fbpx

Ierēdniecība mūs ved atpakaļ uz sociālismu – vai Latvijai ir vajadzīga privātā izglītība? 2

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Zane Ozola
Print Friendly, PDF & Email

Domājot par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ideju visas skolas samest vienā maisā un nefinansēt skolas, kurās būtu mazāk par 350 bērniem (ar variācijām), nākas konstatēt, ka ierēdniecība mūs ved atpakaļ uz sociālismu. Ar šīs idejas realizāciju Latvijas lauki atkal pārvērstos par kolhoziem. Tā teikt – nebūs te nekādas viensētas, budžus arī savā vidū necietīsim!

Negribu atpakaļ Padomju Savienībā

Virzītais likumprojekts paredz brutāli neļaut dzīvot nevienai skolai, kas mazāka par IZM iedomāto skaitli, tādējādi pilnībā iznīcinot jēdzienu “mazā skola”, pie viena atbrīvojot valsti no visām privātskolām.

Ideja ir absurda – piemēram, tādā novadā kā Vecpiebalga šādā gadījumā nebūtu nevienas skolas! Par laimi, komisija ideju noraidīja, taču jautājums paliek. Es vairs negribu atpakaļ Padomju Savienībā – mana lielākā vērtība ir brīvība, kas ļāvusi teikt un darīt to, ko uzskatu par pareizu.

Pirms 25 gadiem izveidoju vienu no pirmajām latviešu privātskolām atjaunotajā Latvijā. Kāpēc gan jāveido sava skola, ja apkārt ir tik daudz pašvaldības skolu? Jo vēlējos veidot jauna tipa skolu, kurā elastīgi ieviešam jaunas mācību metodes un kurā veidojas cita tipa attiecības starp skolu un ģimeni. Nesen biju atgriezusies no Dānijas, kur kā studente viesojos vairākās skolās. Atvedu uz mājām gan interesantas metodes, gan vīziju, kādai jāizskatās modernai skolai. Bija asiņainie 90. gadi – nevienam “inteliģentam” nebija naudas, taču dibināt uzņēmumu bija atļauts.

Uzskatu sevi par celmlauzi šajā sfērā un esmu izdzīvojusi visas uzņēmējdarbības attīstības fāzes atjaunotajā valstī. Esmu pieradusi, ka vismaz vienreiz gadā (reizēm pat biežāk), kad tiek spriests par pedagogu algu paaugstināšanu, viens no IZM risinājumiem ir nogriezt naudu privātskolām. Sak, viņi taču nodarbojas ar komercdarbību, lai paši nosedz visas izmaksas. Taču IZM nedomā par to, ka viss maksājums būs jāveic vecākiem, kā rezultātā tas būs par grūtu un privātskolas beigs pastāvēt.

Visa pamatā ir ideja

Visas vecāku, skolotāju vai biedrību dibinātās skolas būtībā radušās tukšā vietā – pamatā ir ideja. Nezinu nevienu skolu, kura būtu radusies no lielas naudas, lai pelnītu vēl lielāku naudu (šeit nerunāju par starptautiskajām skolām). Latvijas privātajai izglītībai nav nekāda sakara ar tāda veida privātskolām, kādas ir, piemēram, Anglijā, kur gadsimtiem ir noteikts, ka mācības privātskolā ir noteikta slāņa dzīvesveida sastāvdaļa. Mums ir pavisam cita situācija. Latvijā ir tikai viena skola, kurā savus bērnus (nekritiski) gribētu redzēt visi vecāki, un tā nav privātskola.

Man bija pedagoģiskas idejas, kuras nevarēju realizēt lielajā standarta postpadomju skolā, kādai citai skolotājai bija bērns invalīds, un viņa nolēma, ka jādibina sava skola, lai palīdzētu meitai, vēl kādi pedagogi ļoti aizrāvās ar Valdorfpedagoģiju un nolēma veidot privātskolu. Stāstu ir daudz, katram savs, bet pamatā visam ir bijusi ideja izveidot jaunu un labāku skolu. Lēnām un pakāpeniski Izglītības likumā tika nostiprināta norma, ka katrs privātskolas bērns saņem noteiktu finansējumu no valsts, pamatojoties uz to, ka vecāki ir nodokļu maksātāji un viņiem ir tiesības saņemt izglītību arī privātskolā. Un katram ir savs iemesls, kāpēc viņš mācās privātskolā.

Kāpēc izvēlas privātskolas?

Pēdējā laikā ir izveidotas vairākas ļoti labas skolas, kuras dibinājuši vecāki, tās atrodas gan Rīgā, gan reģionos:  Cēsīs, Preiļos,  Ikšķilē u.c. Man tas šķiet pašsaprotami, ka vecāki ir izvēlējušies privātskolu tikai un vienīgi tāpēc, ka viņi vēlas alternatīvu pedagoģiju. Kāpēc gan vecāki izvēlas mazpilsētas X “Jauno skolu” par maksu, nevis turpat pilsētā esošo patiešām skaisto, mūsdienīgo pašvaldības pamatskolu par velti? Iemeslam taču jābūt.

Nav nekāds noslēpums, ka privātskolas bieži meklē tās ģimenes, kur bērniem ir kādas problēmas un nepieciešama saudzējošāka vide. Ļoti daudzas privātskolas realizē iekļaujošo izglītību. Bet jāsaprot ir viena lieta – iekļaušanu var realizēt tikai tad, ja skolā mācās dažādi bērni. Ir pilnīgi saprotams, ka, piemēram, pēc smagām operācijām, kad jāsargā bērna miers, vecāki gatavi darīt pilnīgi visu, lai bērns izdzīvotu, tai skaitā – maksāt par skolu.

Ko valsts var darīt, lai katrs bērns mācītos tādā skolā, kāda viņam šķiet vispiemērotākā? Valsts var atbalstīt privātu iniciatīvu, paplašinot pedagoģiskās iespējas. “Nauda seko bērnam” ideja bija tieši tāda – ikvienam bērnam nodrošināt vienlīdzīgu finansējumu. Gadiem ejot, vienlīdzības princips gan ir krietni izšķobījies, ir dažnedažādi koeficienti un formulas, kas norāda, ka valsts ģimnāzijas bērns ir dārgāks nekā lauku vidusskolas bērns utt.

Sarūkot bērnu skaitam, bet proporcionāli nesamazinoties skolotāju skaitam, loģiski, ka naudas sāk pietrūkt, turklāt skolotāju algas ir arī objektīvi jāpaaugstina. Tā vietā, lai IZM formulētu, ka uz noteiktu skolēnu skaitu valsts dos mērķdotāciju proporcionālam skolotāju slodžu skaitam, ministrija nāk klajā ar vecajiem risinājumiem – nedosim naudu privātskolām un likvidēsim mazās skolas. (Lasīt – atbrīvosimies no kapitālistiem, un lauciniekiem beidzot jāsaprot, ka viņiem laukos nav nākotnes!)

Šaura postpadomju domāšana

Vairums privātskolu klasificējamas kā mazās skolas, un šīm skolām ar budžetiem nebūt nav viegli. Tās ir spiestas meklēt risinājumus, kā nodrošināt mācību procesu un veikt visus maksājumus. Izdodas tiem, kas meklē alternatīvus risinājumus. Tas pats attiecas uz pašvaldību mazajām skolām. Esmu gadiem ilgi rakstījusi un runājusi par veidiem, kā mazās skolas var pastāvēt. Labi, esam valstiski vienojušies, ka vidusskolām (10.-12.klasēm) jābūt ar lielāku bērnu skaitu, lai realizētu jauno saturu. Bet sākumskolas (1.- 6. klase)? Kāpēc tās nevar strādāt ar alternatīvām metodēm, nodarbinot mazāku skolotāju skaitu? Kāpēc arī Rīgā nevar pastāvēt mazā skola? Vienalga – privāta vai pašvaldības? Ja skola spēj iekļauties atvēlētajā budžetā, kāpēc aizliegt alternatīvu pieeju? Man ir tikai viena atbilde – šaura postpadomju domāšana.

Mana meita studē mūziku, pagājušā gadā viņa mācījās Helsinkos – Ž. Sibēliusa Mūzikas akadēmijā. Viena nodarbība nedēļā bija veltīta sarunai ar jaunajiem mūziķiem par to, kā viņi jūtas uz skatuves. Izrādās, ka 80% ir bail no uzstāšanās. Nodarbībā viņi par to ne tikai runāja, bet arī apguva dažādas tehnikas, kā sevi mobilizēt un nebaidīties. Es saprotu, kāpēc somi ir tik tālu tikuši izglītībā – jo viņi domā par bērnu vajadzībām. Loģiski, ka šo ideju ieviesām arī privātskolā, izveidojot jaunu priekšmetu support&challange. Šādi reaģēt uz jaunām pieejām pedagoģijā visvieglāk ir mazā skolā. Lielām skolām ir citas priekšrocības. Bet izglītības sistēmā ir jāpastāv kā vienām, tā otrām.

Izglītības satura reforma mūsu valstī beidzot sāk notikt, process ir bijis pārāk ilgs, lai visi izjustu gandarījumu. Pašvadīta mācīšanās ir tukši vārdi, ja tos nokaujam ar birokrātiju! Kritiskā domāšana – ko varam prasīt no bērniem, ja paši nespējam kritiski domāt? Likvidēt daudzas skolas laukos pirms reģionālās reformas arī nav loģiski. Cik atvērts un mūsdienīgs sākumā bija atjaunotās Latvijas Izglītības likums, tik smagnējs tas kļuvis tagad. Tas izslēdz personisku atbildību, sākot ar ministru un beidzot ar peli klases stūrī. Stāsts drīz būs galā, bet ierēdniecība pa to laiku, par visām varītēm cenšoties apspiest jebkādu privātu iniciatīvu, ved mūsu valsti atpakaļ uz sociālismu. Manuprāt, Ilga Šuplinska ir apzināti maldinājusi Jauno konservatīvo partiju un vēlētājus, jo visas darbības liecina, ka viņa nepārstāv konservatīvās vērtības.

 

Autore ir pedagoģijas doktore, uzņēmēja

Komentāri (2)

Kamielis 30.10.2019. 21.40

Ak, ja mēs vēl varētu redzēt detalizētu šo mazo skolu budžetu! No kurienes tā nauda nāk un uz kurieni tā aiziet., citādies tāda sausa runa vien.

0
0
Atbildēt

0

lindab456 30.10.2019. 12.00

Tikai pārdomas. Kādas bija diskusijas un idejas un mērķi attiecībā uz mazajām un lauku skolām, kā sevi pozicionēja jaunie spēki, un par ko tas ir pārvērties! Nacionālās intereses ( kas ir lauku attīstība), vērtības, cilvēks ka prioritāte ir pastumti malā primitīvu rēķinu vārdā. Bet tādēļ jau nebija jāmaina politiskais uzstādījums, jaunie ir izrādījušies vecišķāki par esošajiem.
Mazās skolas laukos, it sevišķi tās, kur jau ir ieguldīts ēkas atjaunošanā, būtu jācenšas noturēt kā centrs, kas uztur cerību un dod pamatojumu konkrētās apdzīvotās vietas ekonomiskai atdzimšanai. Ja nebūs skolas – neatgriezīsies jaunie un nebūs, ko piedāvāt reemigrācijai. Kur ir jauni, netradicionāli piedāvājumi, gribējās sagaidīt, ko vairāk par rēķiniem.

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu