Oliņu ģimene darba dienu vakaros mājās atgriežas vēlu, dažkārt pēc astoņiem. Taču tik un tā viņu ikdienas rutīnā starp darba dienas pienākumiem un gulētiešanu ir laiks, ko viņi velta viens otram. Ar šo stāstu sākam sēriju par to, ko ģimenes runā pie kopējā vakariņu vai brīvdienu rīta galda
Kad aptaujāju pazīstamās ģimenes, vai kopējās maltītēs tās iztiek bez viedierīcēm un pat bez televizora, biju pārsteigta — no 13 tikai divās teica: jā, ģimene, ēdot pie viena galda, runājas. Bet vairums atzina, ka diemžēl neizdodas atraut bērnus no telefoniem, sevišķi grūti ar pusaudžiem un vakaros — katrs paņem šķīvi un pazūd savā virtuālajā telpā. «O, mēs labprāt iepazītu ģimeni, kas iztiek bez ekrāniņiem. Kā viņiem tas izdodas?» ar patiesu ziņkāri prasīja kāda paziņa.
Oliņi Siguldā ir viena no šādām ģimenēm. Mājās ir televizors, bērniem ir pieejams dators un arī viedtelefoni, bet vecāki Mārcis un Zane Oliņi daudzu gadu laikā radījuši ieradumu kopā ieturēt vakariņas un mierīgi izrunāties par svarīgākajiem dienas notikumiem. Reizēm, dzerot tēju un našķējoties, viņi spēlē galda spēles. Bet ne tās, kas slēpjas aiz ekrāniem.
Ieteikumi, nevis noteikumi
Pie Oliņu mājas aizved viens no Siguldas privātmāju rajona ceļiem. Novembra piektdienas vakarā tas ir tik tumšs, ka vienīgais gaismas avots ir mājas logs. Pa to skaidri redzams — ģimene patiešām sēž virtuvē pie apaļa galda. Kad ienākam mājā, uzzinām, ka jaunākajiem no četriem bērniem — astoņgadīgajam Mikam un sešgadīgajai Tīnai Lotei — tikai astoņos beidzies peldēšanas treniņš. Taču vakariņas astoņos šajā ģimenē esot ikdienišķa lieta. Esot arī vakari, kad vecākajiem bērniem — Līvai (17) un Paulam (15) — treniņi skrituļslidošanā vai kalnu slēpošanā beidzas vēl vēlāk, un viņi mājās atnāk ap deviņiem. Taču tad ir kopējas «naksniņas», kā Oliņi nosaukuši vēlo vakarēšanu ar tējas krūzēm rokās.
«Kad mēs, pieaugušie, pārnākam mājās, pirmais uzdevums ir nofokusēties uz to, kas ir šeit un tagad,» saka Zane Oliņa, kura strādā Skola2030 komandā, kas veido jaunos izglītības standartus. Viņa tūlīt pat piebilst, ka labi saprot — šāds uzdevums ir milzīgs izaicinājums. Parasti visi mājās atgriežas jau noguruši, ne vienmēr visi darbi izdarīti. Bet Zane ir apzināti pieņēmusi lēmumu mājās nodoties ģimenes dzīvei. «Dažreiz, braucot ar vilcienu mājās, vēl strādāju un, lai pabeigtu atbildes uz pēdējām vēstulēm, pie dzelzceļa stacijas apsēžos uz akmens. Kad darbs izdarīts, eju mājās,» stāsta Zane. Mārcis strādā no mājām un bieži vadā bērnus uz nodarbībām, tātad viņam ātri jāpārslēdz uzmanība no darba uz ģimenes lietām. Bet, vedot bērnus mašīnā, ir iespēja aprunāties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.