fbpx

Paralēli visam ir jāmācās 1

Daiļslidotāja Eilzabete Luisa Līviņa. Foto no personiskā albuma
Elizabete Luisa Līviņa
Print Friendly, PDF & Email

Sācies jaunais mācību gads, kad skolēni visā Latvijā atkal sēdās skolas solos – daudziem no viņiem šis ir pirmais gads skolā, citiem – pirmais gads pamatskolā vai vidusskolā. Esmu daiļslidotāja, mācījusies gan Latvijā, gan Itālijā, šogad absolvēju Rīgas Tālmācības vidusskolu un sāku studijas augstskolā.

Uz slidām no 5 gadiem

Manas skolas gaitas sākās vēlāk nekā slidošana – 5 gadu vecumā mamma mani uzlika uz slidām. Dzīvē ir dzirdēts par neskaitāmiem gadījumiem, kad vecāki izdara izvēli bērnu vietā un atvases pēc tam to nes kā slogu, bet manā gadījumā tā nebija. Nenoliegšu, kad biju maziņa, reizēm raudāju un negribēju iet uz treniņiem, jo hallē bija auksti. Tomēr esmu neizsakāmi pateicīga mammai par šo izvēli. Ja nebūtu kļuvusi par daiļslidotāju, noteikti būtu dejotāja. Mamma kaut kādā veidā nojauta manas vēlmes un spēja saredzēt talantu.

Uzskatu, ka vecākiem nevajag uzspiest bērniem savus nepiepildītos sapņus, bet jācenšas saprast, kas būtu pats piemērotākais bērnam. Atceros, ka mamma nepārtraukti jautāja: vai tiešām to vēlos, kā es jūtos, kā man patīk u.tml. Kad man bija 12 gadi, pēc treniņnometnes Vācijā paziņoju mammai, ka vēlos tur palikt un turpināt trenēties. Ar šo manu lēmumu arī mammai kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņa ir trāpījusi desmitniekā.

Pasaule ir atvērta

Zinu, ka visiem jauniešiem nav tik viegli izvēlēties īsto ceļu dzīvē. Viņi nezina, ko vēlas mācīties, un tas ir normāli. Taču jābūt vismaz aptuvenai idejai par to, ko vēlies, tad arī tālākais pakāpeniski noskaidrosies. Piemēram, es vēlētos būt dizainere, zinu, ka man jāapgūst uzņēmējdarbība, mārketings, tāpēc jāstudē. Ja jaunietim ir vismaz viens pieturas punkts, doma, ar ko vēlies nodarboties, tālākais ir tikai laika jautājums.

Mūsdienās ir tik daudz iespēju, pasaule ir atvērta – lielākā problēma, ka daudzi cilvēki nemeklē jaunas iespējas. To pamanīju, dzīvojot Itālijā – ir jaunieši, kuri strādā kafejnīcās vai restorānos sešas dienas nedēļā, saņem atalgojumu, ko atlikušajā brīvdienā iztērē, un sāk visu no gala. Nav vēlmes studēt, veidot karjeru, pilnveidoties. Pat, ja jaunieši konkrētajā brīdī ir apmierināti ar savu darbu, noteikti jādomā par nākotni, par to, vai varēsi šajā darbā pavadīt visu mūžu, vai tas ļauj augt un attīstīties kā personībai u.tml. 60 gadu vecumā viesmīļa darbs var nebūt tas piemērotākais, tāpēc, lai ko arī mēs jaunībā darām, paralēli visam ir jāmācās.

Mācījos, kad vēlējos

Lielu daļu savas dzīves esmu dzīvojusi un trenējusies Krievijā. Tur nevēlējos iet skolā, jo gribēju mācīties latviešu valodā, lai uzturētu labas valodas zināšanas. Ar aktīviem treniņiem un sacensībām ārpus Latvijas bija grūti atrast laiku mācībām. Arī Latvijā mana ikdiena bija piepildīta – rīts sākās ar pāris stundu treniņu uz ledus. Pēc horeogrāfijas nodarbības bija brīvais laiks, taču pēcpusdienā atkal divi darba cēlieni – ledus un “sausais” treniņš. Gadījās, ka apmeklēju skolu vienu vai divas reizes semestrī. Lai cik ļoti skolotāji nāca pretī, ilgi tā nevarēju turpināt. Biju redzējusi TV reklāmas par iespējām mācīties attālināti, zināju, ka ASV sportistu vidū ir ļoti populāra mācīšanās mājās, un tiklīdz bija pirmā iespēja – 7.klasē – arī es pārgāju uz tālmācību.

Man ļoti patīk mācīties, un biju laimīga, ka beidzot varēju to darīt. Es varēju izvēlēties, kad mācīties, piemēram, literatūrā uzdoto lasāmvielu varēju lasīt arī vēlu vakarā pēc treniņiem. Matemātiku, kas padevās grūtāk, biežāk mācījos no rīta, kad ir labākas koncentrēšanās spējas. Kad brīva laika nebija gandrīz nemaz, klausījos audio grāmatas vai skatījos lekcijas video formātā. Mācījos arī sestdienās un svētdienās, kas parastā skolā nebūtu iespējams.

Studijas un lieli nākotnes plāni

Sports manī ir ielicis disciplīnu, tāpēc nebija grūtību piespiest sevi mācīties un izpildīt uzdoto, lai gan neviens skolotājs nestāvēja blakus. Tālmācībā saredzēju vairākas priekšrocības. Piemēram, skolā daudzas lietas novērš uzmanību. Ir pat dienas, kad neko neizdodas iemācīties, jo skolotājs visu stundu cenšas nomierināt un savākt klasi. Es mācījos tad, kad vēlējos, un tik daudz, cik varēju. Tas palīdzēja kļūt patstāvīgākai un sagatavoja īstajai dzīvei.

Esmu dzīvojusi Krievijā, pēc tam Vācijā, sešus gadus Itālijā, zināmu laiku Francijā un Kanādā, un esmu gandarīta, ka visu šo laiku varēju mācīties, turklāt latviski. Tagad, kad treniņi nedaudz nolikti otrajā plānā, septembrī sākšu studijas RTU Rīgas Biznesa skolā, apgūšu biznesu un mārketingu. Būšu pilna laika studente dienas nodaļā, tāpēc izbaudīšu studentu dzīvi visā pilnībā.

Programmā, ko esmu izvēlējusies, ir iespēja iegūt dubulto diplomu, tāpēc vienu gadu plānoju studēt ASV. Vēl nezinu, kur dzīve mani aizvedīs, iespējams, pēc absolvēšanas veidošu karjeru kādā Eiropas valstī. Es nekoncentrējos uz kādu konkrētu valsti, bet gan uz iespējām, un ikvienam jaunietim iesaku meklēt un mēģināt atrast savu virzienu. Ja nemēģināsi, neuzzināsi, kas padodas vislabāk!

Autore Elizabete Luisa Līviņa ir daiļslidotāja, Rīgas Tālmācības vidusskolas absolvente.

Komentāri (1)

Sskaisle 19.09.2019. 17.08

es arī pazīstu tādus jauniešus, kuri ir gan teicamnieki, gan čempioni un uzvarētāji un labi, ka tā , bet kādam jau jābūt arī kalpotājam

galvenais būtu tomēr nodrošināt vienādas iespējas – ja negrib daudz lasīt, lai var apgūt uzreiz arodu

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu