Gulbenes novada graudkopji Gargurņi šoruden novākuši kviešu rekordražu. Aizpērn slapjais gads bijis traks, bet šogad lauki priecē
Rudens klāt, viss nokults. Kvieši, pupas, mieži, rapsis. Daiga un Andris Gargurņi savos Torņkalnos var apart laukus un sēt nākamo labību. Gulbenes paugurvalnim šovasar klājies labi, jo nekas nav aizlijis vai aizkaltis, tāpēc raža priecē. «Dieviņš saudzējis,» saka Daiga Gargurne, Torņkalnu saimniece.
Gulbenes novada Galgauskas zemnieku saimniecība ar saviem 690 apsaimniekojamajiem hektāriem nav novada lielāko graudkopju saimniecību vidū, taču noteikti atvērtākie. Nav jau, ko slēpt: viss redzams uz lauka. Torņkalnos reizi gadā Lauku dienās saimnieki dalās graudkopības pieredzē: kaltē tiek sanesti galdi, kafijas termosi un krēsli, un vietējie zemnieki var satikties, padalīties pieredzē un pārrunāt ne tikai lauksaimniecības jautājumus.
Mājā bez logiem
Spožā graudu kalte redzama jau pa gabalu, jo atrodas tuvu lielceļam. Torņkalnu lauku māja ar košām puķēm sētā ir turpat netālu. Tās cēlis Andra vectēvs Jūlijs, taču kā Latvijas armijas virsniekam piespiedu kārtā nācās doties prom 1940. gadā. Padomju laikā Torņkalnos ierīkoja kolhoza kantori, tad šeit bija bērnudārzs un daudzdzīvokļu māja.
Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu mājas palika tukšas. 1996. gada decembrī Torņkalnos apmetās Andris ar Daigu. «Kā te izskatījās! Otrajā stāvā nebija logu. Auksts,» atceras Daiga, rūpēdama kafiju un apsaukdama kaķeni Pūku, kura staipās un lokās ciemiņu priekšā, nevis rāmi guļ. Andrim darbi deg, taču viņš mierīgi dalās savā pieredzē. Tikmēr kaltē darbojas viņa dēls, arī Andris, kuram graudkopība interesē. Andris juniors vēlas studēt lauksaimniecību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.