Enerģētikas nozarē pastāvīgi aktuāli ir jautājumi, kas saistās ar valsts klimata mērķu izpildi,  energoneatkarību un izaicinājumu tuvāko desmit gadu perspektīvā lielāko daļu elektroenerģijas iegūt no atjaunīgiem energoresursiem. Neskatoties uz to, ka atbalsts jaunu zaļās enerģijas ražošanas projektu attīstībai Latvijā ir apstādināts jau 2012. gadā, iepriekš minēto mērķu sasniegšanai esam tuvāk nekā varētu sākotnēji šķist. Vienīgais, kas bremzē progresu, ir pēdējos gados kultivētā negatīvā attieksme pret atjaunīgo energoresursu nozari.

Objektīvi izvērtējot enerģijas ražošanas tehnoloģijas, tieši atjaunīgo resursu spēkstacijas ir ilgtspējīgākā un ilgtermiņā efektīvākā izvēle. Vienīgā problēma, ka, pateicoties politiskajam populismam un atsevišķiem negodprātīgiem uzņēmējiem, vārdi “atjaunīgās enerģijas spēkstacija” asociējas ar valsts atbalsta shēmām un lieliem elektrības rēķiniem.

Tomēr nekur netiek plašāk apskatīts fakts, ka jau tagad zaļās enerģijas ražošanas tehnoloģijas ir pietiekami konkurētspējīgas, lai varētu darboties bez valsts atbalsta.

Brīdī, kad esam pilnveidojuši esošo OIK sistēmu un ieviesuši pastiprinātu kontroli pār tās dalībniekiem, jāatceras nenovērst skatu no šīs nozares nākotnes. Tas nozīmē veidot stabilu pamatu un skaidrus spēles noteikumus atjaunīgo energoresursu ražošanas izaugsmei – balstot to biznesa principos, nevis subsīdiju mehānismos. Savukārt, lai veidotu objektīvu diskusiju par jauniem enerģijas ražošanas risinājumiem, ir jāizglīto sabiedrība.

Ļoti bieži iedzīvotāji jaunos investīciju projektus liek vienā maisā ar vecajiem, kuri ir dzīvotspējīgi tikai ar subsīdijām. Atjaunīgo energoresursu nozares izaugsme var notikt brīvas konkurences apstākļos, kur spēkstacijas ražo un pārdod enerģiju bez valsts papildu atbalsta. Turklāt tas veido pašpietiekamu nozari, kas valstij sniedz izmaksās pieejamu un tīru enerģiju.

Labākais piemērs šajā jomā ir vēja enerģija, kurai pašlaik ir lielākās izaugsmes perspektīvas gan Baltijā, gan visā Eiropā. Lielas jaudas vēja parki ar jaunākās paaudzes turbīnām jau tagad ir spējīgi bez papildu atbalsta sekmīgi konkurēt brīvā tirgus apstākļos.

Tehnoloģijas kļūst lētākas un efektīvākas. Tāpēc ir sagaidāms straujš vēja enerģijas bums mūsu reģionā – Ziemeļvalstīs. Ir ļoti daudzi projekti attīstības stadijā arī kaimiņvalstīs. Latvijas situācijā tas nozīmē reālu iespēju atteikties no elektroenerģijas importa un pāriet uz pilnībā klimata neitrālu enerģijas ražošanu jau tuvākajā nākotnē. Un šeit nav runa par tūkstošiem vēja enerģijas ģeneratoru visā valstī, jo, uzstādot tikai 100 mūsdienīgus vēja enerģijas ģeneratorus, mēs varētu pilnībā atteikties no elektrības importa.

Salīdzinājumā ar  mūsu kaimiņvalstīm redzam, ka pēc uzstādītajām jaudām mēs būtiski atpaliekam. Latvijā pašlaik darbojas vēja turbīnas ar 68 MW kopējo jaudu, kamēr Igaunijā un Lietuvā ir vēja parki ar daudz augstāku kapacitāti – attiecīgi  310 MW  un 540 MW. Ja desmitkāršojam Latvijā uzstādīto apjomu, tad kopumā mēs spētu segt visas valsts enerģijas pašpatēriņu.

Turpinoties pašlaik redzamajām tirgus tendencēm un  sekmīgi attīstoties vēja un arī saules enerģijas izmantošanai, sagaidāms, ka pēc pieciem gadiem Latvijā vidējais saražotās elektroenerģijas apjoms no atjaunīgajiem energoresursiem varētu sasniegt 5,5 līdz 6 TWh. Lielāko daļu jeb 50% no AER bilances joprojām iegūtu hidroelektrostacijās, kamēr 25% zaļās enerģijas ražošanas apjoma nodrošinātu vēja parki.

Tirgū jau tagad ir izpildījušies visi tehniskie priekšnoteikumi, lai varētu efektīvi apgūt atjaunīgos energoresursus un samazinātu enerģijas izmaksas. Atliek vienīgi atbrīvoties no aizspriedumiem pret zaļo enerģiju, kas bremzē jaunu risinājumu ieviešanu. Tam vairs nav jābūt valsts atbalsta jautājumam, kur risku apmaksā un uzņemas iedzīvotāji. Tā var būt pilnvērtīga biznesa vide, kur uzņēmumi investē savus līdzekļus, uzņemas ar to saistītos riskus un galu galā izdzīvo efektīvākais risinājums.

Autors ir energokompānijas Enefit valdes priekšsēdētājs