fbpx

Logi uz pagātni

Mārtiņš Siliņš (pa kreisi), Andris Ābiķis un Ieva Ābiķe, Mežmaļi+ valdes locekļi. Foto — Gints Ivuškāns
Aivars Kļavis
Print Friendly, PDF & Email

Viņu ražotās durvis un logi redzami ne tikai, ejot cauri Vecrīgai vai pastaigājoties Mežaparkā. Tie grezno daudzas vasarnīcas Jūrmalā, kur saglabāts sākotnējais izskats, kā arī privātmājas un muižas Viduseiropā

Ar logu un durvju izgatavošanu uzņēmums Mežmaļi+ nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadus. Šis ģimenes uzņēmums ir viens no nedaudziem, ja ne vienīgais Latvijā, kas izgatavo vēsturiskos koka futerlogus un groplogus. Tādus celtniecībā izmantoja pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā — vēl tagad arī padomju laika namos tos var redzēt, kur nav paspēts ielikt pakešu logus. Vēsturiskos logus papildina dekoratīvas uzlikas, kapiteļi un speciāli pasūtīts fasādei atbilstošs krāsu tonis, turklāt logi var nebūt taisnstūra, bet ar izliekumiem vai pusapaļi. 

Ražotājam jāspēj šo senatnīgo dizainu, autentisko izskatu un konstrukciju apvienot ar tādām mūsdienu prasībām kā energoefektivitāte un skaņas izolācija. Vajadzīga meistarība un laiks, lai savā pirmatnējā veidolā pie mums atgrieztos daļa no pagātnes arhitektūrā un būvniecībā.

Tēvs, meita un znots

Jā, tieši tāds pašlaik ir Mežmaļi+ valdes sastāvs. Tēvs Andris Ābiķis, meita Ieva Ābiķe un valdes priekšsēdētājs — viņas vīrs Mārtiņš Siliņš. Pagājušajā gadā uzņēmuma apgrozījums pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē pārsniedza miljonu eiro, bet pirms vairāk nekā 20 gadiem tika sākts faktiski no nulles.  Ar dažiem darbiniekiem un tiem laikiem diezgan utopisku ideju — pievērsties šķietami savu laiku pārdzīvojušo futerlogu izgatavošanai.

«Man tēvs kādreiz teica: atceries, dēls, ka tev jāiztiek ar to, kas pašam ir,» saka uzņēmuma dibinātājs un īpašnieks Andris Ābiķis. «Un tā mēs visus šos gadus esam attīstījušies. Soli pa solim, paļaujoties tikai uz sevi. Bez lieka riska un neuzņemoties pasūtījumus, kurus nevaram izpildīt. Toties to, ko uzņemamies, darām kvalitatīvi un laikā.»

Tiešā tā — soli pa soli — nesen pilnībā tika pabeigta arī jaunā ražotne, kurā tagad strādā 24 darbinieki. Galvenie uzņēmuma klienti ir individuālie pasūtītāji. Taisījuši logus arī viesu namiem un vairākām Latvijas muižām — arī netālu esošajai Depkina muižiņai, kur Merķelis savulaik sarakstīja savus Latviešus. Arī Berķenes muižai, Annas muižai Nītaurē. 

Vēsturiskie logi top lēnāk nekā pakešu logi, jo tiem ir divi rāmji, divas vērtnes, divi stiklojumi, divas furnitūras. Tātad viss dubultā. Arī darbs.

«Mēs izgatavojam arī mūsdienīgus koka logus,» saka Mārtiņš. «Tā nav problēma. Un sadarbojamies ar celtniecības kompānijām.» Tomēr katrs lielāks pasūtījums tiekot rūpīgi izvērtēts. Lielajiem būvniekiem parasti vajag daudz un maksimāli īsā termiņā. Toties, balstoties uz dažādām līgumos iestrādātām atrunām, ar apmaksu gan tie nesteidzas. Bet mazs uzņēmums nedrīkst riskēt, iesaldējot līdzekļus. Tāpēc pašlaik viņu lielākais objekts ir jaunā prokuratūras ēka Aspazijas bulvārī, kurai trīs mēnešu laikā uztaisījuši 160 futerlogus. Arhitekti atjaunojuši ēkas sākotnējo arhitektonisko veidolu, vienlaikus piešķirot tai modernus funkcionālos risinājumus. Vēl pirms dažiem gadiem šāds apjoms tik īsā termiņā viņiem būtu pilnīgi nereāls, atzīst Mārtiņš. 

Tomēr, lai cik dīvaini būtu, viss sācies ar zemnieku saimniecību Saldus pusē, no kurienes arī uzņēmuma nosaukums Mežmaļi. Tā sauca tēva mājas. 90. gadu sākumā palēnām atguvuši senču zemi, viņi nolēma pievērsties lauksaimniecībai. Iepirkta šāda tāda tehnika. Laukos gan vairāk saimniekojis tēvs, kamēr Andris, kurš pēc izglītības ir lauksaimniecības mehanizācijas inženieris, dzīvojis Valdlaučos Rīgas pievārtē. Savulaik strādājis gan kolhozā, gan lauksaimniecības ministrijā, gan lauksaimniecības izglītības pārvaldē.

Tomēr ar laiku kļuvis skaidrs, ka izredzes nopelnīt un izdzīvot tikai ar lauksaimniecību vien ir diezgan švakas. Andri, kā viņš pats tagad saka, saaģitējuši izveidot un vadīt nelielu galdniecību. Tā atradusies vecā angārā, kur ar padomju laika iekārtām strādājuši daži cilvēki. Pārtikuši no gadījuma rakstura pasūtījumiem. Taisījuši plauktus, kāpnes, durvis, arī logu rāmjus — ko nu kuram vajadzējis. Bizness nav bijis sevišķi rentabls, tāpēc īpašnieki gribējuši ražotni pārcelt uz citurieni vai vispār likvidēt. Andris Ābiķis piedāvājis to ilgtermiņā atpirkt.

Tolaik cehā bija palicis galdnieks, kurš savulaik taisījis vecos divviru futerlogus. Saprazdams, ka ar gadījuma pasūtījumiem izdzīvot nevarēs, un meklēdams produktu, ko varētu ražot pastāvīgi, jaunais īpašnieks iedomājies — kāpēc gan tas nevarētu būt futerlogs?

Kinostudijā tika organizēta pirmā izstāde Māja 1. Viņi uztaisījuši mazu, 50 x 50 cm futerlodziņu, nodrukājuši cenu lapiņas. Un, kā tagad smejas Mārtiņš, kurš tolaik vēl mācījās LLU, Andris devies uz izstādi, pasitis lodziņu padusē. Tur noīrējis četrus kvadrātmetrus, nolicis lodziņu uz galda un apsēdies, gaidīdams potenciālos klientus. 

Vēlāk izrādījās — šis gājiens sevi attaisnoja. Logu ražošana Latvijā tik tikko sāka attīstīties, parādījās pirmie klienti. Tas savukārt devis gan ticību saviem spēkiem, gan pārliecību, ka izvēlēts pareizais produkts un attīstības virziens. 

Pēc pieredzes uz Eiropu

Pilnībā izpircis ražotni, Andris 1996. gadā uz tās bāzes kopā ar jau esošo zemnieku saimniecību izveidoja galdniecību Mežmaļi. Pamazām atsakoties no mēbelēm un citiem izstrādājumiem, viņi arvien vairāk specializējušies tikai koka logu un durvju izgatavošanā.   

Ap to pašu laiku uzņēmumā sāka strādāt arī Mārtiņš. Vēl pirms augstskola viņš bija beidzis Jelgavas tehnisko liceju, kur apguva galdniecību. Ar Ievu iepazinies ballītē, kur tika izspēlētas studentu kāzas. Viņi, joku kāzās satikušies, apprecējās pa īstam.    

«Toreiz ražošanas process bija garš un sarežģīts,» atceras Mārtiņš. «Zāģēja dēli, līdz tika pie brusas, tad izfrēzēja tapas un atbilstoši rasējumam desmitiem reižu frēzēja, līdz dabūja vajadzīgās gropes, lai visu varētu salīmēt.» Tāpēc pirmais, kur tika ieguldīts viss nopelnītais, bija jauni darb-galdi. Un sarunbiedri liek uzsvaru tieši uz vārdu «jaun-s». Kā saka Mārtiņš, tās bijušas mērķ-tiecīgas investīcijas attīstībā, lai izvairītos no liekām operācijām, padarot ražošanu daudz efektīvāku.

Latvijā Mežmaļi+ piedalījušies gandrīz visās pavasara izstādēs Māja. Tur tad arī dibināti kontakti un satikti nākamie klienti. Bet kopš tūkstošgades sākuma Andris un Mārtiņš regulāri brauc uz kokapstrādes tehnikas izstādēm Hannoverē, kā arī tieši uz logu un durvju izstādēm Nirnbergā. Bet pa starpām bijušas arī vēl citas. «Tur var redzēt jaunus risinājumus, apstrādes veidus, jaunas tehnoloģijas un idejas. Vārdu sakot — kas notiek pasaulē. Apjaust, kādas ir attīstības tendences. Mēs ar savu galdnieka aci skatāmies un liekam aiz auss,» stāsta valdes priekšsēdētājs.

Iespējams, tieši tas viņiem ļāvis nepārtraukti uzlabot un pilnveidot esošos produktus un radīt jaunus. Piemēram, vieni no pirmajiem Latvijā sākuši ražot gludā tipa plātņveida durvis. Turklāt jebkura izmēra. Pat tad, ja runa ir par pieciem milimetriem uz vienu vai otru pusi. «Un arhitekti, pasūtītāji to prot novērtēt,» Mārtiņš turpina. «Tās ir kārtīgas durvis, nevis vienreizlietojamās, kurām suns var izskriet cauri,» Andris smiedamies viņu papildina.

2004. gadā pārcēlušies uz jauno ražotni, lai gan tobrīd bija uzbūvēts tikai viens no angāriem. Tagad ražotne pabeigta. Pa šo laiku gājis visādi — krīzes laikā vieni celtnieki sākuši, citi darbu turpinājuši. Pašlaik uzņēmumā mēnesī vidēji saražo ap 100 m2 logu, kādas 20 ārdurvis un līdz 50 iekšdurvju. Tomēr Mārtiņš vēlreiz uzsver — jo sarežģītāks ir produkts, jo ilgāku laiku tas prasa. Tāpēc viņus nevar salīdzināt ar lielajiem logu ražotājiem, kas izlaiž tipveida produktus.

Mājās Andris, Mārtiņš un Ieva daudz par darbu nerunājot, bet darbā pienākumi starp ģimenes locekļiem ir sadalīti diezgan strikti. Andris atbild par kokmateriālu sagādi, un joprojām uz viņa pleciem ir uzņēmuma attīstības jautājumi. Mārtiņš nodarbojas ar operatīvo vadību, atbild par ceha darbu un strādā ar klientiem, bet Ievas pārziņā ir mārketings un citi jautājumi, kas nav tieši saistīti ar ražošanu.

Viņi strādā ar ozolu, osi, bērzu un priedi. Protams, ja noliek šos četrus materiālus līdzās, tad pirmo visi ievēros ozolu. Tas uzreiz pamanāms ar savu koksnes tekstūru. «Kā jau cēlkoks,» saka Ieva. Apmēram tajā pašā līmenī esot arī osis. Toties bērzs jau nedaudz atpaliek, un vienkāršākais materiāls, ko vairāk izmanto mūsdienu logiem, ir priede.

Strādājot ar vēsturiskajiem logiem, meistari dara visu, lai saglabātu to sākotnējo izskatu, kaut gan darbus veic atbilstoši šodienas energoefektivitātes prasībām. Tas nozīmē stikla paketi, blīvgumijas, silikonu, kur tas nepieciešams. «Tātad absolūti individuāla pieeja katram no šiem logiem,» uzsver Andris Ābiķis. «Ļoti respektējam arhitektu ieceres un vēlmes. Jo, strādājot ar vēsturiskiem objektiem vai individuāliem oriģināliem projektiem, citādi nav iespējams.»  

Kas notiks, kad lielākā daļa vēsturisko celtņu būs atjaunotas un logi tajās ielikti? 

Līdz tam gan vēl esot ļoti tālu, uzskata sarunbiedri. Turklāt nepārtraukti tiek būvētas jaunas ēkas, mainīti logi vecajās. «Ir objekti, kuros iederas vienkāršie plastmasas logi, bet cilvēku prasības aug, un koka logi, tāpat kā dažādi individuāli un oriģināli arhitektoniskie risinājumi, kļūst arvien populārāki,» atzīst Mārtiņš. «Tāpēc mūsu mērķis ir turpināt attīstīties. Lai gan jāsaprot, ka tāds nišas produkta uzņēmums kā mūsējais nevarēs augt un augt bezgalīgi, bet pagaidām perspektīva ir.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Mums ir stabils kolektīvs un darbs, ar kuru lepojamies. Ejot, teiksim, pa Vecrīgu, skaties — lūk, šo māju mēs zinām, šeit arī strādājām. Te ir mūsu logi!»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Mēs esam bijuši ļoti piesardzīgi. Pat toreiz, kad sākām būvēt jauno ražotni, neņēmām kredītu un nolēmām iztikt ar pašu līdzekļiem. Un tieši tas mūs paglāba krīzes laikā.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Pirmais, kas jāņem vērā biznesa sākšanā, — problēmu būs daudz, daudz vairāk, nekā vispār iespējams iedomāties.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu