fbpx

Latvijai vajag savu enerģētikas apsēstību 7

AS "Rīgas siltums" siltumcentrāles "Ziepniekkalns" biokurināmā koģenerācijas stacijas dūmeņi. Foto: Edijs Pālens, LETA
Jānis Bethers
Print Friendly, PDF & Email

Enerģētikas nozare nemainīgi ir Latvijas karstais diskusiju temats, tomēr jautājumu fokuss vienmēr aptver ļoti tuvu perspektīvu. Pašlaik runājam par klimata mērķiem 2030. gadam, kas ir tikai 10 gadu tālā nākotnē. Nemitīgi risinām līdzšinējā atjaunīgo resursu atbalsta problēmas, bet, domājot par Eiropas klimata mērķu izpildi, esam gatavi apsvērt visu enerģētikas apakšnozaru attīstību no gāzes spēkstacijām līdz saules paneļiem un pat atomelektrostacijām.

Latvija ir samērā neliela ekonomika, kurai vienlaicīgs darbs visos iespējamos virzienos ir apgrūtinošs. Tāpēc ilgtermiņa stratēģijā būtu jādefinē ne vien tas, ko darīsim, bet arī tas, ko noteikti nedarīsim.

2050. gadā Eiropa vēlas panākt klimata neitralitāti. Pat ja pašlaik Latvijas elektroenerģijas patēriņa bilancē atjaunīgā enerģija veido 40%, vairāk nekā divkārtīga šā rādītāja paaugstināšana esošajos apstākļos ir milzīgs izaicinājums. Darbs vairākos virzienos vienlaikus valstij un patērētājiem var izmaksāt pārlieku dārgi. Tāpēc iespējams apsvērt alternatīvu jeb fokusētu pieeju.

Tas nozīmē definēt atsevišķus enerģētikas virzienus, ieguldīt to detalizētā izstrādē un fanātiski līdz pēdējai detaļai turēties pie šā plāna. Tā varam kļūt par līderiem un ekspertiem vienā jomā, nevis uzrādīt viduvēju sniegumu visā nozarē.

Mums jau ir daži uzskatāmi piemēri gan enerģētikas, gan citās nozarēs, kas parāda, ka pārlieku plaši eksperimenti ar dažādiem jaunievedumiem nesniedz gaidīto rezultātu. Piemēram, Eiropa Savienības Kohēzijas fonda ietvaros pieejamais finansējums bezizmešu sabiedriskajam transportam tiek izlietots bez vienotas vīzijas par šīs jomas attīstību valstī kopumā. Rīga eksperimentē ar ūdeņradi, Rēzekne izmēģina elektroautobusus, kamēr Liepāja un Daugavpils modernizē tramvajus.

Rezultātā vienkārši izmēģinām dažādas tehnoloģijas bez iespējas veidot padziļinātu know-how par efektīvu to pielietojumu un attīstīt vienotu infrastruktūru. Līdzīga situācija vēsturiski veidojusies ar Obligātā iepirkuma sistēmu – tika atbalstīti visi zaļās enerģijas ražotāji tā vietā, lai fokusētos uz izmaksās efektīvākajiem risinājumiem.

Virzieni, kuros fokusēt darbību, var būt dažādi, tomēr ir būtiski atrast savu specializācijas jomu. Ar to gan nav jāsaprot, ka valstij jāsubsidē kāds enerģijas ražošanas veids. Pietiek ar vienkāršiem spēles noteikumiem, kas balstīti tirgus principos un rada vidi, kurā privātie investori vai valsts uzņēmumi var pieņemt racionālus lēmumus un attīstīt rentablu biznesu.

Vienlaikus valsts likumdošanai jāveido sistēma, kur jaunas un zaļas tehnoloģijas ir loģiska izvēle pret novecojošiem risinājumiem. Pozitīvi, ka pirmie soļi šajā virzienā jau redzami Ekonomikas ministrijas ierosinātajā jaunajā nodevā, kas balstīta principā “Piesārņotājs maksā”. Patlaban gan par to spriežams tikai virsrakstu līmenī, jo ziņas par izpildījumu šai iecerei nav pieejamas.

Iespējams, šis ir īstais brīdis uzdot jautājumu, kas būs nākotnes energoresurss Latvijā – elektrība vai dabasgāze?

Somijā un Zviedrijā jau tagad faktiski nav gāzes sadales tīkla un notiek fokusēšanās uz elektroenerģiju kā galveno energoresursu. Tikmēr mēs uzturam trīs paralēli eksistējošus sadales tīklus – dabasgāzei, elektroenerģijai un siltumam jeb apkurei. Tas ir pastāvīgs izaicinājums tik nelielai ekonomikai un sadārdzina katru atsevišķo resursu.

Latvijai pašlaik ir ļoti labas pozīcijas straujai jaunāko tehnoloģiju apguvei enerģētikā. Gan gāzes, gan elektrības tirgus ir atvērts, atlicis tikai deregulēt gāzes cenu mājsaimniecībām un pieņemt lēmumu par siltumenerģijas tirgu. Mūsu tirgus ir kompakts, ar aktīvu konkurenci, kas ļauj straujāk adaptēt jaunus risinājumus un tehnoloģijas, veidojot piedāvājumu patērētājiem.

Atliek izdarīt stratēģisku izvēli par to, kādu redzam Latvijas enerģētikas nozari nevis pēc 10, bet pēc 30 un vairāk gadiem. Izvēlēties savu pozitīvo apsēstību, kurā varam būt labākie. Ja mēs varam būt zeme, kas dzied, kāpēc mēs nevarētu būt zeme, kuru uzlādē vējš vai kurā enerģijas ražošanas monopols pieder mājsaimniecībām?

 

Autors ir energokompānijas Enefit valdes priekšsēdētājs

Komentāri (7)

Jānis Lakijs 12.09.2019. 09.05

“Klimata glābēji” mūs grib pieradināt pie cilvēku gaļas ēšanas. Piemēram, Magnuss Sēderlunds no Stokholmas Ekonomikas augstskolas. Nepacietīgi gaidām, kurš no Latvijas “progresistiem” atsauksies šim ierosinājumam.
===
Last week, behavioral scientist Magnus Söderlund posed a controversial question at a seminar in Sweden: Can you imagine eating human flesh?
As global temperatures continue to rise, Söderlund said in a talk at the Gastro Summit in Stockholm, the consequences for agriculture could cause food to become more scarce, which might force humans to consider alternative forms of nourishment.
Those sources might include insects like grasshoppers or worms, but they could also include corpses, Söderlund said. By gradually getting accustomed to the taste of our own flesh, he added, humans might come to view cannibalism as less taboo.
Söderlund, a behavioral scientist at the Stockholm School of Economics, doesn’t research nutrition science or the economics of our global food supply. He studies psychological reactions, like the audible groan from attendees when they were asked whether they’d consider eating a corpse.
“I’d be open to at least tasting it,” Söderlund later told the State Swedish Television channel TV4.
https://www.businessinsider.com/cannibalism-eating-human-flesh-climate-change-2019-9

+2
0
Atbildēt

1

    altinyildiz > Jānis Lakijs 15.09.2019. 23.14

    Nupat youtubā redzēju, kā Krievijas TV apsprieda cilvēku gaļas ēšanas perspektīvi, tikai nesapratu, viņi taisās cilvēkus nokaut, vai ēst maitu. Katrā ziņā, ja civilizētās valstīs būs enerģētiskā apsēstība, krievi tuvāko 10 gadu laikā var atgriezties pie gadsimtos ierastā kanibālismu, kaut arī daļa no tiem nekad nav pārtraukuši ēst savas sugas īpatņus

    0
    0
    Atbildēt

    0

altinyildiz 15.09.2019. 23.03

Latvija 10 gadu laikā var pilnībā atteikties no fosilā kurināmā, tikai kā priekšnoteikums, TECII 2. kārtas un OIK afēristi ir sodāmi, tāpat kā būtu sodīti Ķīnā. Pirmkārt par miljardu zaudējumu radīšanu un otrkārt par biedinājumu pārējiem ienaidniekiem. Ir jāatļauj būvēt tikai pasīvie mājokļi, kā tas ir Norvēģijā un jāveic visu māju siltināšanu. Lauvas tiesa visu mūsu energoresursu ir malka, kas neracionāli tiek nokurināta, apsildot cauros mājokļus. Ja kaut kas tiek sadedzināts, tur pat ir jāražo elektrība, bet ne otrādi. Visos ciematos un mazpilsētās katlumājas ir jāpārbūvē par gāzģeneratoru koģenerācijas stacijām ar ORC un jāceļ jaunas, lai 12 – 16 dzīvokļu mājās nekurinātu krāsnis, kas piecūko vidi, rada ugunsgrēku draudus, iespējas noindēties ar CO un malka netiek sadedzināta racionāli. Tādās koģenerācijas stacijās dabai draudzīgā veidā varētu nokurināt arī skaidas, salmus, niedres un cietos sadzīves atkritumus. Katrā fermā obligāti ir jāuzstāda biogāzes redaktorus, nav pieļaujams, ka gāzi ražo no pārtikas vai lopbarības: kukurūzas un enerģētiskām bietēm, tam nolūkam drīkstētu izlietot tikai kukurūzas kātus, no kā saražot dīzeļdegvielu, etanolu vai metanolu. Visas pārtikas atliekas un kanalizācija ir jāpārstrādā biogāzē, bet celuloze, kas paliek pāri, jāatūdeņo, jāhidrolizē un jānoraudzē, vai jāsapresē briketēs. Ir jāveicina saules bateriju uzstādīšana uz visu māju jumtiem, speciāli tam paredzot kredītus ar gada likmi, ne lielāku kā 2%, kas ir pilnīgi reāli. Ņemot vērā, ka tās atmaksājas 10 gados, tā būtu izcila investīcija, bet tagad jau var rēķināties ar īsāku laiku. Izplatoties jaunākās paaudzes saules baterijām tās atmaksāsies 5 gados un kalpos ilgāk. Kurzemē un Zemgalē, kur ir stiprs vējš, jābūvē vēju parki, diezgan stipri tas pūš arī Daugavas baseinā, Ziemeļlatvijā, Austrumlatvijā un jūrā, protams.

+1
0
Atbildēt

0

andrejs 12.09.2019. 16.09

“I’d be open to at least tasting it,”
——————–
Viņš varētu sākt ar savu māti.

+1
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu