fbpx

Brīvpusdienu kods 4

Ilustrativs foto: Evija Trifanova, LETA
Ilga Šuplinska
Print Friendly, PDF & Email

Nevienā brīdī nav apšaubīta pusdienu nepieciešamība skolā, jo ir skaidrs, ka tas ir viens no skolēna veselības, attīstības, labsajūtas pamatnosacījumiem. Tātad jautājums netika uzdots – vai pusdienām skolā jābūt, bet gan – kas apmaksās pusdienas skolā?

Lēmuma vēsture

Valdībā 2016.gada 31.maijā tiek skatīts informatīvais ziņojums “Par valsts budžeta izdevumu pārskatīšanas 2017., 2018. un 2019.gadam rezultātiem un priekšlikumi par šo rezultātu izmantošanu likumprojekta “Par vidēja termiņa budžeta 2017., 2018. un 2019.gadam” un likumprojekta “Par valsts budžetu 2017.gadam” izstrādes procesā”. Ministru kabineta sēdes protokollēmums paredz:
6.10. ministrijām sagatavot un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā priekšlikumus par tām neraksturīgo funkciju turpmākās nodrošināšanas iespējām, piemēram, nododot tās pašvaldībām vai citai ministrijai:
6.10.1. Izglītības un zinātnes ministrijai līdz 2016.gada 1.jūlijam – par dotāciju brīvpusdienu nodrošināšanai 1., 2., 3. un 4.klases izglītojamiem.

Pārskatot Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) budžetu 2020.gadam, vēlreiz tika konstatēts, ka brīvpusdienu nodrošināšanas funkcija ir neraksturīga kopējai IZM darbībai, gādājot par izglītības saturu, metodoloģiju un kvalitāti. Kvalitātes jēdziens gan sevī ietver arī mācību procesa organizēšanai nepieciešamo infrastruktūru, objektu un pakalpojuma pieejamību, sakārtotu un drošu emocionālo un fizisko vidi, bet tieši tāpēc pašvaldības kā skolu dibinātājas ir līdzatbildīgas izglītības funkcijas izpildē.

Tieši tādēļ MK 2020.gada 13.septembra sēdes lēmums skan šādi: ”Izglītības un zinātnes ministrijai sagatavot un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā 2020. gada budžeta likumprojektu paketē grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, paredzot valsts un pašvaldību līdzdalību brīvpusdienu nodrošināšanā 1.-4. klases izglītojamajiem no 2020. gada 1. janvāra un grozījumus Izglītības likumā, paredzot, ka no 2020. gada 1. janvāra pašvaldības piedalās brīvpusdienu nodrošināšanā 1.-4. klases izglītojamajiem savu budžetu ietvaros vismaz tādā apmērā kā valsts.”

Pārejas periods

Ir vairāki aspekti, kas noteikuši, ka vismaz 2020.gadā brīvpusdienu finansēšanas modelī būs pārejas periods, proti, brīvpusdienu nodrošināšanā 1.–4.klasei valsts dos pusi nepieciešamā finansējuma, otra puse jārod pašvaldības budžetā. Šie aspekti ir:
–           skolu tīkla sakārtošana, nosakot mazāko skolēnu skaitu skolas pastāvēšanai,
–           finansēšanas modeļa “nauda seko skolēnam” pārskatīšana,
–           jauna izglītības satura ieviešana no 2020. gada septembra,
–           pedagogu atalgojuma kāpuma nodrošināšana.

IZM nav pilnīgu datu par pašvaldību piedalīšanos brīvpusdienu nodrošināšanā, tajā pašā laikā jāņem vērā 2018.gadā iegūtie dati:
– pašvaldības no saviem budžetiem papildus valsts finansējumam tērē vairāk nekā 24 milj.eiro skolēnu brīvpusdienām.
– brīvpusdienas aptuveni 40% pašvaldību, tai skaitā, Rīgā, Daugavpilī, tiek nodrošinātas līdz pat 12.klasei, tā mēģinot piesaistīt konkrētās pašvaldības skolai skolēnus un risinot novada sociālās problēmas.

Jautājums – ja pašvaldības ir spējušas un gribējušas dotēt brīvpusdienas līdz pat 12.klasei, vai, pārskatot izglītības jaunā satura ieviešanai nepieciešamo finansējumu, nav iespējama funkciju pārdale, pašvaldībām nodrošinot brīvpusdienas jaunākajās klasēs, sociāli neaizsargātajam iedzīvotāju slānim un skolēniem vecākajās klasēs? Vai, salīdzinot ar Somijas vai kādas citas valsts izglītības situāciju, tiek ņemts vērā:
1) tās ekonomiskais potenciāls,
2) piedāvātais izglītības modelis,
3) sabiedrības līdziesaiste un atbildības pakāpe?
Ārpuskonteksta frāzēm aicinu skatīt partijas Progresīvie atklāto vēstuli.

Cik daudz valsts sedz interešu izglītības un profesionālās ievirzes – padziļinātas valodas skolas, mūzikas, mākslas, sporta skolas – izglītību? Pakāpeniski sakārtojot skolu tīklu, netērējot lielāko daļu finansējuma infrastruktūras uzturēšanas un sakārtošanas izdevumiem, pārstrukturējot finansēšanas modeli – skolas pamatvajadzību grozs, var mainīties situācija valsts un pašvaldības funkcijās un atbildībā, nodrošinot izglītības procesu izglītojamajam.

Budžeta iespējas

Ilustrācijai slaids no Finanšu ministrijas prezentācijas Saeimā 2015.gada 21.oktobrī par 2016.gada budžetu un budžeta likumprojektiem 2016.–2018.gadam:

Lūk, ieraksts, ka finansējums pedagogu darba samaksas reformas īstenošanai tiks nodrošināts no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, ir apliecinājums, kā Māra Kučinska (ZZS) valdība novērtēja izglītības prioritāti. Grūti saprast arī bijušā izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska (JV) pozīciju, šī gada septembra sākumā komentējot IZM finansējumu, tai skaitā paredzamās izmaiņas brīvpusdienu dotācijā. Lielā mērā tieši no viņa bija atkarīga visas nozares attīstība un finansiālais atbalsts gan norādītajā laika posmā, gan arī pieņemot 2019. un 2020.gada budžetu.

Paredzētais 500 milj.eiro pieaugums, kas, varētu domāt, vismaz daļēji būs vērsts uz izglītības un zinātnes stiprināšanu 2020.gadā, ir iepriekšējās valdības iezīmēts visam citam, tikai ne izglītībai un zinātnei. Cita starpā, arī ne veselībai un kultūrai. Visai simboliski un reizē ciniski ir 4 milj.eiro pozīcija šajā finansējumā, kad vienīgo reizi parādās IZM pieminējums 500 milj.eiro papildu budžeta sadalījumā – tie ir Skolēnu dziesmu un deju svētki. Sak, tas nekas, kā klājas nozarei kopumā, bet uzdancot un uzdziedāt jūs taču varat…

Savukārt pašvaldību budžeti, pateicoties izlīdzinājuma fondam, kāds brīnums (!), tieši minētajā laika posmā ir kāpuši vidēji par 100 milj.eiro gadā. Atceroties senu latviešu tautas gudrību, ka nav labi skaitīt naudu cita makā, es tomēr aicinātu iedzīvotājus būt atbildīgākiem un prasīgākiem savās pašvaldībās, pārliecināties, kā un cik lielā mērā finansējums tiek tērēts atbilstoši pašvaldības primārajām vajadzībām. Un, cita starpā, zinu, ka tāpat, kā pietrūkst kritiskās atbildīgās sabiedrības daļas, kas var mainīt domāšanu un attieksmi jaunā satura ieviešanā skolā, tā ir ar pašvaldībām. Ir daudzas pašvaldības, kas kārto, rūpējas un ļoti atbildīgi plāno savu budžetu un sakārto izglītības sistēmu. Tā nav kārtējā darītāju kritizēšana, bet atgādinājums “peldošajiem un nogaidošajiem”, ka mūsu aktīva un atbildīga rīcība un spēja sadzirdēt citam citu var uzlabot izglītības pieejamību un kvalitāti.

Pēdējā, pavisam īsā lirikas atkāpe. Šī sarakste un dažbrīd asā polemika par brīvpusdienām rit Dzejas dienu laikā, tāpēc katram pienācis brīdis stiprināt gara pozīcijas un izlauzties no “gaidot Godo” noskaņojuma, kurā viss it kā notiek, kustība kustības pēc, process procesa pēc, bet virzības un rezultāta nav.

Autore Ilga Šuplinska ir izglītības un zinātnes ministre no Jaunās konservatīvās partijas.

Komentāri (4)

kolpants 20.09.2019. 17.53

Cik daudz valsts sedz interešu izglītības un profesionālās ievirzes – padziļinātas valodas skolas, mūzikas, mākslas, sporta skolas – izglītību?
Это министр спрашивает? И сколько?

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 17.09.2019. 08.57

Tieši tādēļ MK 2020.gada 13.septembra sēdes lēmums skan šādi: – kas ir šitas ?

otra puse jārod pašvaldības budžetā – un ja neradīs? ja būs tā kā jau šobrīd ir , ka ēst dod tikai čaklākajiem? bet nabagi nekļūst čaklāki kaut vai tāpēc, ka sēž stundā un dzird kurkstam vēderu nevis dzird to, ko stāsta skolotāja – vai Latvijas valsts , kura uztur milardīgu korupantu saimi un miljonīgus birokrātu saimi – tiešām nespēj nodrošināt , ka vismaz skolas vecuma bērni – arī augošie visusskolnieki, skolās tiek paēdināti?

ja mēs esam izmirstoša nācija – vai beidzot valsts PIENĀKUMS nebūtu no vārdiem pāriet pie darbiem ?

mani konkrēti šī nenormālākā valsts attieksme pret bērniem neskar tieši – paldies TAM KUNGAM DEBESĪS kā par mani ir gādāji, bet tas , kas notiek šobrīd – kad par traucēkli naudas šķiešanai jau kļūst bērnu paēdināšana – manā vērtējumā tas ir Latvijas valsts kapitulācijas akts

bļedj – prezdientam vējonim, kurš skraidīja pa pasauli kalpodams oligarhiem, kurš stāvēja pie Brīvības pieminekļa un sludināja, ka latviesi paši ir vainīgi deportācijās – tam maukas bērnam par vienu portretu vien valsts maksās 12 000 eur – slavinās maucību acis nemirkšķinot, kamēr bērniem ēšanu nevar nodrošināt

tikko vēlreiz skatījos labu filmu tas ir tikai pasaules gals –
lūk, tā es varu teikt par situāciju, kad Latvijas valsts nespēj nodrošināt bērnu ēdināšanu

kauns – pat padomju laikos es biju vienmēr pieēdusi pilnu vēderu , skolā drīkstēju ēst cik gribu un mājās vienmēr bija , ko ēst – labi – man gribējās vairāk konfeksu un kūku, to man pietrūka,cīsiņus un zaļos konservētos zirnīšus gribēju, bet –

es zinu, kā ir stāvēt klases priekšā vadīt stundu un redzēt, kā dīdās brokastis neēdušie bērni –

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 17.09.2019. 08.58

ministre mani jau sen vairs nepārliecina – tāda pati karjeriste kā visi citi , kuras runas ir no smalkām grāmatām, bet dabri ir kā vilkam jēru barā

0
-1
Atbildēt

1

    altinyildiz > Drosma 17.09.2019. 21.16

    Tāda pat, kā visi Vienotības un tās kroplo un indīgo atvašu organismi.

    0
    -2
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu