fbpx

Lielie kapi cilšu kultūras sabiedrībā 15

Ilustratīvs attēls
Rita Eva Našeniece
Print Friendly, PDF & Email

Mēs esam Dziesmusvētku nācija. Tieši tāpēc arī neesam nācija. Dziesmas, deja un tautastērpi, Bārtas vainagi, koka karotes un pīti grozi ir lieliski. Tieši tāpat kā aukstā zupa un sklandrauši. Nemateriālais un viegli pārvietojams sadzīves kultūras mantojums, lai cik valdzinošs un izkopts tas būtu, nevienu nepadara par nāciju. Tāds ir arī ciltīm. Un ciltis nav ne sliktas, ne labas, bet vienkārši tās ir ciltis un tām nav savas valsts. Mani iedvesmo Dziesmusvētku kopkoris, un svētku gājiens ir zāles dvēselei un meita dejotāja iet godasardzē pie Dziesmusvētku karogiem. Taču zinu, ka reizi piecos gados notiekoša garīgā kultūras mantojuma demonstrēšana, dainu skapji un Bārtas vainagi ir nepietiekami, ja mēs sevi uztveram kā pieaugušu nāciju.

Ja runājam par mantojumu, nācijas izveidošana prasa ilgi pastāvoša materiāla mantojuma izpratni. Materiālais mantojums ir ne tikai atsevišķi  objekti, bet arī kopējā kultūrainava: sabiedriskās un dzīvojamās ēkas, militāras, fortifikācijas un reliģiskas būves, ielas un laukumi un reizēm pilnīgi brīnumainā kārtā, bet ļoti reti – arī pilsētas. Kultūrainava ietver arī ilgstoši veidotu infrastruktūru ar sīkākiem dabas un vēstures objektiem. Gaujas nacionālais parks ir šāda kultūrainava. Šāda kultūrainava ir iela vecpilsētā. Tādas ir vēsturiskās alejas. Un pavisam noteikti tie ir vēsturiskie kapi, kur koncentrēti dabas un vēstures objekti, kur izveidojusies unikāla mikrovide. Vēsturiskie kapi ietver sevī ļoti bagātu vēsturisko, estētisko, sadzīvisko, vides un mākslas vērtību komplektu. Tie ir  materiālās un kultūrainavas objekts un vienlaicīgi arī vēsturiskās atmiņas izpausme.

Ja nācija ir politiski un valstiski nobriedusi, tad izpratne par šiem kapiem ir. Ja nācija ir palikusi slimojoša zīdaiņa stadijā, tad vēsturiskie kapi netiek uztverti kā nācijas materiālās un kultūras sastāvdaļa.

Latvija ir valsts ar jaunu nāciju, kas izveidojusies vēsturiski nesen. Par nemateriālo kultūras mantojuma slāni ir gan akadēmiska, gan populāra izpratne, tas tiek kopts un pētīts. Jau bērnudārza vecumā mēs ieejam dainu pasaulē. Un tā arī paliekam šajā bērnudārza periodā visu mūžu. Materiālā mantojuma izpratne Latvijā valsts politikas līmenī ir vāja, bet vēsturisko kapu gadījumā ir vienkārši nekāda.

Eiropas izcilo kapsētu asociācijas (Association of significant cemeteries in Europe – ASCE)[1] mājaslapā lasāms tās mērķis: „Veicināt izpratni par vēsturiskajām kapsētām kā cilvēces mantojuma fundamentālu daļu.” Latvija asociācijā nav pārstāvēta ne ar vienu vēsturisko kapsētu. Tā ir viena no izpausmēm, kas liecina par vāju izpratni par vēsturisku kapsētu kā nācijas materiālās kultūras un vēstures mantojuma objektu. Tas pilnā mērā attiecas uz Rīgas Lielo, agrāk Pilsētas, kapu gadījumu, kuri ideoloģisku un praktisku apsvērumu dēļ smagi cieta 20. gadsimtā un kuriem joprojām nav atrasts nācijas vēsturiskajai atmiņai atbilstošs konceptuāls eksistences risinājums. Tikko par Briseles deputāti kļuvusī Dace Melbārde bija ļoti laba Dziesmusvētku, tātad cilšu kultūras ministre, taču par nācijas kultūras ministri tā arī nekļuva. Lielie kapi Kapu tramvaja sāgas karstumā tika steidzīgi atdoti Rīgas domei. Kas notiks ar jauno kultūras ministru Nauri Puntuli, vērosim.

Lielie kapi neiederējās PSRS ideoloģiskajās vajadzībās. Latvijai kļūstot neatkarīgai, izpratne par Lielajiem kapiem kā unikālu, bet ideoloģiski represētu kultūrvēstures objektu, neradās.

Tas bija likumsakarīgi. Ja Latvija  juridiski bija atjaunojusi savu valstiskumu, tas bija traumētas, apjukušas un nenobriedušas sabiedrības valstiskums, kurā PSRS mitoloģija dzīvoja sekmīgi tālāk.

Patlaban pasaulē strauji aug interese par vēsturisku kapsētu kā īpašu objektu. Interese ir gan populāra, gan akadēmiska. Ir atrasti risinājumi vēsturisko kapsētu eksistencei gan kā muzeju rezervātiem, gan kā īpašiem dažādu funkciju objektiem, kur kapu funkcijas tiek sekmīgi apvienotas izpētes, tūrisma, dabas un dzīvnieku valsts un objektu konservācijas vajadzībām. Nav grūti veikt šobrīd pasaules praksē pielietotu vēsturisko nacionālās un vietējās nozīmes kapu darbības moduļu salīdzinošo analīzi, ietverot akadēmiskās izpētes, mākslas un kultūrvēstures, politiskās atmiņas, rekreācijas, materiālā mantojuma saglabāšanas, kā arī urbānās integrācijas aspektus. Jāizmanto digititalizācija un jau esošās kartēšanas programmas, lai veidotu interaktīvas elektroniskas kartes un ar tām saistītas iespējas meklēt vajadzīgo.

Lai unikāls objekts paceltos no pelniem, ir vajadzīga daudzu sistēmisku faktoru iekļaušana, taču to visu var izdarīt. Latvijas labais piemērs ir Rundāles pils. Bet sekmīgi pārvaldītu vēsturisko kapsētu piemēru pasaulē ir pietiekami.

Tuvāk pētot Rīgas Lielo (agrāk Pilsētas) kapu attīstības, degradācijas un pārveides procesus, redzams, ka daudzi ar Lielajiem kapiem saistīti mīti ir tā laika izdomājumi, lai atvieglotu traumatisko varas rīcību, degradējot un iznīcinot šo objektu. Teiksim, Valsts arhīva kapu grāmatas neuzrāda nekādu baltvācu komponentes pārsvaru Lielajos kapos, bet privātpersonu liecības savukārt noliedz faktu, ka kapi bijuši nolaisti pirms to daļējās slēgšanas un arī faktiski pēc tam. Ideoloģizēti vēstījumi un maldinoši apgalvojumi tika pasniegti sabiedrībai, lai pamatotu brutālās kapu pārveides ieceres.

Dr. hist. Mārtiņš Mintaurs ir vienīgais, kas veicis Lielo kapu pārveidošanas plānu analīzi laikā, kad notika daļējās un vispārēja slēgšana (1953. -1963.), līdz statusa maiņas un pārbūves uzsākšanai 1969.gadā un laikā no Senču ielas būves sākuma (1963.). Viņš uzsver, ka ikvienas sabiedrības kolektīvā vēsturiskā atmiņa ir sociāla konstrukcija, un tās veidošana mūsdienu historiogrāfijā tiek saukta par vēstures politiku[2]. Turpinot viņa domu – materiālā kultūras mantojuma izpratnē Latvija turpina PSRS okupācijas laika vēstures politiku. Protams, ne tikai Lielo kapu jautājumā. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) cilvēkresursi un budžets joprojām nav atgriezti pat tajā apjomā, kāds tai ir bijis pirms 2008.gada ekonomiskās krīzes. Kultūras ministrijas budžets pēckrīzes posmā ir būtiski audzis, taču NKMP nauda neatrodas.

Jautājums par Lielajiem un līdzīgiem vēsturiskajiem kapiem ir jautājums par mūsu valsts briedumu, par šādu objektu lomu sociālās kultūras[3] un nacionālās identitātes veidošanā [4]. Lielo kapu iznīcināšana neskāra ortodoksu Pokrova kapus, kas ir kopējā Pilsētas kapu daļa. Lai arī daļēji slēgti, tie saglabājās.

Tātad PSRS varai bija būtiski degradēt un izkropļot tieši Rīgas vēsturiskās protestantu un katoļu identitātes daļu. Pajautāsim sev, kāpēc tieši šo.

Lielo kapu saglabāšanas koncepciju nav grūti izveidot uz esošās pasaules prakses pamata. Pirmais solis ir izpēte, iekļaujot tajā vēstures materiālu sistematizāciju un digitalizāciju, piemērojot tos pētniecības un sabiedrības izmantošanas vajadzībām. Cilvēkiem ir jāsaprot, jāredz un jādod iespēja sameklēt kapos gan savējos, gan tos, kas viņiem interesē. Pētniecības process ir pirmais, ar to sākas arī nākamais solis – memoriālā mantojuma izpēte saglabāšana, restaurācija, konservācija un adaptācija. Varoņu ielā joprojām haotiskā gūzmā atrodas Lielo kapu pieminekļi un to daļas.

Vislielākais analfabētisms ir redzams izpratnē par Lielajiem kapiem kā īpaši veidotu dabas objektu. PSRS laikā veikta koku un krūmu inventarizācija liecina, ka pat tajā laikā vismaz kādam bija viedoklis par kokiem, krūmiem un augiem kā objekta kultūrainavas daļu. Dabas, dendroloģijas, hortikultūras un dzīvnieku dabiskās vides saglabāšana un aizsardzība ir šī kultūras objekta aizsardzības daļa, bet patlaban izpratnes par to nav. Par to, ka Lielie kapi ir īpaši veidots dabas objekts, runāts netiek. Par ko liecina gan Rīgas mežu darbība kapos, gan aktīvistu pārmērīgi fanātiskās lapu grābšanas akcijas, kas noplicina zemsedzi un novājina augsni, laupot barības bāzi kokiem un patvērumu dzīvniekiem.

Johans Cigra 1823.gadā Lielajiem kapiem izveidoja dārza plānojumu, pārvēršot to par estētisku pilsētnieku atpūtas un pastaigu vietu. Pēdējos gados izcirstais krūmu pamežs ir atvēris pieeju postošiem vējiem, kas pamazām izgāž kokus. Vietā stādīts netiek nekas. Kapu dzīvžogi, lapu un zaru kaudzes, kuras būtu atstātas vismaz kādās vietās dotu patvērumu dzīvniekiem. Haigetas kapsēta Londonā līdzās citām Lielā septiņnieka kapsētām Londonā ir teicams dzīvās dabas un materiālā mantojuma sinerģijas viedoklis[5]. Un tieši tāpēc cilvēki to apbrīno un aktīvi apmeklē.

Kultūrvēstures mantojuma saglabātājiem ir jādarbojas kā sava objekta advokātiem varas un biznesa personu priekšā.  Vienlaicīgi nepieciešama sabiedrības izglītošana, informēšana, vēsturisko kapu kā izpētes un tūrisma objekta promocija.

Kultūrvēsturisks materiālā mantojuma objekts ir augstākā mērā neaizsargāts, ja tā saglabātāji nav gatavi būt par tā advokātiem un izglītotājiem.

Šobrīd sadarbībā ar Motion Latvia Media top mans trešais videostāsts ar Lielo kapu vēstures stāstu un varu apliecināt, ka pat šie sociālo tīklu videoblogi raisa ļoti lielu interesi un atsaucību. Taču interese ir lielāka nekā pāris aktīvistu brīvprātīgā spēja to apmierināt. Savukārt objekta īpašniekiem šī sabiedrības izglītošana, tāpat kā sevis izglītošana par šo objektu, ir diezgan vienaldzīga.

Lielajiem kapiem jāpiemēro vēsturiski nozīmīgo kapu pārvaldības un apsaimniekošanas modeļi. Patlaban Rīgas pieminekļu aģentūras lemtspēja par šo objektu līdzinās nullei, bet lēmumu gala instance izrādās Rīgas Būvvalde. Tas ir bīstami.

RPA bezpalīdzība izpaužās arī jebkādas ietekmes trūkumā par Rīgas mežu darbību Lielajos kapos. Tikai tad, ja tas ir veikts, var veikt pēdējo un būtisko soli – memoriālo kapu kā unikāla kultūrvēsturiska un dabas kompleksa teritoriālā integrācija pilsētvidē. Nevis sākt ar Kapu tramvaja projektiem, bet beigt ar tiem. Un nevis kapos, bet pavisam citā vietā, kur tas patiešām ir vajadzīgs.

Latvijā kapi ir jauki dārzi, kuros stādām puķes, ārstējam savas psihotraumas, atgūstamies no stresa un pilnveidojam dārzkopības miniprasmes. Tas ir jauki. Taču ticu, ka spēsim paskatīties arī plašāk un ieraudzīt, ka materiālais vēstures mantojums ir apliecinājums, ka mēs te bijām, būsim un mums ir tiesības te būt. Iznīcinot materiālo mantojumu un ļaujot to iznīcināt, mēs zaudējam šīs tiesības. Zaudējam tiesības būt par nāciju.

 

Autore ir attīstības projektu eksperte, mērķis ir izpētīt Lielo kapu konceptuālas atdzimšanas iespējas, balstoties un piemērojot eksistējošu līdzīgu objektu pieredzi starptautiskajā praksē

 

[1] http://www.significantcemeteries.org/p/the-association.html

[2] Mārtiņš Mintaurs. Kultūras mantojums un vēsturiskā atmiņa Latvijas PSR: Rīgas Lielo kapu rekonstrukcijas piemērs 20. gadsimta 60.–80. gados/

[3] Cemetery locus as a mechanism of socio-cultural identity, Sautkin (2016)

[4] Death and identity, Reimers (1999)

[5] Adam Cooke. Highgate Cemetery Conservation Plan (2018)

Komentāri (15)

Valda Batraks 16.10.2019. 12.29

Izcili, dziļi un stratēģiski gudri, “Materiālais vēstures mantojums ir apliecinājums, ka mēs te bijām, būsim un mums ir tiesības te būt.”
Pārsteidzošs secinājums: mēs esam “cilšu/dziesmusvētku nācija”! Jāatzīst: skarbs bet patiess novērtējums. Mēdz teikt ka patiesības atzīšana dziedē.

+2
0
Atbildēt

1

    andrejs > Valda Batraks 17.10.2019. 14.57

    Tāpēc jau krievu okupantiem ir tik svarīgi te saglabāt savus pieminekļus

    +1
    0
    Atbildēt

    0

gustaps 18.10.2019. 19.23

Let bygones be bygones (Laujiet mirušajiem būt mirušiem). Laba doma.

+1
0
Atbildēt

0

Skaisle 16.10.2019. 20.31

1X dzirdu, ka autorei jau ir 3 videoblogi par LK. Kāpēc tie nav nonākuši līdz sabiedriskajiem medijiem?
Kāpēc visa slodze ir FB?

Vai nebūtu laiks sarunām – kāda Latvijā ir, ja vispār ir valsts kultūrpolitika?
Ieejiet LNVM – nac.vēst.muzeja – mājas lapā, lai uzzinātu par pasākumu, esot jāseko līdzi informācijai feisbukā.
Vai LNB? Uz pasākumiem vari tikt tad, ja nestrādā. Nerunāsim, par tiem , kuri ir dienas laikā – liela daļa no tiem ir paredzēti tikai profesionāļiem, bet vakara pasākumi – sākas 18:00 – kā lai paspēj uz tiem, ja darbs ir līdz 18:00?

Cilšu kultūrā starp citu tāda neogdīga, netaisnīga pļāpāšana nebūtu un korumpantus, ja pieķertu – nokillotu, ka noskan.

Starp citu, nobriedusi nācija vērsta uz sadarbību , uz konkrētu rīcību, no šeit rakstītā , man nekļuva skaidrs, par ko tieši ir runa – vai savu spalvu pucēšana un uz vainīgajiem norādīšana?

+1
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu