Spriedzes filmās vai murgos tā mēdz būt — šausmīgs burlaks dzenas pa pēdām un arvien tuvojas upurim, kas bailēs ir pārakmeņojies un nespēj bēgt vai pretoties. Kaut kas līdzīgs pēdējos gados noticis Latvijā ar pašvaldību reformu, kura tikai pēc pērnajām vēlēšanām beidzot nonākusi valdības darba kārtībā un tagad būs Saeimas lemšanā.
Sarūkošais cilvēku skaits un sabiedrības novecošana liek steidzami meklēt racionālāku administratīvo dalījumu. Tikai tā pārāk sadrumstalotām pašvaldībām rastos cerība izrauties no lejupejošās spirāles, kur arvien mazākam nodokļu maksātāju skaitam jāuztur arvien dārgāki (ļoti ticams, arī nekvalitatīvāki) pakalpojumi, bet nepietiekamās investīcijas attīstībā nozīmē kārtējo cilvēku skaita, ekonomiskās aktivitātes un nodokļu ieņēmumu kritumu. Un tā uz priekšu, lejup.
Šajā žurnālā Ir sāk pētījumu sēriju par reģionu reformu, ko turpināsim trīs nedēļas. Pirmais jautājums, uz kuru meklējam atbildi, — kas īsti ir novadu ekonomiskās jaudas pamatā, un kāpēc tā pašlaik Latvijā atšķiras pat 40 reižu? Jā, četrdesmit!
Ja dzīves līmeni mēra pēc nacionālā kopprodukta uz iedzīvotāju, Latvijas vidējais rādītājs no Eiropas jaudīgākās ekonomikas Vācijas atpaliek apmēram divas reizes. Bet mūsu valsts iekšienē ekonomikas jauda starp turīgo Mārupi Pierīgā un iebuksējušo Vārkavu Latgalē atšķiras četrdesmit reižu — starpvalstu mērogā līdzīga būtu plaisa starp Norvēģiju un Eritreju. Tik liela pieejamo resursu un iespēju nevienlīdzība žņaudz drosmīgu, uzņēmīgu un jaunu cilvēku izredzes, pat nerunājot par pagurušiem, dusmīgiem un novecojušiem. Ir pēdējais brīdis to mainīt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.