Iepazīstieties — kautrīgo puisi uz Ir vāka sauc Oto Brantevics. Viņam ir 18, un drīz viņš kļūs slavens, jo filmā Dvēseļu putenis atveido galveno varoni Artūru Vanagu, kurš Latvijas brīvības cīņu ierakumos no sīka puišeļa izaug par sīkstu strēlnieku.
Ja tagad būtu nevis 2019., bet gan 1919. gads, tūkstošiem puišu kā Oto kaujaslaukā aizstāvētu Latviju. Tas izklausās goddevīgi un pacilājoši, bet patiesībā viņi saltu ierakumos, stigtu dubļos, celtos uzbrukumam un daudzi kristu, savu sapni par drošu nākotni atstājot izdzīvot citiem. Mums.
Oto ilgu laiku ir pavadījis kaujaslaukā. Filmas uzņemšanā, protams, taču Dvēseļu putenis ir tāds stāsts, kurā dubļi un asinis ir ļoti īsti. Kaujas ainas uz lielā kinoekrāna nežēlīgā tuvplānā rāda, cik trausls ir cilvēks ložu krusā, taču vienlaikus — kā šajā nāves haosā uzticēties ne tikai izdzīvošanas instinktam, bet arī saglabāt saprātu, brālību un drosmi.
Neizlikšos, ka zinu, kā tas cilvēkam kaujaslaukā vispār iespējams. Man tā ir mīkla, ko nevēlos atminēt. Taču kaklā savelkas kamols, kad lasu Oto atziņu pēc visām Dvēseļu puteņa uzņemšanā piedzīvotajām šausmām. «Es noteikti ietu karot par Latviju. Pirmkārt, lai aizstāvētu savu ģimeni. Ietu cauri ellei, debesīm, ugunij un ūdenim, lai tikai mana ģimene būtu drošībā. Cena par brīvību nekad nevar būt par augstu,» viņš saka ar jauna cilvēka dedzību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.