Cerību gads • IR.lv

Cerību gads

Pauls Raudseps

1989. gada revolūcijas dažiem liek iegrimt nepamatoti drūmās pārdomās

Eiropas vēsturi iezīmē politiskas nozīmības un emocijām piesātināti gadskaitļi. 1789. 1917. Katram kaut nedaudz politikā un vēsturē iesvaidītam šie ir nevis vienkārši ieraksti pagātnes kalendārā, bet gan simboli, dažkārt pat ideoloģiski karogi, ap kuriem pulcēties vai kurus apkarot atkarībā no pārliecības un izpratnes par Lielās franču vai Krievijas revolūcijas nozīmi un sniegtajām mācībām.

Līdzīgu idejisku slodzi iemantojis 1989. gads, kad krita Berlīnes mūris un sabruka padomju impērija Centrāleiropā un kurš pavēra ceļu uz pašas PSRS sabrukumu 1991. gadā.

Tolaik puses Eiropas atbrīvošana no totalitārisma un piesliešanās Rietumu liberālajām demokrātijām tika gandrīz vienbalsīgi apsveikta abās kritušā dzelzs priekškara pusēs, un, tāpat kā citās revolūcijās, gaisotne bija saulaini eiforiska.

Kopš tā laika pār 1989. gadu sabiezējusi šaubu un vilšanās migla. Pirmajos kraso politisko un ekonomisko pārmaiņu gados bijušajās sociālisma valstīs daļā sabiedrības uzvirmoja neapmierinātība un sūdzības, pie kurām daži turējās par spīti faktiem — ka «agrāk bija labāk». Tagad šo kurnēšanu mazāk dzird, daļēji tāpēc, ka izaugusi jauna paaudze, kura sociālisma brāķa, deficīta un rindu «labos laikus» nav piedzīvojusi, un daļēji tāpēc, ka pēc straujas attīstības desmitgadēm reģiona valstis sasniegušas daudz augstāku, lai arī vēl ne gluži bagātāko Rietumeiropas valstu labklājības līmeni.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu