un tas ir krietni, krietni detalizētāks process diskusiju veidā un tā paša rezultāta veidā. Un laika ir ļoti maz, jo pašreizējā brīdī ir iezīmēts, ka, ja politiķi, Saeima nolemj, ka tiešām FKTK pievienos, tad tas likums ir jāiesniedz Saeimā jau līdz 31. oktobrim – pašreizējās izmaiņas likumā “Par Latvijas Banku” nosaka, ka līdz 31. oktobrim jāiesniedz jaunais likums Saeimā. Ņemot vērā, ka FKTK tiek pievienots. Savukārt jūnijā Budžeta komisijā izvērtē ziņojumu, vai FKTK pievienošana ir mērķtiecīga vai nav.

Un kāds ir jūsu viedoklis?

Manuprāt, ir. Būtu vesela virkne ieguvumu, galvenais un pirmais būtu ātrākas, efektīvākas informācijas plūsmas. Otra lieta, protams, ir finansiāls efekts, sinerģijas iespējas, un mēs jau esam sākuši skatīties, kā tas varētu notikt. Bet, protams, lai šis process pēc būtības sāktos, ir nepieciešamas abas puses – gan FKTK, gan Latvijas Banka. Pašreiz es nudien negribu skriet ratiem pa priekšu, mēs gaidām, kad būs Latvijas Bankai prezidents vai prezidente, kā politiķi lems, un tad, protams, sāksies tūlītēja cieša sadarbība ar FKTK, izvērtējot plusus un mīnusus. Un, ja tiek izlemts, ka ir jāapvieno, tad ko tas nozīmē institūcijām.

No Latvijas Bankas puses varu pateikt, ka šajā brīdī vismaz es uz to skatos kā uz iespēju iziet cauri Latvijas Bankas struktūrai un apskatīties, ko var darīt efektīvāk, kā varbūt pamainīt struktūru, lai šīs lietas notiek dabiskāk. Un otra lieta, ja man būs tā iespēja, arī mainīt šo pārvaldības modeli. Līdz ar to jauns likums par Latvijas Banku nākošā gada rudenī nozīmē, ka darbs jāsāk tūlīt, jo tas likums, protams, vēl ir jāsaskaņo ar ECB. Un tas jāveido kopīgi ar FKTK, ar Finanšu ministriju, jādiskutē ar iesaistītajām pusēm, jo tas likums ir jāiesniedz Saeimai tāds, ko var pieņemt.

Vai Finanšu ministrijai ir izpratne, ka šādu likumu vajag? Vai esat ar viņiem par to runājis?

Nu, man vēl nav mandāta par tādām lietām runāt. Tas ir mans skatījums. No sākuma tas tad ir jāskata padomē, un tad arī ar Finanšu ministriju. Man pašreizējā brīdī tāda mandāta nav, tas ir mans personīgs redzējums. Bet es neesmu vienīgais ar šādu viedokli – bankā, arī vadībā, ir cilvēki, kas redz, ka tas varētu būt potenciāli labs risinājums. Līdz ar to komanda, kas pie tā ieviešanas strādātu, ir. Nav tā, ka es kaut ko absolūti nevienam nezināmu te tagad nolieku, un visi, saķēruši galvas, skraidītu apkārt. Tā nav. Nenoteiktības ir daudz, process ir sarežģīts, tas ir pārdomātā veidā jāievieš, pirms tam ir jāizdiskutē, vai tas ir visiem pieņemami vai nav, bet, manuprāt, tas ir mērķtiecīgi.

Jūs apmēram gadu esat padomes loceklis. Ko uzskatāt par saviem trim galvenajiem izdarītajiem darbiem šajā laikā?

Personīgi tā pirmā lieta ir, ka tas gads ir ļoti īss laika posms, bet tas ir viens, ja tā var teikt, budžeta cikls. Un tas gads ir bijis ļoti svarīgs, lai tiešām saprastu detalizēti – nu, gada laikā visu totāli saprast, protams, nevar –, bet lai saprastu, kā centrālā banka strādā, kāda ir saite ar ECB un ar visu eirozonu. Tas mehānisms ir ļoti komplekss un ļoti plašs. Līdz ar to, es domāju, tas gads ir lielisks tādā ziņā, ka es redzu, kas strādā, kas nestrādā, kāda ir komanda. Tas ir ļoti liels pluss, un tas nozīmē, ka iešūpošanās nav nepieciešama.

Nākošā lieta, es domāju, ir izpratne par to, kādā veidā tie lēmumi varētu tikt pieņemti efektīvāk bankas iekšienē, kas publiski nav redzami, bet tas iekšējais regulējums, kas, manuprāt, dažās jomās būtu jāmaina, kas bankas darbību nākotnē darītu efektīvā, un ekonomikai pienesums būtu lielāks.

Un trešā lieta – būtisks darbs ir izdarīts arī, ja mēs skatāmies uz efektivitātes pusi, uz izmaksu samazināšanu, uz plāna iezīmēšanu, kā nākotnē ar to izmaksu jautājumu darboties. Un tas lielākais piemērs, es negribu to visu laiku atkārtot, bet ir Liepāja. Jo 5% darbinieku samazinājums nav joka lieta, tajā pašā laikā nekādā veidā neapdraudot ikdienas funkciju veikšanu.

Un, ja drīkst vēl ceturto lietu, tā ir maksājumu joma. Man ir prieks piedalīties šajā procesā, redzēt, kā mani kolēģi strādā uz šo maksājumu nākotni. Tas ir, manuprāt, kritiski svarīgi, un tā ir viena lieta, par kuru mēs noteikti varam pateikt – Latvijā ir, Igaunijā nav, ja mums ir, teiksim, tāda kaimiņu sacensība. Un tas Latvijai var dot zināmas priekšrocības, kas mums ir jāizmanto. Tas ir jautājums varbūt par lietām, ko mēs pietiekoši uzskatāmi nestāstām, bet kur mēs tiešām esam galvas tiesu priekšā igauņiem.

Un, ja es drīkstu piekto. Šīs ir vairāk tādas manas pārraudzības jomas – pētniecība un maksājumu sistēmas. Es domāju, ka pētniecībā ir izdevies pagriezt domāšanu tādā ziņā, ka pētniecība ir ļoti svarīga, bet tas jautājums ir, kā mēs par to runājam. Jo vēsturiski varbūt tas reizēm izskatījās mazliet aroganti – ka Latvijas Banka atnāks, noliks uz galda, un tas jums tagad ir jādara. Vienu brīdi jau bija tāds kā atsitiens – ka labāk tad nu nenesiet gandrīz vai neko. Es domāju, ka tas pamazām mainās, un tā būtiskā lieta ir, kā mēs sevi tai diskusijā liekam iekšā. Tā analīze ir vajadzīga, bet, protams, mēs nekādā veidā negribam kā institūcija būt kaut kādas absolūtas patiesības nesēji, jo ne mēs tādi esam, ne to varam. Mēs varam uz analīzi balstītas izvēles lēmumu pieņēmējiem iedot. Un tad, es ceru, lēmumu pieņēmēji to ņems vērā. Un tagad tas būs uzdevums atjaunot uzticēšanos Latvijas Bankai, ka – jā, tas, ko jūs darāt, ir ļoti labi, un mēs esam viena komanda. Pēdējā pusotra gada laikā tas atsevišķos gadījumos bija tā kā nobrucis.

Pieminējāt stilu, kādā Latvijas Banka mēdza reizēm sniegt ieteikumus, bet var runāt arī par saturu. Rimšēviča laikā LB nāca klajā ar diezgan politiski strīdīgām iniciatīvām, piemēram, par pāreju no valsts lielā mērā apmaksātas medicīnas uz veselības apdrošināšanas sistēmu. Vai šāda iesaistīšanās diskusijās par sociālo politiku atbilst centrālās bankas mandātam?

Es neesmu Rimšēvičs! Un es arī nebūšu. Mans vadības stils un diskusiju stils ir citāds. Es esmu un būšu koleģiālāks. Mēs piedalīsimies kā institūcija diskusijās, mēs nāksim ar savu analītisku vērtējumu un atsevišķos gadījumos varbūt arī ieņemsim nostāju, kas, mūsuprāt, ir vai nav pareizi ekonomikai, bet tas viss būs atkarīgs no mērķiem. Politiķiem ir jāizvēlas.

Nu, piemēram, par to pašu nodokļu politiku. Nodokļu politika dod daudz dažādu instrumentu, un katram instrumentam ir savs lielisks pielietojums. Bet tas ir ļoti atkarīgs no mērķa. Ja mēs skatāmies, piemēram, vai minimālo algu vajag celt vai nevajag celt, un arī celt, piemēram, neapliekamo minimumu. Tas ir labs instruments, ja mērķis ir pacelt algu līmeni un mazināt emigrāciju. Tas ir labs instruments, ja mēs gribam pacelt minimālo algu, iedot neapliekamo minimumu tiem, kas ir strādājošie nabadzīgie, lai tiem iedotu lielākus ienākumus. Bet, ja savukārt mērķis ir palīdzēt nabadzīgākajiem Latvijas iedzīvotājiem – pensionāriem, bezdarbniekiem, daudzbērnu ģimenēm ar vienu vecāku, invalīdiem – , viņiem pārsvarā gadījumu algas vispār nav.

Līdz ar to palīdzēt nabadzīgākajiem Latvijas iedzīvotājiem ar minimālās algas celšanu īsti nevar.

Līdz ar to Latvijas Bankas uzdevums šajā brīdī ir pateikt – ja mērķis ir tāds, tad instruments ir tāds, ja mērķis ir savādāks, tad instruments ir savādāks. Un tad jūs, lūdzu, politikas pusē izlemiet, kura problēma Latvijas ekonomikā ir svarīgākā šajā brīdī. Bet mēs nudien neiesim teikt, kas viņiem būtu jādara. Tas ir ļoti atkarīgs no mērķa, un tas ir politiķu pusē. Līdz ar to, manuprāt, tāda būs Latvijas Bankas iesaiste.

Bet vēl viena lieta, protams, būs, ko es jau iepriekš minēju, ka ar Latvijas Banku vien nepietiks. Lai pieņemtu kvalificētus lēmumus, ir nepieciešama analīze, un Latvijas Banka ne varēs ne spēs, ne arī tas ir centrālās bankas uzdevums pa visu perimetru pētīt. Mēs to nevaram. Mēs koncentrēsimies uz tām jomām, kas ir saistītas ar monetāro politiku un apkārt šīm lietām – darba tirgus un visādas tādas lietas. Ienākumu nevienlīdzība arī īstenībā monetārās politikas transmisijā ļoti, ļoti svarīga. Bet mēs nemēģināsim būt par korķi visām pudelēm. Mēs mēģināsim būt par centru, ja man tā iespēja būs, par centru, kas veicina analīzi arī citur. Lai Latvijā veidotos tāds analīzes klasteris. Un tad jau būtu ļoti labi, kaut kādus ordeņus spraust nav mūsu mērķis. Mūsu mērķis ir, lai ekonomika ir jaudīga, un tur ar mums vien nepietiks.

Līdz ar to tas jautājums ir divējāds. Pirmais – lai politikas veidotāji iemācās izmantot analītisku jaudu, lai pieņem lēmumus, balstoties nevis uz to, kā “man šķiet”, bet paskatoties analīzē, ko dati saka. Tā, man liekas, arī ir viena lieta, kas Latvijā nav tā ļoti iesakņojusies, daudzos gadījumos ir priekšstati, un uz to pamata tad pieņem lēmumus. Bet priekšstati ne vienmēr ir objektīvi. Līdz ar to – iemācīties, ka lēmumu pieņemšanai nepieciešama analīze.

Un otrs punkts ir tiešām radīt infrastruktūru, kurā analīze valstī veidotos. Un tur nav jābūt Latvijas Bankai kā vienīgajai, tad mums kā valstij nekas nesanāks. Mums vajag, lai tā analītiskā jauda ir plaša.

Paliksim vēl pie Rimšēviča. Jūs esat teicis, ka jums ir bijušas saturiskas domstarpības ar Rimšēviču par Latvijas Bankas politikas jautājumiem. Par kādiem tieši jautājumiem un kāda ir šo atšķirību būtība?

Nu, atkal ir diemžēl jāatgriežas tieši pie šīm divām lietām – viena ir Liepājas filiāles slēgšana, un otrs jautājums ir, kā padome strādā, šis viena līmeņa pārvaldības modelis. Man šķiet, ka pašreizējais modelis nav tas labākais.

Rimšēviča atbalstītais?

Nu, viņa veidotais. Visu cieņu, Latvijas Banka ir efektīva institūcija, daudzas lietas dara izcili. Bet šajā jomā, man liekas, ir lietas, ko var darīt citādi, un, manuprāt, tas būtu arī labāk.

Šī iekšējā, teiksim tā, sadarbība, kā tas veidojās, ir, manuprāt, viena būtiska atšķirība, un kādam pārvaldības modelim ir jābūt. Un otra atšķirība ir dažādi skatījumi, kā es minēju, piemēram, tajā Liepājas gadījumā. Bet padome ir koleģiāla institūcija, un es domāju, ka viedokļu dažādība ir veselīga lieta. Bet, manuprāt, šīs divas lietas ir kritiski svarīgas.

Droši vien piekritīsiet, ka Rimšēviča palikšana amatā pēc aizturēšanas kaitēja gan Latvijas Bankas, gan Latvijas tēlam…

Jā.

Vai ar viņu par to runājāt? Vai aicinājāt atkāpties no amata?

Es publiski esmu teicis, ka, manuprāt, tas gan institūcijai, gan arī valstij nenāca par labu.

Vai runājāt par to arī ar viņu pašu?

Es ar Rimšēviča kungu vispār runāju tikai tajā laikā, kad viņš atgriezās atpakaļ bankā 2019. gada februārī pēc Eiropas Tiesas lēmuma.

Un par ko bija šī saruna?

Nē, nu, visai padomei – Rimšēviča kungs atnāca, nu… Es jau bija sācis strādāt Latvijas Bankā augustā, Rimšēviča kungs nebija uz vietas, un mums pēc būtības sarunas bija tikai un vienīgi par banku darba lietās. Un tur šīs sarunas nav īpaši izvērstas, ja tā var teikt.

Vai jūs atkāptos, ja būtu viņa vietā?

Jā, noteikti.

Jācer, ka nebūsiet šādā situācijā.

Es ceru! Bet te ir, protams, viena lieta, un tas viennozīmīgi ir jāuzsver – ir nevainības prezumpcija, un mēs nezinām, līdz tiesa nav lēmusi. Es nezinu vienkārši, kas ir vainīgs vai kas nav vainīgs. Bet, protams, reputācija un tiesvedības iznākums nav viens un tas pats, un reputācija ir cietusi. Un tas, protams, ir negatīvi ietekmējis ne tikai Latvijas Banku, bet arī valsti. Diemžēl tāda bija Rimšēviča kunga izvēle.

Publiskajā telpā par mīnusu jūsu paša reputācijai pastāvīgi min makšķerēšanu ar Rimšēviču. Ko varat īsi paskaidrot par to?

Paldies par jautājumu, to man prasa katru reizi. Domāju, ka šeit ir viena ļoti būtiska lieta – 2018. gada februāris. Pirms tam – Ilmārs Rimšēvičs ar nevainojamu reputāciju, viena no Latvijas un eirozonas augstākajām amatpersonām ar pieeju valsts noslēpumam, ar absolūtu autoritāti Latvijas ekonomikā. Nu, kur nu vēl drošāks cilvēks!

Vai viņš jūs aicināja makšķerēt?

Nē, mēs nekad divatā neesam bijuši, vienmēr tas bija citu cilvēku lokā un aicinājuši citi. Bet tajā brīdī, nu, nekādas aizdomu un šaubu ēnas nav. Otra lieta – pēc 2018. gada februāra pat ar visu nevainības prezumpciju, bet reputācija ir reputācija, man ar Rimšēviča kungu nekādu personīgu attiecību nav, kur nu vēl makšķerēšana. Nu, kā es varēju zināt pirms 2018. gada februāra? Pēc tam mums ir tikai darba attiecības, un tās arī tikai pēc 2019. gada februāra.

Esat skaidrojis, ka makšķernieki paši maksājuši par tiem braucieniem…

Protams!

Kam tieši jūs maksājāt?

Es negribētu saukt vārdus, bet, protams, katrs maksā par sevi! Nu, kā tad vēl citādāk?

Bet kāds to organizē. Ja ne Rimšēvičs, tad kurš?

Es nesaukšu cilvēkus vārdos, bet tas ir vienkārši kopīgs paziņa. Protams, var organizēt katrs, bet krietni efektīvāk ir, ja viens visu saorganizē un pārējie to apmaksā. Protams, ka es vienmēr esmu maksājis pats. Jo man tas būtu absolūti uzreiz interešu konflikts, arī Swedbankā strādājot. Tas būtu – kā? Nu, kā?

Bet tie bija braucieni uz Ālandu salām, nevis uz Tālajiem Austrumiem?

Jā, es esmu bijis vairākas reizes uz Ālandu salām makšķerēt.

Dzirdēju kāda makšķernieka komentāru, ka mušiņmakšķerēšanu no laivas nemaz nevarot.

Es mušiņmakšķerēju pēdējos četrus, piecus gadus, ja jums interesē, varu pastāstīt vairāk. Var dažādi. Es ar mušiņmakšķerēšanu nodarbojas pēdējos četrus, piecus gadus, un tā vieta, kur makšķerēju, ir Venta. Un tad es laižos vienkārši pa straumi lejā uz sapaliem. Bet ir arī līdaku mušiņmakšķerēšana, un tas ir no laivas. Un copēt jau brauc vienkārši, lai neviens tev netraucē, lai beidzot ir miers. Varbūt izskatās, ka esmu ļoti sabiedrisks cilvēks, bet, nu, man cilvēku pietiek ikdienā. Brīvdienās es labāk esmu viens pats.

Bet vai jums ir bijušas – makšķerējot vai citādi – jebkādas attiecības ar citām Rimšēviča lietā iesaistītajām personām?

Es nezinu, kas ir iesaistītie.

Māris Martinsons…

Nē, es viņu nekad neesmu saticis.

Trasta komercbankas amatpersonas?

Nē.

Bijāt Hansabank, kas tagad ir Swedbank, galvenais ekonomists. Tagad uzzinām, ka Swedbank ne tikai sparīgi karsēja kredītu burbuli savulaik, bet ir bijusi iesaistīta arī vērienīgā naudas atmazgāšanā, ko pašlaik izmeklē arī Valsts policija. Cik daudz par to zinājāt tolaik?

Par to es nezināju vispār, jo tā nebija vispār mana joma, mans darbs bija makroekonomika – skatīties, kas notiek ekonomikā. Un tajā pašā laikā, protams, pēc kara, ja tā var teikt, visi gudri, bet tas, ka tā krīze būs tik dziļa, to jau nezināja neviens. Bet tajā pašā laikā, protams, jau no 2006. gada sākuma bankas iekšienē par to mēs runājām, ka ekonomika aug par strauju, ka kreditēšana par strauju. Bet neviens nezināja, cik slikti būs, un galu galā bankas vadība ir tā, kas pieņem lēmumus. Galvenajam ekonomistam ir tikai konsultanta funkcija.

Un par naudas atmazgāšanu?

Par naudas atmazgāšanu – vispār nekāda sakara, nekādas saistības.

Vai jums par to nebija pat nojautas, pētot bankas finanšu datus?

Bankas finanšu datus es nekad neesmu… Ar uzņēmumiem man darbības tiešā veidā nekad nav bijis, tikai stāstot klientiem par makroekonomikas tendencēm Latvijā un pasaulē. Līdz ar to par to es neko nezinu. Bet tas komentārs par šo, manuprāt, ir, ka, ja no Latvijas puses skatāmies, tad ar to tikt galā pēc iespējas ātrāk. Jo tās AML (pret naudas atmazgāšanu – red.) lietas nekur nepazudīs, tās ir globālas un kļūs vēl plašākas. Latvija ir vienkārši to valstu grupā, kam trāpīts pirmajām. Tāpēc – vienkārši ar to tiekam galā un darām kaut ko gudrāku, ar mazākiem negatīviem riskiem. Tas ir vienkārši jāņem nost no laukuma, un darām kaut kādas citas lietas. Manuprāt, šeit arī no skandināvu puses – protams, es nezinu, kā tas process detaļās notiek, – bet tā labā lieta ir tāda, ka bankas mēģina publiski šīs lietas arī risināt, līdz ar to, teiksim, preventīvi jau tās problēmas ņemt nost no dienaskārtības. Tas ir ļoti svarīgi. Jo kaut ko šajā brīdī slēpt, manuprāt, būtu absolūti, absolūti muļķīgi.

Teicāt, ka pēc kaujas visi gudri. Atskatoties uz līdzšinējo Latvijas Bankas politiku kopš valsts atjaunošanas, ko jūs nosauktu kā divas, trīs galvenās kļūdas, kurām bija nopietnas sekas? Un vai varat nosaukt arī divus, trīs piemērus īsti veiksmīgai politikai?

Es vispirms par tām pareizajām lietām. Pirmkārt, es joprojām domāju, ka latu devalvēt nevajadzēja. Nākošā lieta – pievienoties eirozonai viennozīmīgi vajadzēja, tas ir milzīgs pluss. Es pat teiktu, ka tas bija neizbēgami, jo tā bija vēsturiska līnija – fiksēts kurss, un pēc būtības mums nebija izvēles, jo ātrāk to izdarījām, jo labāk. Līdz ar to es uzsvērtu šīs divas lietas kā ļoti labas.

Trešā labā lieta, ko uzsvērtu, bija izvēle gadus atpakaļ attīstīt maksājumu jomu. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi nākotnei. Un šajā jomā, zibmaksājumu pusē, mēs esam vieni no līderiem eirozonā. Tas, manuprāt, ir kritiski svarīgi. Uz tā mēs varam audzēt savu kompetenci un ietekmi, un, ja mēs skatāmies uz eirozonas politikām, par ko nesen arī publiski sāka runāt, tad jaudīga maksājumu sistēma ir viena no jomām, ko eirozonu grib attīstīt eirozonas ietvaros, un zibmaksājumi varētu būt viena no pamatlietām, uz kā būvēt. Jo nevienai citai valstij tādu priekšrocību nav.

Tātad šīs ir tās trīs lietas – devalvēt nevajadzēja, eirozona un zibmaksājumi.

Un kļūdas?

Par tām kļūdām… (domā). Es nezinu, vai to var saukt par kļūdu… Laikam par kļūdu to saukt nevar, bet tā bija neveiksme – tas, ka Latvijas Banka tiešām bija visskaļākā un visātrākā brīdinātāja par ekonomikas pārkaršanu, un neveiksme bija tā, ka neizdevās politikas veidotājus pārliecināt. Bet viņi un viņas jau, visticamāk, arī negribēja tikt pārliecināti. Nu, atceramies, valdība tērēja nodokļus, nekustamie bija brīva beznodokļu zona, un visas šādas lietas. Man liekas, ka tā bija nevis kļūda, bet gan vienkārši neveiksme. Protams, atpakaļskata spogulī to vienkāršāk redzēt, jo tādu pašu kļūdu pieļāva arī visa pārējā pasaule. Bet mums tas burbulis bija lielāks, tā bija neveiksme. Kas vēl? Man ir ļoti grūti teikt, jo es tajā laikā nebiju Latvijas Bankā, nebiju sabiedriskajā sektorā un nezinu, kāda loma bija FKTK tajā brīdī…

Vai jūs par Parex?

Jā. Tagad tā sistēma ir sakārtotāka. Ja kāds pārņem komercbanku, tad nepārņem daļu, pārņem pilnībā, ir beilings un visādas tādas lietas.

Vai tā bija tā kļūda – Parex nepārņemšana pilnībā?

Manuprāt, jā, ja jau valsts iet iekšā. Bet es negribu teikt, ka tā bija Latvijas Bankas kļūda. Tā bija valsts sektora kļūda nepārņemt visu, pārņemt tikai daļu. Mūsdienās mēs redzam, ka tagad pēc tās finanšu krīzes tie mehānismi ir atstrādāti. Nu, kādam tomēr tā bija kļūda, bet tā nebija tikai Latvijas Bankas, tā bija visa sabiedriskā sektora, manuprāt, kļūda. Un tam līdzi nāca arī, protams, tas jautājums, ko mēs redzam attiecībā uz Grieķiju, piemēram, vai uz citām valstīm. Tas finanšu sektora risinājums, manuprāt, bija neveiksme atsevišķos griezumos, varbūt vajadzēja darīt kaut ko citādi.

Bet tā trešā lieta, kas gan ir Latvijas Bankas pusē, ir veids, kā runāt. Latvijas Bankas analīze un iesaiste diskusijā bija ļoti nepieciešama, bet, es domāju, tas tas tonis, kā Latvijas Banka runāja…

Kādā konkrētā jautājumā?

Nu, kaut vai tajā pašā veselības reformu un nodokļu reformu jautājumā. Tas nebija uz sadarbību vērsts. Tas tonis daudzos gadījumos nodarīja ļaunu. Veids, kā centrālā banka piedalījās diskusijā – manuprāt, tā bija kļūda. Stāstīt par sevi, par savām ikdienas lietām ir par maz. Arī tā reputācijas problēma pašreizējā brīdī. Nu, reizēm ir dzirdēts – ko tā Latvijas Banka dara? Drukā monētas! Nu, tas aizņem īstenībā ļoti maz no ikdienas aktivitātēm.

Tas ir jautājums, manuprāt, par toni, kā centrālā banka iesaistījās ekonomikā. Bet tas arī ir mainījies visā pasaulē, laikam ejot. Anglijas centrālā banka ir ļoti interesants piemērs. Vēl 90. gadu sākumā doma bija tāda, ka, jo mazāk centrālā banka runā, jo labāk. Pēc būtības kā tāds ziloņkaula tornis – paver slēģus, kaut ko pasaka un aizver ciet, un tad atkal neviens neko nezina. Tāda pieeja bija vēl līdz 90. gadu vidum. Tā ir pamazām mainījusies, un pašreizējā brīdī mēs redzam, ka Anglijas centrālā banka ir ļoti publiska, ļoti piedalās un ne tikai runā, bet arī klausās. Klausās, nes pie sevis un mēģina savu darbu, savus secinājumus izstāstīt cilvēkiem saprotamā valodā. Pasaule ir vienkārši gājusi uz priekšu, un mēs tā kā mazliet bijuši iepakaļ.

Jūs 4. decembrī teicāt, ka Latvijai iespēja nonākt FATF pelēkajā sarakstā ir “nekomfortabli augsta”, bet jau 5. decembrī – ka nevajagot to uzskatīt par ticamāko scenāriju. Kā šodien vērtējat?

Es neredzu tur pretrunu starp vienu un otru. Varbūt pirmajā reizē tas bija neveikli pateikts.

Bet otrajā ir mīkstināts.

Nē, es teiktu, nevis mīkstināts, bet gan precizēts. Tā lieta ir tāda, ka tā varbūtība nav nulle vai ļoti, ļoti zema. Tādā veidā, ka nu mēs varam atslābt, viss ir noticis. Es domāju, tas stāsts šajā brīdī ir vairāk par to, ka, jā, gada laikā ir izdarīts tiešām ļoti daudz, bet iemeslu atslābt nudien vēl nav. Kamēr nav šis lēmums februārī zināms par iekļaušanu vai neiekļaušanu pelēkajā sarakstā, mums ir ļoti smagi jāturpina strādāt. Un diemžēl man nav labas ziņas arī attiecībā uz to, kas būs pēc februāra. Arī tad, ja mūs neiekļaus, pie šīm lietām būs jāturpina strādāt, jo tas ir jauns industrijas standarts. Vienkārši pret šīm lietām ir jāattiecas nopietni, uztvere un rīcība ir jāmaina. Līdz ar to, ja es varētu precizēt manis teikto, tas būtu – nekas vēl nav beidzies. Mēs esam ļoti daudz darījuši, bet atslābt nav iemesla. Es ļoti ceru, ka rezultāts būs pozitīvs, un pašreiz tas arī ir ticamākais scenārijs, bet, nu, viss kas var notikt. Kā Liepājā saka – vēl nevar zināt, kuros kapos glabās. Mēs strādājam uz visu, lai būtu labi, kā valsts mēs esam darījuši ļoti daudz, bet gala rezultātu mēs vēl nezinām.

Jūs droši vien esat vērtējis, kādas varētu būt sekas Latvijas iekļaušanai pelēkajā sarakstā. Īsi – kādas tās būtu?

Īstermiņā var būt dažādas, mēs redzam, ka vienai valstj tā, otrai – tā. Pirmais sitiens Islandei, piemēram, ir bijis mazāk sāpīgs nekā varēja domāt, bet islandieši ir arī ļoti daudz darījuši, lai sitiens būtu mazāks, komunikācijas puse bija ļoti svarīga.

Šeit tas galvenais ir neziņa. Un, manuprāt, Latvijai galvenais risks nav tas, kas notiks nākošajā dienā pēc pēc šī lēmuma, ja tas lēmums gadījumā būtu negatīvs. Es domāju, tam būtu sekas vidējā termiņā. Ja mēs skatāmies biznesa cikla fāzēs, tad šajā biznesa ciklā mēs esam redzējuši, ka kreditēšana ir bijusi vāja. Dažādu iemeslu dēļ, objektīvu un subjektīvu, kreditēšanas izaugsme ir bijusi vāja. Un tad cerība bija tāda, ka nākošā recesija, kas būs – jo recesijas ir vienmēr ik pa brīdim –, būs krietni mazāk sāpīga, jo nesabalansētības un pārspīlētības ir krietni mazākas vai daudzos gadījumos to vispār nav, un tad tās drosmes nākošajā biznesa ciklā būs vairāk, kreditēšana augs straujāk, kas ļaus investēt vairāk, kas ļaus ekonomikai aug straujāk.

Bet šajā brīdī risks ir tāds – ja Latvija netiek galā ar šī pelēkā saraksta problēmām, tad viens no nepatīkamiem scenārijiem varētu būt, ka arī nākošajā biznesa ciklā finanšu sistēma nav pietiekoši jaudīga vai griboša pietiekoši aktīvi kreditēt. Un tādā ziņā šis AML risks, šī iekļaušana pelēkajā sarakstā var apēst daļu no mūsu nākotnes izaugsmes. Tas, manuprāt, ir galvenais risks.

Ko tas nozīmētu ikdienas iedzīvotājam? Tā situācija būtu absolūti triviāla. Ja pašreizējā brīdī redzam, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 70% no Eiropas Savienības vidējā, leišiem un igauņiem tas ir apmēram 80%, tad, ja mēs ar šo slikto risku netiekam galā, bet leišiem un igauņiem, piemēram, tādas problēmas nav vai viņi ar to tiek galā, tas nozīmē, ka šī plaisa var kļūt lielāka. Jā, mēs mazliet augsim, bet leiši un igauņi būs turīgāki, un plaisa ienākumu pusē starp mums un viņiem pieaugs. Un tas savukārt apdraud atkal ne tikai iedzīvotāju dzīves kvalitāti, bet arī demogrāfiskās tendences, migrācijas lietas un visādas tādas lietas. Tā ka tas būtu vēl viens enkurs pie peldētāja kājas, kas mūs vilktu uz leju un bremzētu.

Manuprāt, mums ir jārēķinās ar šādiem riskiem, ja gadījumā mēs netiekam galā. Bet, kā es minēju, Islandes piemērs rāda, ka, adekvāti rīkojoties, šos negatīvos riskus var mazināt. Bet, kā mēs redzam, arī Islandei nav jau tā, ka nākošajā dienā kaut kas notiek, šīs lietas notiek pamazām.

Jūs esat teicis, ka valsts institūcijām jāgatavojas abiem scenārijiem. Vai tās to dara?

Es domāju, ka būtu dīvaini, ja par tādām lietām vispār nedomātu.

Bet vai esam gatavi abiem scenārijiem?

Es domāju, ka mēs vēl aizvien strādājam uz pirmo, uz pozitīvo scenāriju, un tur arī ieliekam visas pūles. Bet es domāju, ka cilvēki nav naivi un, protams, saprot, ka jābūt iestrādēm arī citā gadījumā. Manuprāt, kā jebkurā normālā situācijā, ir jābūt gatavam plānam dažādiem risinājumiem. Tas ir tāpat, kā, skatoties pašreizējā brīdī uz ekonomikas izaugsmi, mēs redzam, ka Latvijas ekonomika joprojām aug, redzam, ka izaugsme kļūst lēnāka, biznesa cikls ir diezgan nobriedis, un būtu dīvaini, ja uzņēmumi tagad plānotu, piemēram, savu aktivitāti tikai uz nebeidzamu izaugsmi. Protams, kaut kāda piesardzība veidojas, un tādus alternatīvus scenārijus, ja ne uz papīra, tad prātos cilvēki arī patur – ja nu gadījumā ekonomika sabremzējas vairāk, kā mēs tādā brīdī rīkotos. Tas ir normāli gan uzņēmumu pusē, gan arī valsts pusē.

Jūs labi formulējāt, ka nonākšanai šajā sarakstā sekas būtu, ka tas noēstu daļu no izaugsmes. Finanšu ministrs Reirs minēja, ka ietekme uz IKP varētu būt 7 līdz 8% nākamo četru, piecu gadu laikā un tas faktiski nozīmētu “stagnāciju”. No kurienes viņam šie skaitļi? Vai ir veikti šādi aprēķini?

Es nekomentēšu Reira kunga izteicienus, jautājiet viņam pašam.

Bet vai Latvijas Bankā vai citās valsts iestādēs ir veikts šāds novērtējums?

Par citām iestādēm es jums nevaru pateikt, bet mēs esam skatījuši iespējamos riskus, protams, tāpat kā mēs skatām jebko, dažādu risku scenārijus, kas ir absolūti normāla lieta.

Kādi jums ir skaitļi?

Es neminēšu šajā brīdī skaitļus, jo tas ir ļoti atkarīgs no tā, kādu jūs pieņemat to scenāriju attīstību, un tad tā ir jau krietni garāka diskusija.

Vēl daži jautājumi par Eiropas lietām. Latvijas ekonomikas izaugsme šobrīd palēninās, un klasiskā ekonomikas teorija vēsta, ka ekonomiskajai izaugsmei impulsu var dot procentu likmju samazināšana. Vai atbalstīsiet likmju samazināšanu Eiropas Centrālās bankas padomē?

Ja mēs skatāmies uz monetārās politikas atbalstu eirozonas ekonomikai, tad tur likmju līmenis jau būtiski mazināts, un pēdējais mazinājums bija septembrī. Un šeit nav tikai viens instruments, mēs strādājam ar veselu virkni dažādu instrumentu. Līdz ar to es nevaru jums atbildēt šādā veidā uz jautājumu, jo tas būs atkarīgs no tā, kas nāks komplektā. Bet Eiropas Centrālā banka ir ļoti skaidri pateikusi, ka ar monetārās politikas instrumentiem ekonomikas izaugsme tiks balstīta tad, ja tas ir nepieciešams. Un, ja būs nepieciešams, mēs darīsim visu, un šis procentu likmju samazinājums nudien nav vienīgais iespējamais risinājums.

Bet šeit viennozīmīgi ir jāmin, ka procentu likmju samazināšanas efektivitāte dažādu iemeslu dēļ kļūst arvien vājāka, un ar monetārās politikas un procentu likmju samazināšanas instrumentu vien mēs, protams, ekonomikai palīdzēt nevarēsim. Līdz ar to gan Latvijas Banka, gan arī ECB jau labu laiku mudina tās valstis, kurām fiskālā telpa to ļauj, izmantot arī fiskālo jaudu, ekonomiku balstīt brīžos, kad tas nepieciešams. Un, protams, arī strukturālas lietas, kas ļauj darīt ekonomikā ražīgumu un efektivitāti augstāku. Vienkārši jaudu palielināt, ne tikai tērējot, bet arī darot šīs lietas gudrāk. Tā ka, runājot par nākošo recesiju – kad tā būs, to, protams, neviens nezina, bet recesija būs, jo ekonomika ir cikliska. Tai izpratnei, manuprāt, arī Latvijā ir jābūt ļoti svarīgai, ka ar vienu dalībnieku – monetāro politiku, centrālo banku – līdzēts nebūs, būs jāiesaistās visiem. Līdz ar to tai sarunai, tai diskusijai – centrālā banka, Finanšu ministrija, finanšu sektora uzraugs, kā arī politiķi, kas veido strukturālas pārmaiņas ekonomikā, – ir jābūt ļoti ciešai. Un, kā mēs esam redzējuši ne tik daudz varbūt attiecībā uz Latviju, jo Latvijā tas procentu likmju jautājums pašreizējā brīdī nav tik aktuāls, bet mēs skatāmies vairāk uz lielajām Eiropas Savienības ekonomikām, tad pārāk liela paļaušanās uz monetāro politiku nozīmē, ka ekonomikā nav izdarītas lietas, kuras vajadzēja izdarīt.

Nu, paskatāmies kaut vai tās pašas strukturālās reformas darba tirgū, paskatāmies, piemēram, Itālijā, paskatāmies, piemēram, uz Vāciju, kur varbūt viņi varētu tērēt vairāk, fiskāli ekonomiku balstīt. Būtiskākā lieta ir, ka nākošajā sabremzēšanās brīdī būs jāizmanto visi instrumenti, un pašreizējā brīdī ļoti izmantots tieši monetārais.

Vācija arī asi kritizēja iepriekšējā Eiropas Centrālās bankas prezidenta Dragi monetāro politiku, jo daudzi tur uzskatīja, ka viņa gatavība pirkt, piemēram, Dienvideiropas valstu obligācijas ļāva šīm valstīm izvairīties no nepieciešamajām strukturālajām reformām. Vai šai kritikai piekrītat?

Tāds viedoklis ir zināms, un, manuprāt, Dienvideiropas valstis, kā jūs izteicāties, būtu ieguvušas vairāk, ja strukturālas pārmaiņas būtu īstenojušas savlaicīgāk un izlēmīgāk.

Vai var secināt, ka, jūsuprāt, ECB faktiski bremzēja reformas Dienvideiropā?

Nē, tā es negribētu teikt. Eiropas Centrālā banka deva laiku šīs reformas veikt, bet daudzās valstīs politiķi izvēlējās šīs reformas neveikt. Laiks tika iedots, bet iespēja netika izmantota tik efektīvi, kā, manuprāt, to vajadzēja.

Kādi būs Latvijai un eirozonai nozīmīgākie lēmumi, par kuriem Eiropas Centrālajai bankai vajadzēs lemt tuvāko pāris gadu laikā, un kādu nostāju šajos lēmumos jūsu pārstāvēsiet?

Tas atkal ir jautājums nākošajām divām stundām, bet es mēģināšu atbildēt. Es iezīmēšu jomas, kuras, manuprāt, ir būtiskākās.

Pirmā joma ir monetārās politikas rāmja izvērtēšana. Kas ir mērķis, vai tie ir tuvu, bet zem 2%, vai šis mērķis ir simetrisks vai nesimetrisks, kādu inflāciju precīzi mēs mērām un nosakām kā mērķi. Līdz ar to šī diskusija būs ļoti, ļoti svarīga, un Lagardas kundze ir pateikusi, ka viņa arī šo diskusiju veidos, kas, manuprāt, ir ļoti pareizi. Līdz ar to tas ir tas monetārās politikas ietvars.

Nākošā joma, kas, manuprāt, ir ļoti svarīga, ir tehnoloģijas. Centrālās bankas un ECB nav malā stāvētājas, nudien ne, un Latvijas stāsts par zibmaksājumiem to ļoti labi apliecina. Bet tehnoloģijas pasaulē attīstās ļoti strauji, un tam ir fundamentāla ietekme uz to, kas notiek finanšu tirgos, kas notiek ar transmisijas mehānismiem, un visādas tam pakārtotas lietas. Mēs redzam, ka privātais sektors šīs tehnoloģijas izmanto un diezgan agresīvi maina vidi. Pēc būtības mēs nedrīkstam atļauties būt malā stāvētāji. Tās lietas notiks, tehnoloģijas ļaus dažādas lietas darīt citādi, sākot jau ar maksājumu sistēmām un beidzot ar centrālo banku digitālajām valūtām un visādām tādām lietām.

Līdz ar to man šķiet, ka centrālajām bankām ir ļoti izlēmīgi un ātri jāstrādā pie šīm lietām divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja cilvēki sāks izmantot cita veida naudu, kuru centrālā banka nevar ietekmēt, tad recesijas situācijā centrālā banka nespēs ekonomikai palīdzēt. Jo vienkārši tas kanāls, ar kuru srādā centrālā banka, nedarbosies. Tā ir viena lieta.

Otra lieta – tas ir galu galā arī ģeopolitisks jautājums. Ja jūs atdodat maksājumu sistēmas vai naudu kādam citam, kā jūs zināsiet, kā interesēs viņš ar to rīkosies. Šis ir, manuprāt, kritiski svarīgs jautājums un joma, uz ko tiešām ir ļoti jāstrādā, to arī centrālās bankas dara. Bet tā būs ikdiena.

Un trešā lieta, kas nu jau parādās visur gan virsrakstu, gan pagaidām mazāk satura veidā, ir klimata izmaiņas. Ko tas nozīmē veidam, kā mēs investējam, ko tas nozīmē veidam, kā mēs uzvedamies? Līdzko cilvēki maina savu rīcību, tas, protams, ietekmē arī finanšu tirgus. Manuprāt, tur centrālās bankas nedrīkst stāvēt malā un noskatīties, tām ir ļoti pārdomātā veidā jāiesaistās un jāveido šī nākotne.

Francijas prezidents Makrons tagad cenšas pieteikt sevi kā jaunu kontinenta līderi un ir izteicies ļoti kritiski par Eiropas Savienības risku kļūt globāli nenozīmīgai. Kādas ir jūsu prognozes par eirozonas un par Eiropas Savienības nākotni?

Es domāju, ka Eiropas Savienība un eirozona, tai skaitā pēdējos 10 gados, ir izdarījusi tādas lietas, ko neviens negaidīja. Iepriekšējā ekonomikas un finanšu krīze tiešām ir daudzas jomas pavirzījusi tik straujiem tempiem uz priekšu, kā neviens nebūtu iedomājies. Piemēram, ja runājam par finanšu sektoru, kaut vai tā pati banku savienība, kopējais uzraugs vai noregulējuma iestāde un visādas tādas lietas 10 gadus atpakaļ nebija, bet tagad ir.

Bet, protams, Eiropas Savienība institucionāli nav pabeigta un, visticamāk, kā Rīga, nekad arī nebūs gatava. Kāda būs nākotne, to mēs redzēsim. Bet tā labā lieta ir tāda, ka tās nākotnes veidošanā mēs varam piedalīties. Un Latvijai, tāpat kā jebkurai citai eirozonas valstij, ir viena balss, un tikai no mūsu jaudas, no mūsu spējas redzēt, no mūsu spējas rast risinājumu arī tā nākotne būs atkarīga. Protams, tas nav nekāds rožu dārzs tādā ziņā, ka viss ar smaržīgi un skaisti. Tur ir smags darbs un ērkšķi. Bet tā iespēja nākotni veidot ir, un, es domāju, Latvijai kā valstij un mums kā sabiedrībai ir beidzot jāsāk saprast, ka no jaunākā brāļa sindroma tā kā būtu jāizaug.

Es domāju, ka visuzskatāmākais piemērs ir struktūrfondi. Jā, liels paldies, ka Eiropas Savienība mums tos dod, un tas ir ļoti labi, tas palīdz mūsu izaugsmei. Bet struktūrfondi ir lielā mērā arī apliecinājums nabadzībai. Un tas ir jautājums, vai mēs vienmēr gribam būt saņēmēju pusē, vienmēr būt nabadzīgāki nekā vidējais eiropietis. Man nav tāds mērķis. Es domāju, ka mums ir jāskatās nākotnē tādā veidā, ka jāsaprot, ka kādā brīdī mēs gribam būt pietiekoši bagāti un turīgi, lai varam atļauties palīdzēt citiem. Un starta pozīcijas Latvijai ir ļoti labas. Kopīgi strādājot un ambīcijas ceļot pietiekoši augstu, to varam sasniegt.

Līdz ar to no tāda jaunākā brāļa, kas vienmēr gaida, ka viņam kaut ko iedos, manuprāt, mums ir jākļūst pieaugušiem un jāskatās, ka no mūsu rīcības ir atkarīga arī pārējo labklājība. Ja mēs savu domu gājienu nemainīsim, visu laiku gaidīsim, ka mums kāds palīdzēs, nevis paši aktīvi rīkosimies, tad diemžēl mēs arī sevi ieliksim tādās sliedēs, ka mēs joprojām paliekam nabadzīgāki. Tas nudien nebūtu mans mērķis. Nu, mēs varam labāk!

Komentāri (49)

lindab456 14.12.2019. 11.39

Tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez kreditēšanas. Pirmās brīvvalsts laikā tāds dzinējspēks bija Hipotēku un Zemes bankas un plašais kredītsabiedrību tīkls, kas ir būtisks un šobrīd nenovērtēts, jo padara nozares vai jomas attīstību mobilu un mazāk atkarīgu no ārējiem faktoriem. Par to varu spriest vienīgi kā ierindas pilsonis, bet tas neliedz uzdot jautājumus uz kuriem šobrīd neredzu atbildes.
Un vēl – vai institūciju aprobētā sodu politika, kas ir vērsta uz procentu audzēšanu un nepieļauj iziešanu no augošās “sniega bumbas” un, faktiski, darbojas kā augļotājs – vai tas ir ieguvums vai zaudējums valsts ekonomikai?

+1
-1
Atbildēt

1

    kolpants > lindab456 15.12.2019. 00.58

    То, что можно было делать при 1 республике – давать льготные кредиты, списывать кредиты при достижении определенных показателей-теперь нельзя делать просто так. Это надо согласовывать с ЕС, так как это считается скрытым субсидированием местного бизнеса.
    То, что такие механизмы есть в Германии, например, или Польше – это уже другой вопрос. Точнее, вопрос нашим политикам, почему Германия или Польша могут разрабатывать такие механизмы и стимулировать местный бизнес, а наши политики используют подход “лучше ничего не делать, вдруг нас в чем-то обвинят”.

    +1
    0
    Atbildēt

    3

    Sskaisle > kolpants 15.12.2019. 08.49

    Un vēl – padomā, ko raksta pandora – patriots. Mums LB amatā vajadzēja patriotu vai tomēr izcilu profesionāli?
    Es domāju, ka kazāks ir kā reiz simbols tam, ka varas elite neko mainīt LB negrib. Nu gluži lai tik prasti kā rimševics nešmucējas, bet visādi citādi – lai ir savējais , labi zināmais un paredzamais, kurš netramdīs vid un diespasarg – nebakstīs acīs politiķiem

    Aizmirsti par Vāciju un Poliju – beidz pīpēt sapņu pīpes

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    lindab456 > kolpants 16.12.2019. 10.10

    Vai starptautiskā līmenī ir pietiekami skaidrotas R-M pakta sekas, tas, cik izsaimniekotā un nolaistā stāvoklī tika atgūts nacionalizētais īpašums uz laukiem un pilsētā, t.sk., kultūrvēsturiskais mantojums: baznīcas, muižas un arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautais Rīgas vēsturiskais centrs. Par institūciju attieksmi pret šo mūsu mantojuma daļu liecina kaut vai tas, ka centrālais simbols un svētums Brīvības piemineklis un Brāļu kapi tiek restaurēti un izgaismoti lielā mērā balstoties uz ziedojumiem.
    Līdzīga ir situācija ar Rīgas vēsturisko centru, kur 50 g. okupācijas seku pārvarēšana ir vienīgi pašu īpašnieku problēma. Diemžēl, tā tiek padziļināta ar apgrūtinājumiem, kas ar likumu pagarina padomju perioda līgumus un ierobežojumus, tai pat laikā, visu nodokļu smagumu uzliekot īpašniekam. Bet, galvenais, ierobežotā kreditēšana, neieinteresētība no banku puses un vēsturiskās kredītsabiedrības neatjaunošana ir pamats tam, ka ne tikai zaudējam savu vēsturisko apbūvi, bet arī tiek radīta mūsdienu izpratnei par dzīves standartu un drošību neatbilstoša reālā situācija.

    +1
    0
    Atbildēt

    3

    Sskaisle > lindab456 16.12.2019. 11.18

    tikai nevajag – izalsi , ko stāsta biedrs Ulme – par NA – patriotiskāko no visām LATVIEŠU PARTIJĀM – bļedj ! – cik izpārdevuši Latviju un latviešus!!!!
    Ja nebūtu viltus patriotu nodevība – tad krievi te varētu ar kalašņikoviem staigāt – un neko nepanāktu !
    Pareizi Urbanovičs saka, ka RĪGAS DOME ir izzgata un izsaimniekota likumīgi un tikumīgia – ja tā nebūtu – tad ušakovs ar ameriku un brandavu plus vel baibiņu – nu labi – aabas baibiņas sēdētu cietumā, nevis siltos krēslos

    Kas raksta un izdod likumus? Tie krievi , kas te ienāca pēc M-R pakta, jeb tomēr tie latvieši, kuriem lakatības dēļ viss ir pārdošanai – Dzimtene, Latvijas zeme un Latvijas cilvēki

    Riebjas līdz kaulam šitās divkosīgās liekules !

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Sskaisle 16.12.2019. 15.27

    Ulme stāsta kā atklāti un atvērti čeka un mazā čeka taisīja Atmodu, ne mazāk un ne vairāk. Par to kā likumus rakstīja Godmaņa valdības laikā ir I. Cālīša intervijā. Pirmajos sasaukumos tauta zaļo gaismu deva LC, bet nacionālā partija nekad nav bijis valdošais spēks, izņemot, varbūt, G. Krasta valdību (TB/LNNK).

    +1
    -1
    Atbildēt

    3

    Sskaisle > lindab456 16.12.2019. 15.56

    Tev nebūs izlikties, Linda

    ”Tikai tagad skatoties, saprotu, ka tās kartiņas parādīšanās iemesls, manuprāt, bija mana vēstule SAB par to, ka SIA Merks 2005. gadā no Rīgas domes Rīgas centrā, Skanstes ielā, nopirka zemi vairāk kā 100 000 kvadrātmetru kopplatībā par kādiem 2,8 miljoniem latu, bet jau pēc mēneša to pašu zemi ieķīlāja Hansabankā par vairāk nekā 17 miljoniem latu. Rezultātā Rīgas domes nacionāļi, kas tajā laikā bija pie varas, vienkārši uzdāvināja Krievijas firmai Merks vairāk nekā 14 miljonus latu.”

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Sskaisle 17.12.2019. 02.22

    Kāda nozīme kartiņai, kad slava iet pa priekšu.
    Par to kā bankas deva hipotekāros kredītus, kas daudzkārt pārsniedz tirgus cenu, t.sk., par īpašumiem ar apšaubāmu izcelsmi, ir tēma, kur LB varēt ko skaidrot.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > lindab456 18.12.2019. 11.20

    При чем тут ЛБ? Надзором за банками занималась и занимается FKTK. И почему не спросить у министров того времени? Почему видя развитие ситуации, не принимали новые правила, новые законы и т.д.?
    Ах да, мы же умеем быстро работать, если кто со стороны поругается. Вот США на Лемберга поругались, так за 4!!!! дня провели изменения в море документов, правил, законов и т.д.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 18.12.2019. 12.58

    Interesanti būtu dzirdēt tā laika ministru atbildi. Par FKTK taisnība, bet līdz 2001. g. tā bija LB atbildība. LB sevi pozicionē pietiekami plaši.
    “Ar ko vēl nodarbojas centrālā banka? Tā pati ekonomikas analīze. Vēl – kredītu reģistrs, statistikas apkopošana. Latvijas Bankai pēc būtības ir vienpadsmit pamatfunkcijas un vēl virkne darāmu lietu apkārt tām.”

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > lindab456 18.12.2019. 14.41

    Par FKTK taisnība, bet līdz 2001. g. tā bija LB atbildība
    Пузырь начал надуваться в 2004, упомянутая сделка произошла в 2005. И причем тут события до 2001?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 18.12.2019. 22.58

    Jūs gan interesanti skatāties uz vēsturi, fragmentēti, izraujot gadījumu no konteksta. Vai tad pirms un pēc 2005. g. notikuma īpašumi netika pārņemti par sviestmaizi, ieķīlāti un pārķīlāti? Bankas bankrotēja, atstājot sabrukšanai lielos centra namus.
    No burbuļa pūšanas gala rezultātā ieguva bankas un nekustamā īpašuma attīstītāji. Kļūda bija Hipotēku bankas atdošana, hipotēku ķīlas bija jāpatur valsts bankas īpašumā.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > lindab456 19.12.2019. 10.19

    Vai tad pirms un pēc 2005. g. notikuma īpašumi netika pārņemti par sviestmaizi, ieķīlāti un pārķīlāti? Bankas bankrotēja, atstājot sabrukšanai lielos centra namus.
    Еще раз – БЛ следил до 2001 года, потом переняла FKTK. При чем тут тогда БЛ, когда основные беды начались в 2004 году?
    Возникает другой вопрос-почему вы так активно стараетесь отвести вину от FKTK? Новы глава БЛ говорит, что уже в 2005 году посылали сигналы в кабинет министров. Почему кабмин никак не реагировал?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 19.12.2019. 14.23

    Jūs runājat par detaļām un Jums ir taisnība, bet man šķiet, ka jādomā par visu kopumā, kas notiek ar Latvijas ekonomiku kopš 1997.g., G. Valdmaņa runas 6. Saeimas sēdē, kad par LB prezidentu tika iecelts Repše.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > lindab456 19.12.2019. 15.26

    Речь началась о конкретной сделке, когда у власти в Риге были национальные кадры.
    Общая экономическая политика, решения – это совсем другая тема.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    altinyildiz > lindab456 16.12.2019. 16.20

    Krasta “valdīšanas” laikā prokremliskie mūdži: LC un DPsaimņieks, pieņēma PL “0” variantu, bet kad latvieši ar referenduma palīdzību centās paglābt savu pilsonību no devalvācijas, mūsu ienaidniekiem ar putām uz lūpām metās talkā koprofāgs Streips un starptautiskais finanšu noziedznieks, cionists Soross. Bez tiem abiem neliešiem latvieši būtu savākuši pietiekoši balsu.
    Birka laikā Rīgā visus lēmumus pieņēma Ameriks, Dolgopolovs, Ludvigs, Kreituss un Ģiņēvičs, bet Birkam bija jāstaigā uz LR1, kur viņu par to visu bez žēlastības dīrāja žurnaļjugas politmaukas. Ameriks tai pašā laikā gāja uz radio Baltkom, kur stāstīja, cik ļoti viņš rūpējas par rīdziniekiem un ne mazākās kritikas no žurnaļjugu puses. Birkam nevajadzēja piekrist būt par zic mēru, bet kādām iespējām ko ietekmēt.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kolpants > lindab456 18.12.2019. 12.35

    Pirmajos sasaukumos tauta zaļo gaismu deva LC, bet nacionālā partija nekad nav bijis valdošais spēks, izņemot, varbūt, G. Krasta valdību (TB/LNNK).

    Однако всегда была в коалиции, отвечала за многие министерства, в том числе и за министерство юстиции. А как мы знаем, все решения в коалиции принимаются коллегиально, то есть это ОБЩАЯ ответственность.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 18.12.2019. 13.16

    Neviens nevar noņemt atbildību no ministriju paveiktā, ieskaitot TM. Bet jautājums bija par nacionāļu politiku, kā tādu un nacionālās partijas līdz šim nav bijušas noteicošais spēks valdībā ar savu politiku.

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    kolpants > lindab456 18.12.2019. 14.48

    Хорошая логика! Позволяет снять с себя любую ответственность любой партии в коалиции!
    собственно, это и было великолепно видно, как только шла речь об ответственности. Даже если задавали вопрос конкретному министру от конкретной партии, ответ был “а так решила коалиция”. И еще была шикарная отговорка “мы были против, но ради коалиционной стабильности мы проголосовали за”. И все!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > lindab456 16.12.2019. 11.23

    https://grandpalaceriga.com/offer/new-years-eve-riga/ skatos un neticu tam, ko redzu – Jaungada svētku vakariņas Rīgā ar Sarkanā laukuma SV Vasilija katedrāli fonā – es tā kā cenšos atrast loģiku – vai tiešām jau esam Krievija?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > Sskaisle 18.12.2019. 14.50

    Наличие статуи свободы, эйфелевой башни и описания, почему так, очевидно, ничего не означает. Стойка на красную площадь, мозг отключился.
    Да, как это ни ужасно некоторым осознавать, в Риге все еще достаточно много туристов из России.
    Ну так потребуйте, чтобы визы стали стоить 1000 евро, может и перестанут ездить

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > kolpants 19.12.2019. 10.47

    Tu esi …. vai atkal iztaisies un tēlo ?
    Vai krievu tūristi uz Rīgu – Latviju brauc , lai skatītos sARKANO LAUKUMU, klausītos krievu mūziku un baudītu Rīgas putekļus un netīrību?
    Ko vari mūždien to aizvainojumu priekšā likt?

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > Sskaisle 19.12.2019. 13.57

    Вы хоть прочитали бы, в чем суть того мероприятия. Похоже, просто хомячковый рефлекс на картинку красной площади

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    kolpants > lindab456 18.12.2019. 11.17

    Vai starptautiskā līmenī ir pietiekami skaidrotas R-M pakta sekas, tas, cik izsaimniekotā un nolaistā stāvoklī tika atgūts nacionalizētais īpašums uz laukiem un pilsētā, t.sk., kultūrvēsturiskais mantojums: baznīcas, muižas un arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautais Rīgas vēsturiskais centrs.
    А почему бы тогда не потребовать от Швеции компенсацию и ее во всех бедах обвинить – это же шведы когда-то продали Петру 1 исторические земли?
    Вы понимаете, мировому сообществу достаточно все равно. В силу того, что в мире было и будет много катаклизмов. Нынешнему мировому сообществу скорее в глаза бросается, что вы сидите в своем прошлом, и это уже начинает напоминать какой-то нездоровый мазохизм.

    Историю никто не призывает забывать. Но не нужно ее превращать в некий фетиш и все свое нынешнее бездействие свалить на прошлое. “А вот если бы нас не оккупировали”. А если бы шведы не продали, а если бы в России не было революции и Ленина, который согласился на независимость Латвии. А если бы во 2 мировой выиграла бы Германия. А если..
    Уже как 28 лет прошло после оккупации. Треть века! А все “а вот если бы не..”

    И в итоге Эстония, у которой было такое же прошлое, тратит свои усилия на создание “сегодня” и “завтра”, а Латвия мазохиствует по поводу “прошлое”, уже на несколько шагов впереди. А вы все “а вот если бы не было оккупации”.

    А может это просто удобный повод снимать с себя любую ответственность? Мы же не виноваты, у нас оккупация. Для этого и строится расширяется музей оккупации прямо в центре города? Чтобы было постоянное напоминание ” была оккупация, ничего нельзя сделать”. Поэтому может и протесты у нас выглядят смешными, на которые власть может с полным правом плевать-ну раз вышла пара сотен протестовать, а не пара сотен тысяч, так особо и менять ничего не надо!. Новые выборы? Ну и что? Расскажет, какая была оккупация, как оккупанты во всем виноваты, нас снова выберут, и все будет ок!

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 18.12.2019. 13.39

    “Kāpēc neprasīt no Zviedrijas…”
    Tas par ko mēs varam runāt ir Latvijas brīvvalsts posms un Latvijas okupācija 1940. g. ir tiešas Molotova-Ribentropa pakta sekas.
    Latvija no Igaunijas atšķiras ar okupācijas mantojuma mērogiem, kura sekas ar noklusējumiem nevar pārvarēt.

    0
    0
    Atbildēt

    2

    altinyildiz > lindab456 18.12.2019. 14.26

    Fufels. Vienīgās Molotova-Ribentropa pakta sekas bija tās, ka ar tām Vācija pirmā tika iemānīta Polijā un Francija tai pieteica karu. Ne jau tāpēc krievs 20 gadus gatavoja karu, bet sākot ar 1927. gadu ar ASV demokrātu partijas cionistu, kas sabūvēja tūkstošus kara rūpnīcu, sadeva izejvielas, tehnoloģijas, bruņojumu un inženierus, sagādāja vairāk tanku, lidmašīnu, lielgabalu un munīcijas, nekās visām pārējām pasaules valstīm, kopā ņemot, palīdzību, lai beigās paļautos uz kādu tur paktu. https://knigavuhe.org/book/poslednjaja-respublika/
    Lai 1929 gadā sagrautu Tivas republiku un 1932. nogalinātu tās vadītāju, bet 1936. iebruktu Spānijā, Ordai nekādus paktus nevajadzēja.
    Šādi Aleksandrs Bloks 1918. gada sākumā aprakstīja krievu ģenētiski iemantoto un ieaudzināto slepkavošanas kāri.

    Мы на горе всем буржуям
    Мировой пожар раздуем,
    Мировой пожар в крови —
    Господи благослови!

    Staļins, būdams īsts populists (populus – tauta), to īstenoja dzīvē. Nedaudz gan aptaisījās 1941. gada 22. jūnijā, tomēr desmitiem miljonu mierīgo skaisto, izglītoto, labsirdīgo eiropiešu noslepkavoja.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kolpants > lindab456 18.12.2019. 14.46

    Количество неграждан в Эстонии было такое же. Все любые решения, принятые после 1991-это уже чистая ответственность новой Латвии. Если Эстония что-то делала иначе, например в вопросе неграждан или школьных реформ -то это тоже заслуга именно Эстонии после 1991. И факт оккупации на это никак не влияет.

    С таким же успехом можно заявить, что пакт М-Р это последствия и ответ на мюнхенские соглашения, значит виноваты Великобритания и Франция. Они скажут, что это ответ на Версальский договор, там будет причина 1 мировая. И т.д. и т.п.
    Но не это важно. А важно то, что это опять копание в прошлом, и нежелание решать нынешние проблемы

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 19.12.2019. 01.23

    Pēc 2012.g. “Eurostat” datiem Latvijā ir trešais augstākais nepilsoņu skaits ES – 17% jeb 379,8 tūkst., Igaunijā – 16% jeb 208 tūkst..
    Lai parādītu savu apgalvojumu patiesumu, to – ka “rakņāšanās pagātnē” vai vēsturiskās atmiņas uzturēšana nav auglīga – sāksim ar mazumiņu, to pašu 9. maija pārmērīgu glorifikāciju.

    0
    0
    Atbildēt

    2

    kolpants > lindab456 19.12.2019. 14.06

    Эти цифры только подтверждают мои слова о одинаковом примерно соотношении. Или будете спорить, что 1 % это очень много? Что касается абсолютных цифр-так в Эстонии и жителей меньше, поэтому 208 тыс против 379.
    Но там:
    1. негражданам разрешено голосовать на муниципальных выборах
    2. школьная реформа разумно растянута на 10 лет, при этом идет активная подготовка учителей и учебного материала.

    Если вы посмотрите историю событий, то увидите, что широко 9 мая стали отвечать ПОСЛЕ того, как ввели 16 марта. То есть сами вдруг поделили ветеранов на правильных и неправильных.
    Точно так и с референдумом о 2 государственном-он был ПОСЛЕ инициативы НО о запрете русских школ. Хоть потом НО и пыталось убедить, что это просто совпадение.
    То есть любое действие было как противодействие на очевидную провокацию.
    Предложите референдум о запрете русского языка в публичном пространстве и гарантированно получите тоже в ответ какое-нибудь предложение по поводу более широкого применения русского языка.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 19.12.2019. 15.20

    Atšķirībā no Igaunijas tieši Latvija bija Baltijas kara apgabala centrs ar sēdekli Rīgā. Latvijā, saskaņā ar 1994. g. KF karaspēka izvešanas līgumu, tika atstāti militārie pensionāri, t.sk., Iekšlietu karaspēka demobilizētie pensionāri un VDK darbinieki ar ģimenēm un atrunātām sociālām garantijām. Tieši Latvija ar Jūrmalu bija pensionēšanās vieta “darbiniekiem” no visas savienības un Austrumeiropas. Būtisks bija arī militārās rūpniecības faktors.
    Neaizmirsīsim cik milzīgi ir Latvijas zaudējumi abos pasaules karos un sekojošās deportācijās un emigrācijā…
    Tas skaidro, kāpēc ir tik liela pretestība.
    “9. maijs bija atbilde uz 16. martu…”
    Jūs nopietni – notikumi Latvijā inspirē notikumus Kremlī – nu vai ziniet!

    0
    0
    Atbildēt

    2

    kolpants > lindab456 19.12.2019. 15.36

    tika atstāti militārie pensionāri, t.sk., Iekšlietu karaspēka demobilizētie pensionāri un VDK darbinieki ar ģimenēm un atrunātām sociālām garantijām.
    Во-первых, это было решение именно латвийских властей.
    Во-вторых, это все неграждане, которые никак не могли влиять на политическую жизнь, да и было их не сотня тысяч, а не более 20 000 если не ошибаюсь. Так как большинство все-таки уехало. Поэтому сразу заметно опустели Лиепая, Даугавпилс (военное училище и аэродром), Краслава (недалеко была ракетная база, в Боровке)

    Ну конечно, я так и думал-Вы будете уверять, что это просто очередные совпадения! Просто вот так даты совпадают! Это был конец 90-тых, у власти был друг Балтии Ельцин, какой Кремль?

    Вот Вам еще одно “совпадение” – когда НО выступило с первым предложением закрыть русские школы и прекратить якобы сегрегацию, у них на сайте был вопрос встревоженной мамы-латышки “как так, сейчас в латышские классы хлынут русские дети”. На что был прямой ответ – “не беспокойтесь, мы не собираемся объединять школы, а просто хотим заставить т.н. русские школы перейти на латышский”. Очевидно, расчет был, что русские такие тупые, латышские сайты не читают.

    Да и вообще, зачем Кремлю особо напрягаться? Латвия сама подарила всех русских на большом подносе, периодически подпихивая этот поднос поближе к Кремлю. Первый шикарный подарок-окна натурализации, потом драконовские условия сдачи экзамена на гражданство. И когда уже так капитально отбили желание натурализовываться, все упростили и с циничной улыбкой заявили – ну вот видите, они сами не хотят! Но чтобы все-таки по глупости большинство не захотело натурализоваться, идеолог “интеграции” заявила, что русские должны чувствовать свою вину и извиниться перед латышами.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 20.12.2019. 10.28

    “viņi bija ne vairāk kā 20 000…”
    Protokola parakstīšanas dienā saskaņā ar KF datiem LR dzīvoja 22 320 militārie pensionāri. Vienošanās attiecās arī uz ģimenes locekļiem, apgādībā esošām personām. Būtu interesanti, cik no šī kopuma ir izgājuši naturalizāciju un ieguvuši pilsonību.
    Jāņem vērā arī tāds rādītājs kā latviešu īpatsvars, kas būtiski atpaliek no pirmskara līmeņa (3/4). Šobrīd pamattautas daļa LR ir viena no viszemākajām ES, bet Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Krāslavā u.c. latvieši ir mazākumā. (P. Zvidriņš, NE,19.)
    No trim Baltijas valstīm Latvijai jau sākotnēji ir visraibākais etniskais sastāvs. 1922. g. igauņi savā valstī bija 88%, lietuvieši 84/2%, latvieši 73, 5%.
    Padomju nacionālās politikas sekas Latvija un Igaunija izjuta smagāk nekā Lietuva, kas varēja atļauties visliberālāko pilsonības likuma variantu.
    Neatkarības atgūšanas sākumā pamattautas un nacionālo grupu proporcija Latvijā: 52,04% latvieši, 48% cittautieši (1989. g. tautas sk.); Lietuvā; 81% lietuvieši, 19% cittautieši: Igaunijā: 61,7% igauņi. (I. Apine, LV, Nr.95,95.)

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > lindab456 20.12.2019. 10.44

    Padomju nacionālās politikas sekas Latvija un Igaunija izjuta smagāk nekā Lietuva, kas varēja atļauties visliberālāko pilsonības likuma variantu.
    Сами же подтверждаете мои слова, что Латвия с Эстонией была в практически одинаковых условиях

    О, какая ошибка! Я написал до 20000, а их оказалось целых 22320! Это в корне меняет дело!
    Būtu interesanti, cik no šī kopuma ir izgājuši naturalizāciju un ieguvuši pilsonību.
    Учитывая окна натурализации, и их знание латышского-практически незнание, так как они сидели по военным частям, где в ходу был русский, то не думаю, что многие пошли. Я думаю, их даже живых не так много осталось, если им в 1991 уже было по 50-60 лет, раз пенсионный возраст. Молодые в основном уехали
    О Даугавпилсе, он никогда не был латышским.
    http://www.lza.lv/LZA_VestisA/68_3-4/4_Ilmars%20Mezs,%20Adams%20Nemets.pdf
    Daugavpils laikam bija viena no etniski visvairāk atšķirīgām pilsētām Baltijā un varbūt Eiropā ar 34% latviešu, 25% ebreju, 18% poļu, 18% krievu un 3% baltkrievu, etniskās diversitātes indeksam sa-sniedzot 0,76
    Как вы понимаете, это не русские “помогли” значительно уменьшиться евреям .
    Так что не понимаю, что Вы мне хотите доказать, если только подтвердить схожесть Латвии и Эстонии в 1991 году и количестве неграждан

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 21.12.2019. 04.19

    Kā ar matemātiku – 22 320 jāreizina ar ģimenes locekļu un apgādājamo skaitu un tā ir pavisam cita aina, ņemot vērā, ka runa nav par ierindas pilsoņiem ar vecuma radītām valodas apguves grūtībām.
    Pilsoņu un nepilsoņu situācijas Latvijā pielīdzināšana Igaunijai ir nekorekta no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, ir cits nepilsoņu izvietojums, kas Igaunijā koncentrējas vienā apgabalā, nekur citur – ne pilsētās, ne lauku apvidos, ne galvaspilsētā igauņi nav mazākumā. (Dz. Ābiķis, 6. Saeimas sēde, 10.10.96.)
    Atšķirības ir arī mentalitātē, pilsoniskajā stājā, ja gribat, segregācijā. “Salīdzinot ar Latviju, Igaunijā starp igauņiem un cittautiešiem pastāv liela sociālā un psiholoģiskā distance.” (I. Apine,LV,Nr.95)

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > lindab456 22.12.2019. 19.38

    У Вас нет данных, сколько военных осталось в Эстонии. И это означает, что их там не осталось.
    “Salīdzinot ar Latviju, Igaunijā starp igauņiem un cittautiešiem pastāv liela sociālā un psiholoģiskā distance.”
    А в Латвии, значит, уже все хорошо, и дистанции нет? Тогда к чему этот плачь о двухобщинной стране?
    И в чем большая разница в расселении?
    https://lv.wikipedia.org/wiki/Igaunijas_krievi
    Pašlaik lielākā daļa Igaunijas krievu dzīvo Tallinā un galvenajās ziemeļaustrumu pilsētās Narvā, Kohtla-Jervē, Jehvi un Sillamē. Lauku apvidus gandrīz pilnībā apdzīvo tikai igauņi, izņemot Peipusa ezera krastu, kuram ir senu vecticībnieku kopienu vēsture.

    У нас – Рига, Лиепая и тоже восточная часть Латвии.
    Разница в менталитете? Очень может быть! Только вы упорно не хотите замечать, что эта разница появилась ПОСЛЕ 1991 года, ПОСЛЕ окон натурализации, жестких требований по натурализации, ПОСЛЕ школьных реформ и референдуме о запрете русских школ.
    Но вы (латыши) упорно делаете вид, что все вот так раз, и началось, например, в 2014 году, а до этого все было хорошо.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kolpants > lindab456 19.12.2019. 15.44

    а вообще видно, и тут и вообще, что выбрана очень удобная стратегия – все у нас хорошо, это прост Кремль тут русских разогревает, а так никаких внутренних причин нет.
    Непонятно только одно-это от нежелания решать проблемы или просто так удобно?
    Скорее, второе.
    И в итоге столько лет прошло, молодежь уже и неплохо латышский знает, а после реформы будет еще лучше знать. Только вот основная цель-единое общество, так и не будет достигнута.
    Хотя..а кто сказал, что это и было целью? Пока выглядит, что цель была одна-просто отомстить. Ну и плюс большой бонус-всегда можно разыграть карту “русские идут” перед выборами.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 20.12.2019. 02.40

    Saglabājot šādu nostāju, kā Jūs iedomājaties integrētu, nesašķeltu sabiedrību? Kādas patiesas, īstas, kopīgas vērtības varat piedāvāt?

    0
    0
    Atbildēt

    2

    kolpants > lindab456 20.12.2019. 10.11

    Так эта ваша позиция-каждых 2-3 года напоминать русским, кто в доме хозяин и кто должен быть в роли вечно виноватых.
    И с каких пор вас стало интересовать наше мнение? Поздно пить боржоми, когда печень уже отвалилась.
    А после внесения изменений в преамбулу конституции, закрепив фактическое разделение даже граждан по сортам, я не представляю, что может именно объединять в плане единого общества.
    Да и зачем это вам? Если бы вас на самом деле это волновало бы, шаги были бы совсем другие. Какие? А смысл это обсуждать, если поезд давно ушел?

    А так вы просто как заведенные повторяете удобную для себя мантру “достаточно заставить всех русских хорошо знать латышский, и все сложится само собой”. И делаете вид, что даже собственный опыт ничему не учит: вас 50 лет заставляли учить русский, и многие его очень хорошо знали. И что, было единое общество в Латвии? Хотя по логике ведь латыши же знали русский.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    kolpants > kolpants 20.12.2019. 10.13

    да и на самом деле, это же вас волнует единое общество, чтобы везде звучала именно латышская речь. Нас по большому счету, устраивает нынешнее положение. Вы нам очень помогаете его сохранить и упрочить постоянными прижиманиями под соусом “мы же хотим как лучше”. Мы же прекрасно понимаем настоящую суть этих реформ.
    Мы живем в своем мире, вы в своем. Ваше все госуправление. У нас большая часть частного бизнеса. И даже видно разделение, где русские коллективы, где латышские в частных компаниях.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > kolpants 20.12.2019. 11.52

    “Mūs pārsvarā apmierina esošais stāvoklis… Mēs dzīvojam savā pasaulē… nevaru iedomāties, kas var apvienot, tieši saistībā ar vienotu sabiedrību…”
    Nav piedāvājuma, nav ideju, bet tieši par to ir jādomā. Nav vēlēšanās ko mainīt, jo esošā situācija un divkopienu sabiedrība apmierina. Bet patiesībā apetīte aug ēdot, tādēļ ērtā un infantilā pozīcija ar vainošanu un prasīšanu. Bet vai latviešus apmierina Rīga kā guberņas pilsēta?
    Patiesībā, mēs atgriežamies pie pamatiem, pie valsts valodas, kas vieno un apliecina labo gribu un lojalitāti.

    0
    0
    Atbildēt

    2

    kolpants > lindab456 20.12.2019. 12.28

    Правила игры определяете вы. Вы принимаете все законы, правила, программы и т.д. Что мы можем менять?
    Раз в год на 18 ноября становиться на колени и молить прощение?
    А вот насчет аппетита Вы правы. Растет. Если пару лет назад говорили, что обучение в частных школах за СВОИ деньги может быть на любом языке, то теперь уже и в частных школах русский фактически под запретом.
    Так что не очень понимаю, в чем наши аппетиты растут.

    Вы эту лояльность постоянно отбиваете. Я уже упоминал про каждые 2-3 года.
    И опять этот фетиш “госязык объединяет”. НИЧЕГО язык как таковой не объединяет!
    Жданок, Гапоненко, Митрофанов-они все весьма хорошо знают латышский. И что?
    Можно подумать, если бы я Вам все это написал на латышском, что-то изменилось. Ну писал раньше и что?

    Ну отдал детей в латышскую школу и что? В ответ – преамбула в Сатверсме, чтобы я и мои дети не забывали, что мы тут всегда будем второй сорт.
    И что, я им сейчас должен рассказывать, что все ок, это нормально что мы все равно 2 сорт?
    Вот и весь ответ про лояльность. Что следующее -запрет на общение на русском между собой в публичном пространстве? Думаете, шутка? Все громче голоса, что раздражает, когда в магазине продавщика с русским на русском общается: как так, что за беспредел, русский с русским на русском общается, это унижает латыша! Мне точно так несколько лет назад после школьной реформы говорили-учитесь в своих частных школах, вас никто не тронет, там частные деньги.

    Программа интеграции, где основное требование-ассимиляция. Потому что чтобы принять латышскость, нужно отказаться от своей русскости. Не бывает параллельной латышскости и русскости. Не бывает параллельной латышскости и литовскости, литовскости и эстонскости. Ты или латыш, или русский, или литовец.

    Просто непонятно, зачем вы разводите эту демагогию про лояльность. Моя версия-для внешних сил, чтобы не доставали со своими хартиями и т.д.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kolpants > lindab456 20.12.2019. 12.32

    И про Ригу-это вы свое партии НО выскажите претензии. Как там можно было управлять Ригой, когда был мер из НО, что на следующих выборах даже собственный избиратель не проголосовал за него!!!
    Это именно латыши подарили ЦС Ригу на выборах! Я напомню-в Риге Ушаков не с 1991 года! А с 2009!
    https://lv.wikipedia.org/wiki/R%C4%ABgas_pa%C5%A1vald%C4%ABbas_vad%C4%ABt%C4%81ju_uzskait%C4%ABjums

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kolpants > lindab456 20.12.2019. 11.06

    Хотя нет, есть одно предложение, состоит из нескольких подчастей.
    Остановитесь на требовании, что после окончания средней школы ребенок должен знать латышский на высокую категорию. Как это будет достигнуто в рамках школы-пусть решает школа.
    Прекратите постоянные попытки еще найти повод отомстить русским. Угомоните своих националистов. Это сразу снизит поддержку русскими Жданок и ее компании
    Прекратите нас на каждом углу зомбировать, что мы кремлины, путинисты, и т.д.
    И тогда просто наступи спокойствие, русские сами пропадут из политической жизни, будет тихо и спокойно как в Швейцарии. Где фактически 4 языка, но никому это не мешает.
    Кому надо, и так выучит латышский. Потерпите несколько лет, и не говорящие на латышском пенсионеры просто уйдут из этой жизни.

    Фантастика просто. Сам понимаю, что это нереально.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    altinyildiz > lindab456 19.12.2019. 08.17

    Pēc kremļa rīkojuma nelegālos imigrantus, PSRS pilsoņus, par nepilsoņiem nodēvēja komunistu cūku un čekas pidarasu, LC. Patiesībā tie visi ir PSRS pilsoņi, ar visām no tā izejošām sekām, bet Latvija, kā zināms, nav PSRS mantiniece, tāpēc Krievijai kopā ar ieročiem vajadzēja no Latvijas izvest arī demogrāfisko piesārņojumu.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > kolpants 15.12.2019. 08.30

    Nu beidz sapņot!
    Vai arī tēlot. Padomā – par kādu biznesa attīstību Latvijā var būt runa, ja VID amatpersonas ir aozņemtas ar peļņas gūšanu no kontrabandas. Ja VID amata varu izmanto terorizējot nabagus, jaunās māmiņas un pat nemēģinot cīnīties ar lielajiem nodokļu parādnoekiem.

    Vai LTRK – tiem iedeva naudu , lai gatavojas EXPO , kur nauda palika?

    Padomā to absurdu – LB rīko konferenci, kurā pierāda, ka ZZS un NA īstenotā nodokļu politika nabadzību tikai padziļināja ….

    Varētu tādā garā turpināt ar gari garo sarakstu. Tomēr vieglāk būs ja Tu pamodīsies un nesapņosi..
    .

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Pandora 13.12.2019. 22.04

Foršs čalis, viņa tētis – īsts patriots. Varbūt repšistiem iepatiksies.

+3
-4
Atbildēt

2

    Sskaisle > Pandora 14.12.2019. 13.19

    Vai tad rimševics nebij foršs čalis? Un meitiņas peciņas, cik gudras un skaistas , par sievu izcilnieci nemaz nerunājot….

    Nu bet ja kazākam tēvs patriots , tad jau gan….tad jau ar LB viss kārtībā …. kā saka – guli mierīgi Latvija

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    altinyildiz > Pandora 15.12.2019. 11.28

    Sen jau tie nav repšiki. Repše, varbūt ne īpaši gudrs, aicinot partijā tādus mūdžus, kā Zaķis, Āboltiņa, Kampars, Dombrovskis, Ašerādens un izvēloties par koalīcijas biedru ne intelektuāli, Andri Šķēli, bet arodskolas beidzēju, čekas pidrillu Šļeseru, bet tomēr bija vislabāko nodomu vadīts. Viens nopietns pārmetums gan ir, ka pirms viņš nebija utilizējis savus iepriekšējos mēslus, atkal vilka politikā jaunus.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Sskaisle 13.12.2019. 11.16

Nu IR redakcija !!! Jūs ar tiem virsrakstiem gāžat gar zemi – nu kas tas ir ?! Kas tas par kārtējo meatforu lietu – mums jāklūšt pieaugušiem?

elle un indija – kādā sakarībā šajā mums esmu iekļauta es? es LB bankā pelnu tūkstošus, škērdējos un korupmējos un tad vaidu un sēcu, cik grūts darbs , kāda atbildība u n cik maza alga?

Kurā vietā te ir mums ?

Tik nenormāli slikta žurnālistika , ka vispār lasīt un rakstīt vairs negribas –

starp mani un kazāku ir garāka un dziļāka plaisa, kā tā 32 km dziļā , kas tikko parādījusies Kalifornijā

lai beidz muldēt un sāk strādāt

+2
-6
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu