fbpx

Laba raža!

Z/s Torņkalni saimnieki Andris un Daiga Gargurņi ar dēlu Andri. Foto — Ieva Salmane
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Gulbenes novada graudkopji Gargurņi šoruden novākuši kviešu rekordražu. Aizpērn slapjais gads bijis traks, bet šogad lauki priecē

Rudens klāt, viss nokults. Kvieši, pupas, mieži, rapsis. Daiga un Andris Gargurņi savos Torņkalnos var apart laukus un sēt nākamo labību. Gulbenes paugurvalnim šovasar klājies labi, jo nekas nav aizlijis vai aizkaltis, tāpēc raža priecē. «Dieviņš saudzējis,» saka Daiga Gargurne, Torņkalnu saimniece. 

Gulbenes novada Galgauskas zemnieku saimniecība ar saviem 690 apsaimniekojamajiem hektāriem nav novada lielāko graudkopju saimniecību vidū, taču noteikti atvērtākie. Nav jau, ko slēpt: viss redzams uz lauka. Torņkalnos reizi gadā Lauku dienās saimnieki dalās graudkopības pieredzē: kaltē tiek sanesti galdi, kafijas termosi un krēsli, un vietējie zemnieki var satikties, padalīties pieredzē un pārrunāt ne tikai lauksaimniecības jautājumus.

Mājā bez logiem

Spožā graudu kalte redzama jau pa gabalu, jo atrodas tuvu lielceļam. Torņkalnu lauku māja ar košām puķēm sētā ir turpat netālu. Tās cēlis Andra vectēvs Jūlijs, taču kā Latvijas armijas virsniekam piespiedu kārtā nācās doties prom 1940. gadā. Padomju laikā Torņkalnos ierīkoja kolhoza kantori, tad šeit bija bērnudārzs un daudzdzīvokļu māja. 

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu mājas palika tukšas. 1996. gada decembrī Torņkalnos apmetās Andris ar Daigu. «Kā te izskatījās! Otrajā stāvā nebija logu. Auksts,» atceras Daiga, rūpēdama kafiju un apsaukdama kaķeni Pūku, kura staipās un lokās ciemiņu priekšā, nevis rāmi guļ. Andrim darbi deg, taču viņš mierīgi dalās savā pieredzē. Tikmēr kaltē darbojas viņa dēls, arī Andris, kuram graudkopība interesē. Andris juniors vēlas studēt lauksaimniecību.

Daiga ir ienācēja, dzimusi un augusi Krimuldas Raganā. Beigusi Smiltenes Lauksaimniecības tehnikumu, divus gadus lauksaimniecības zināšanas apguvusi Vācijā un izstudējusi uzņēmējdarbības vadību kā augstāko izglītību. Andris beidzis Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu un agronomiju piemācījies kursos. Daiga šobrīd strādā biedrībā Sateka Gulbenē, kas koordinē Leader projektu ieviešanu Gulbenes novadā. Torņkalnos viņas pārraudzībā ir dažādi uzskaites žurnāli, pārskati, Daiga sagatavo projektus saimniecības attīstībai un īsteno tos. Daigai ir ADR bīstamo kravu autotransporta drošības konsultanta sertifikāts, kas nepieciešams saimniecības papildnozarē — transporta pakalpojumu nodrošināšanai. 

Ienākot tukšā un pamestā mājā pirms 20 gadiem, Gargurņi strādāja algotu darbu un domāja, ko varētu darīt ar 22 hektāriem zemes. Ar liellopiem neko pasākt nevarēja, jo nebija fermas, tāpēc nolēma turēt nobarojamās cūkas. Andris bija izbraukājies piecus gadus pa Latviju, pārdodams lauksaimniecības tehniku un saskatījies graudkopības saimniecības tepat un arī ārvalstīs. Nolēma pamēģināt. 

Gulbenē nav tādu līdzenumu un plašumu kā Zemgalē, ka redzi līdz pamalei savus laukus. Nācās zemi nomāt un pirkt, pārdodot privatizācijas sertifikātus. Arī kombainu un sējmašīnu pirmajos gados nomāja. 

«Atceries, kā tu brauci no Daugavpils ar jeņiseju?» Daiga vaicā Andrim, un viņš saķer galvu, pasmaida. Jā. Pašu pirmo kombainu Andris nopirka Daugavpilī un brauca pats pāri visai Latgalei nelielā ātrumā pa ceļa malu. Tolaik nebija tāda servisa, kas uzliek kombainu uz platformas un atvizina. 

Nākamais jau bija Rietumu ražojuma kombains: mazs, ņiprs, dzeltens. Tas iemūžināts Ivara Selecka filmā Zem ozola kuplajiem zariem, kurā dokumentēti vairāki stāsti par lauku cilvēkiem 2004. gadā — laikā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Gargurņi par filmas varoņiem tika izvēlēti, jo 2001. gadā bija sākuši saimniekot tā pa īstam — progresīva saimniecība, Torņkalni 2004. gadā ieguva Sējēja laureāta titulu nominācijā Veiksmīgs jaunais zemnieks agronoms. «Par mums rakstīt atbrauca žurnāliste no Rīgas, kura izbrīnīti teica: tāda saimniecība, bet māja gan jums nekāda,» Daiga smejas. Tā arī bija, jo visu ieguldīja attīstībā. «Ar māju taču naudu nenopelnīsi,» saka Daiga. 

Tikai 15 gadus pēc ievākšanās māja ieraudzīja remontu. Gargurņiem naudas lietās saskan: ja ir rēķins, tas jāsamaksā. Nedrīkst palikt parādā! Tikai tad, kad kontā ir brīvi līdzekļi, var domāt par tālāku attīstību soli pa solim, nevis aizņemties un aizņemties.

Kombains kā birojs

Pirmajos gados rudzu un miežu ražas nebija dižas. Tagad atskatoties Andris saprot kļūdu — pietrūka zināšanu un pieredzes. Tolaik bankas nedeva kredītu minerālmēsliem. No šodienas skatpunkta šķiet — kāpēc neaizņēmās un nenopirka? «Bet varbūt arī labi, ka tā, jo, ja tolaik bankas būtu devušas visam, kam vajag, varbūt jau sen būtu izputējuši. Es uzskatu, ka jāattīstās pamazām, nevis lēcienveidā: jāmēģina attīstīties par savu naudu, nevis svešu.» Tagad jau ir izveidojusies uz pieredzi balstīta jušana, un reti gadās kļūdīties lēmumos.

Šobrīd Torņkalnos vajadzētu jaudīgāku kombainu. Andris smejas, ka zemgalieši teiktu — tikai viens kombains uz tādu hektāru daudzumu ir bezatbildība. Varbūt pirkt otru? Nē, tas nozīmē, ka jāmaina visa loģistika, jāpieņem vēl darbinieki — ja ir otrs kombains, vajag otru traktoru, kas noved graudus no lauka, un tad vajag arī lielāku kalti. Kombaina darbības laiks ir trīs nedēļas gadā. Protams, būtu drošāk ar diviem: kad ir saulainās dienas, varētu nokult visu īsākā laikā. «Uz kombaina rēķina nevajag taupīt, to gan varu droši teikt. Tas ir birojs, darbagalds. Tajā ir jānosēž garas stundas vairākas dienas no vietas,» viņš saka.

Daiga ieminas, ka vajag arī jaudīgāku kaļķotāju. Andris piekrīt. Vajag, jo kāpēc gan lai augus nebarotu? «Jā, bioloģisko graudu audzētāji var smīkņāt, ka konvencionālie graudus miglo un baro papildus, taču švakus graudus uzpircēji neņem pretī,» saka Andris. Daiga stāsta, ka Dānijā un Vācijā ļauts graudus pabarot divas trīs reizes vairāk nekā Latvijā, un to Daiga zina, jo savulaik divus gadus bija pieredzes apmaiņā Vācijā. Šobrīd graudiniekiem tiek pārmests par pārlieku lielu augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. «Vienas gripas laikā cilvēks izdzer vairāk ķīmijas, nekā apēd gadā ar maizi. Graudinieki cieš tāpēc, ka ir redzams katrs mūsu solis. Mēs jau neredzam, ar ko baro liellopus un kā ražo produkciju,» salīdzina Andris.

Daigas paziņa strādā graudu biržā Īrijā, kur graudiem no Baltijas esot laba slava. Sastāvs un uzturvērtība kotējoties augstu. Kas ir galvenie faktori labai ražai? «Visi. Atliek nebūt vienam, un ražas vienkārši nebūs. Laba sēkla, laba zeme, laba mēslošana, taču noteicošie, protams, ir laika apstākļi,» vērtē Andris. Šogad raža padevusies, jo pērn varēja ziemas kviešus iesēt pareizā laikā, bija garāks rudens, un agrāk sākās pavasaris, līdz ar to šoruden birst astoņas tonnas no hektāra. 

Torņkalni aizpērnajos plūdos «izlīda» bez kompensāciju pieprasīšanas, lai arī palika pāris hektāru, uz kuriem uzbraukt vienkārši nevarēja, jo kombains stiga. «Slapjais gads bija traks. Kur ej, tur — žļarkts! Nokurinājām visu degvielas normu, kas paredzēta kaltei, lai izžāvētu. Nocīnījāmies baigi,» atceras Daiga. Ne visi lauki bija slapji, jo daļa ir augstienē — Gulbenes paugurvalnī. 

Mazākā daļa Torņkalnu labības lauku tiek īrēti, un no apsaimniekotajiem 690 hektāriem pašiem pieder 490. Tālākie lauki ir Daukstēs, Strados, Beļavā un Līgo — ap 33 km attālumā. Tādus nenosargāt no meža zvēriem un zosīm, kuras apēd tikko iesētas pupas. Tās mēdz sēt, lai nākamajā gadā labāk aug kvieši, jo uz pupu saknēm ir gumiņbaktērijas, kas rada skābekli un tādējādi uzlabo augsni.

Dieviņš pār lauku

«Darbs nav viegls, mums bija viens puisis, kurš jau pēc pirmās dienas pateica — par smagu, uzteica darbu,» atceras Daiga. Torņkalnos ir četri darbinieki, un visi jau gadiem ilgi, pat otrajā paaudzē. «Mūsu uzticīgākā un labākā darbinieka Aināra dēls Sendijs ar mūsu dēlu Andri labprāt strādā kopā, un prieks skatīties, ka abiem patīk zemes darbi,» saka Andris. Visi darbinieki Torņkalnos ir pilna laika, lai arī ziemā nav tik intensīva darbošanās — kopj un remontē tehniku. Daiga rūpējas, lai sējas un kulšanas laikā dabūtu siltas pusdienas un karstā laikā uz lauka vienmēr būtu ūdens. «Vienreiz dienā ir jāēd silts, tāds nu ir mans uzskats.»

Lai arī Daiga nav par visiem 100% klāt Torņkalnu saimniecībā, jo ir savs algots darbs, visa viņas sirds gan ir tur. «Virtuvē sēžu pie galda, caur ozoliem skatos, kā saule un vējš pāriet pār lauku un tas noviz, gluži kā Dieviņš pārietu pār lauku. Esmu tik priecīga, redzot, kā labība cero. Un tā smarža, kad vīrs atnāk pēc kulšanas un smaržo pēc kombaina, — man tā patīk!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Tas, ka saimniecībā iesaistās ģimene — dēls, sieva — un priecājas, ka no hektāra birst 10 tonnas. Un nekas tā nedzen uz priekšu kā vēlme mazināt kredīta summu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Pirmsākumos bija mazas ražas un, lai augu pabarotu, vajadzēja minerālmēslus, bet tolaik kredītā tos nedeva. Raugoties no šodienas skatpunkta, šķiet — kāpēc neaizņēmāmies privāti?»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Nebaidīties un atcerēties, ka būs jāstrādā ļoti daudz: gan sākumā, gan visus turpmākos gadus.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu