Saeimā apspriestais ietvars dzērienu depozīta sistēmai paredz, ka līdz ar depozīta sistēmas ieviešanu, patērētājs, kurš iegādāsies dzērienu depozīta iepakojumā (stikls, skārds, PET), turpmāk maksās ne tikai preces cenu, bet nāksies rēķināties ar 10 centu uzcenojumu dzēriena cenai. Iecerēts, ka šos desmit centus patērētājs, kas šķiros, varēs atgūt atpakaļ, atnesot iztukšoto dzēriena iepakojumu (taru) atpakaļ pie tirgotāja.

Savukārt tas patērētājs, kas dzēriena iepakojumu neaiznesīs atpakaļ, burtiski uzdāvinās 10 centus depozīta sistēmas operatoram. Papildu tradicionālā depozīta sistēma paredz arī pāris centu piemaksu pie depozīta maksas par sistēmas apkalpošanu. Tātad kopējais uzcenojums par katru vienību būs padsmit centi, kas nonāks operatora rīcībā. Mērķis ir ļoti cēls – veicināt šķirošanu, atkritumu nenonākšanu dabā. Tomēr skaidrības labad jāvērš uzmanība, ka jau tagad patērētāji, piemēram, stiklu var šķirot un par stikla iepakojuma taru saņemt reālu, iepriekš neiemaksāta depozīta atlīdzību.       

Šobrīd Latvijā darbojas  vairāki stikla taras savākšanas punkti, kuros var nodot vairāk nekā 20 dažādus stikla pudeļu veidus. Daļa no šiem taras punktiem ir mobili – pēc iepriekšēja pieteikuma tiek veidots maršruts, kurā tiek savākta sašķirotā stikla tara no patērētājiem. Cena par pudeles vienību variē no 4 eiro centiem līdz 6 eiro centiem par vienību. Tā ir atlīdzība, ko patērētājs saņem par to, ka ir sašķirojis, izmazgājis un nodevis punktā izlietoto stikla iepakojumu. Atšķirībā no klasiskā depozīta, šī tiešām var tikt uzskatīta par atlīdzību, nevis iepriekš samaksātu 10 centu atgūšanu.

Kāpēc stikla taras punkti pastāv? Tāpēc, ka patērētāji stiklu šķiro un stikls ir vērtīgs materiāls, ko var pārstrādāt jaunu pudeļu gatavošanai, kā arī izmantot būvniecībā.

Turklāt ir virkne Latvijas ražotāju, lielākā daļa gan ir mazie alus darītāji, kas izvēlas ilgtspējīgu biznesa pieeju un stikla pudeles izmanto atkārtoti.

Tāpēc rodas pamatots jautājums, kāpēc dzērienu depozīta sistēmas ietvaros netiek runāts par to, ka patiesībā patērētājam būtu jāatgūst ne tikai 10 iepriekš iemaksātie centi, bet arī atlīdzība par stiklu kā materiālu. Uzskatām, ka tas būtu tikai godīgi un no patērētāja viedokļa tas saņemtu ne tikai depozīta sistēmai “aizdotos” 10 centus, bet arī 4-6 centus par to, ka atnesis atpakaļ vērtīgu materiālu, nevis uzdāvinātu šos centus depozīta sistēmas turētājam.

Protams, var izlikties, ka stikla taras punkti neeksistē vai ir pārāk maz, un apgalvot, ka cilvēki stiklu Latvijā nemaz nešķiro, bet tā nav tiesa. Stikla taras punkti ir, tie funkcionē un strādā ar labiem rezultātiem – prakse ir pazīstama patērētājiem un tie labprāt izmanto taras punktu pakalpojumu. Tieši tāpēc stikla taras punktiem būtu jākļūst par daļu no depozīta sistēmas risinājuma. Esošie stikla taras punkti būtu iekļaujami kopējā dzērienu depozīta sistēmā un pēc iespējas būtu saglabājama atlīdzība, ko piedāvājam patērētājam. Stikla taras punktu lielākā priekšrocība ir tā, ka tie spēj nodrošināt tukšās taras atkārtotu izmantošanu, nevis tikai sašķirošanu.

Redzams, ka arī sabiedrība nav vienaldzīga par šo jautājumu, uzsauktas vairākas iniciatīvas manabalss.lv portālā, tiek runāts par paplašinātu depozītu, utt.. Gribētu vērst uzmanību uz to, ka stikla pudeles jau sen vairs nav tikai paliekas no patērētāja (uz)dzīves. Iepakojuma materiāls, īpaši stikla tara, šodien ir vērtīgs resurss, kuru atgriežot atkārtotā lietošanā nav jātērē jauni resursi to ražošanai. Turklāt jau tagad ir vietas, kur par šīs taras nodošanu cilvēki var saņemt samaksu, nevis pašiem caur dzērienu ražotājiem un tirgotājiem jāsamaksā mistiskas depozīta maksas, ko atgūt varēs tikai daļēji.

Autors ir stikla taras pieņemšanas punkta “Alus tirgus” vadītājs