Pamela Butāne. Foto no privātā arhīva
Teātra māksliniece Pamela Butāne rosās gan valsts teātros, gan neatkarīgos projektos, meklē radošus domubiedrus un atzīst — nespēj ar tukšām rokām iziet no grāmatnīcas
Kas tevi pamudināja kļūt par scenogrāfi?
Teātri atklāju salīdzinoši vēlu, kad mācījos vidusskolā. Noskatījos Jaunā Rīgas teātra Ziedonis un Visums un sapratu — gribu strādāt teātrī. Kad beidzu vidusskolu, domāju, ka režisoros netikšu, tāpēc iestājos scenogrāfos. Ne mirkli nenožēloju šo lēmumu.
Vai, apmeklējot citu veidotās izrādes, vari tās izbaudīt?
Atklāti runājot, sanāk pārlieku fokusēties uz tehniskām niansēm — kas nav sanācis, ko es darītu citādi, kas savukārt izdevies un ko labprāt izmantotu savā darbā. Grūti nosēdēt izrādēs, kas noformētas pārlieku ilustratīvi, izmantojot banālus risinājumus. Manuprāt, jāmeklē asociatīva, simboliska vai inovatīva pieeja.
