Mēbeles, kas nepazīst konveijeru

Jurijs un Sergejs Morozovi, īpašnieki un uzņēmuma valdes locekļi. Foto — Gints Ivuškāns
Aivars Kļavis
Print Friendly, PDF & Email

No senatnīga paskata galdiņa, kas 80. gadu beigās tapis uz daudzdzīvokļu mājas balkona, līdz ģimenes uzņēmumam ar vairāk nekā miljons eiro apgrozījumu mūsdienās — tāds ir ekskluzīvo mēbeļu ražotāja Morozov & Son ceļš

Savdabīgas, ekskluzīvas mēbeles, kā arī dizaina elementi, sākot no sienu un griestu paneļiem, durvīm, iebūvējamiem skapjiem vai palodzēm. Tas viss top kompānijā Morozov & Son Rīgā. Turklāt viņi paši saražoto arī montē un uzstāda — nereti no nulles līdz atslēgai.

Savulaik pirmie klienti bijuši Rīgas naktsklubi un lepnākie restorāni. Tagad tās ir viesnīcas, salonveikali, biroji, savrupmājas gan Rietumeiropā, gan Krievijā. Pēdējā laikā arī jahtas.

Visi izstrādājumi ir unikāli — pārsvarā roku darbs, nereti izgatavoti vienā eksemplārā, kurš nu atrodas Monako, Izraēlā vai Francijā. Latvijā pieprasījums pēc šāda interjera ir ierobežots, tāpēc lauvastiesa tiek eksportēta, lai gan sākās viss tieši ar Latvijas tirgu.

  liecina nosaukums, Morozov & Son ir ģimenes uzņēmums, kura īpašnieki ir tēvs un dēls — Jurijs un Sergejs Morozovi. «Pēc izglītības esmu metālapstrādes tehnologs, bet mana aizraušanās vienmēr bijusi koks,» saka Jurijs Morozovs, kurš 90. gadu sākumā pievērsās mēbeļu ražošanai, kļūdams par individuālo komersantu.

Ražotne bumbu patvertnē

«Mūsdienās mēbeļu ražošanu iespējams gandrīz pilnībā automatizēt. Turklāt ražotāju ir daudz,» sarunas laikā vairākkārt uzsver viņa dēls Sergejs Morozovs. «Pateicoties programmējamiem darbgaldiem, daudzas detaļas top ar minimālu vai pat pilnīgi bez cilvēka klātbūtnes.» Patiesībā tas esot viens liels konveijers, kas ļauj samazināt izmaksas. «Savukārt tādas mēbeles kā mūsējās, kur ļoti daudz roku darba un dārgs materiāls, gluži pretēji, lētākas nekļūst un nekļūs,» viņš turpina.

Latvijā Morozov & Son ir viens no ļoti nedaudziem uzņēmumiem, kas izgatavo ekskluzīvas mēbeles. Un arī citur pasaulē šādu uzņēmumu nav nemaz tik daudz. Tāpēc Morozovi negrasās atteikties ne no roku darba, ne dārgajiem materiāliem, kas parasti tiek iepirkti Vācijā, kur tie nonākuši no visiem pieciem cilvēku apdzīvotajiem kontinentiem.

Pērn uzņēmums atzīmēja 25 gadu pastāvēšanu, lai gan patiesībā viss sākās agrāk. Padomju laikos Jurijs strādājis kuģu remonta rūpnīcā par konstruktoru. Alga bijusi niecīga, tāpēc pārkvalificējies par atslēdznieku un pusotra gada laikā ieguvis sesto kategoriju, lai gan viņa rūpnīcā tolaik neviens augstāk par piekto nebija ticis. Atbrīvojusies viena modeļgaldnieka vieta — tas bijis specifisks arods, jo galdnieks no koka izgatavoja formas, kurās tika lietas dažādas, galvenokārt čuguna, detaļas. Taisījuši formas kuģiem, taču rīdziniekiem viņa veikums vislabāk redzams uz Akmens tilta — dekoratīvie elementi starp margām savulaik, tiltu atjaunojot, lieti viņa izgatavotajās formās. Morozovs rosījies arī mājās pēc darba, taisījis intarsijas un izgatavojis koka dekorus.

80. gadu beigās rūpnīcā darba kļuvis arvien mazāk, attiecīgi mazāka arī alga. «Bet ēst jau tik un tā vajadzēja,» smejas Morozov & Son dibinātājs. Radusies ideja sākt taisīt senatnīga izskata koka galdiņus un realizēt tos komisijas veikalā. 

Pirmo viņš līdz veikalam nemaz neesot aiznesis. Tas nopirkts pa ceļam, turpat uz ielas. Nākamo gan. Jurijs uzkonstruējis un, draugiem palīdzot, izgatavojis vairākus kokapstrādes darbgaldus. No balkona, kur lakotas pirmās mēbeles, pārcēlies uz garāžu.

90. gadu sākumā kuģu remonta rūpnīcu slēdza. Toties cilvēki, izlauzušies no padomju pelēcības, gribēja dzīvot skaisti. Jurijs kļuva par individuālo komersantu un nodibināja savu uzņēmumu. Paša konstruētie darbgaldi turpinājuši kalpot nu jau uzņēmumā.

Sākumā taisījis tiem laikiem neierastus galdiņus, skapīšus, bet ar veikala un paziņu starpniecību klientu saradies arvien vairāk. Kādam vajadzēja nupat iegādātajam galdiņam līdzīgus krēslus, citam bufeti vai skapi… Tas savukārt lika izstrādāt un radīt jaunus produktus, kuru dizainu Jurijs Morozovs veidoja pats. Pasūtījumu skaitam pieaugot, nācās pieņemt darbā pirmo darbinieku un meklēt jaunas telpas. 

Tās atraduši Vecrīgā, netālu no universālveikala, bijušajā bumbu patvertnē. Griesti gan bijuši ļoti zemi, bet durvju vietā — apaļa lūka ar biezu tērauda vērtni. Bunkurs, kas bunkurs. «Mums atved materiālus, bet pa lūku tos nevar dabūt iekšā. Ņēmām zāģi un garinājām turpat uz ielas,» Jurijs atceras. Ar laiku, darbinieku skaitam pieaugot, pārcēlušies uz toreizējo autobusu parku Tālava. 

Sākumā strādājuši tikai Latvijas tirgum. Pirmie lielie klienti Rīgā — Karaļu klubs Barona ielā, klubs La Rocca, japāņu restorāns Sumo un restorāni Kabuki.

90. gadu otrajā pusē Jurijs iegādājies zemi Imantā un vairākās kārtās sācis būvēt jaunu ražotni, un drīz uz to pārcēlušies.  

Biroji Maskavā, villas Francijā

Deviņdesmito beigās un jaunās tūkstošgades sākumā viņu biznesā parādījās jaunas tendences. Interjerus un mēbeles sāka projektēt profesionāli dizaineri, sākās eksports. Pirmie pasūtījumi bija no Krievijas. Līdzīgi kā Rīgā, klubu vai restorānu interjeri un mēbeles. Arvien biežāk pasūtītāji gribēja, lai ražotāji paši samontē telpām paredzēto interjeru un iebūvē vai uzstāda mēbeles. Līdz ar to audzis arī darbinieku skaits.

Sergejs tēva uzņēmumā sāka strādāt 2006. gadā, kad bija pabeidzis Rīgas Valsts tehnikumu un ieguvis kokapstrādes tehnologa specialitāti. «Toreiz pat nepieļāvu domu, ka varētu mācīties kaut ko citu.»

Tūlīt pēc tehnikuma Sergejs sāka apgūt arī biznesa vadības specialitāti. Vēlējies iegūt arī praktisko pieredzi šajā jomā un atradis darbu kādā uzņēmumā, bet tur par jauno speciālistu neviens īsti neesot licies zinis. «Redzot, kā strādā citi mēbeļu ražotāji, es sapratu, ka jau tolaik tēva uzņēmums bija galvastiesu pārāks par tiem,» saka Morozovs juniors, kurš pievienojies tēva komandai.

Sākumā bijis rasētājs, tad kļuvis par projektu menedžeri un sācis darbu ar klientiem. Salīdzinoši agri, jau 2007. gadā, uzņēmums iegādājies mēbeļu ražošanai paredzētu CNC iekārtu. Tas bijis jaunums, ar kuru neviens nav pratis strādāt. Sergejam nācies to apgūt un pēc tam mācīt nākamo operatoru. 

Finanšu krīzi viņi pārdzīvojuši samērā viegli, jo grūts bijis tikai 2009. gada pirmais pusgads. Tomēr, pateicoties tai, sapratuši — visas olas nevar likt vienā groziņā — un, saglabājot Krievijas tirgu, sākuši meklēt klientus Rietumeiropā. Vienlaikus mainīts uzņēmuma nosaukums — no grūti izprotamajiem dibinātāja iniciāļiem JNM uz respektablo Morozov & Son.

Pēc krīzes no ekskluzīvajām mēbelēm un dārga interjera atteikušies klubi un restorāni. Toties parādījušies biroji, it sevišķi Maskavā, no kuriem daži atgādinot pilis. Tomēr pašlaik uzņēmuma klientu lokā dominē privātie pasūtītāji, kuri vēlas mēbeles un interjeru saviem apartamentiem vai villām. Nepieciešamības gadījumā Morozov & Son tās aprīko pilnībā, arī veicot iekšdarbus. Pēdējā laikā starp individuālajiem pasūtījumiem esot arī jahtu īpašnieki — mēbeles un interjers jahtām esot ļoti interesanti un vienlaikus arī sarežģīti pasūtījumi, par kuriem sīkāk stāstīt neļaujot līgumu nosacījumi.

Tagad liela daļa uzņēmuma klientu esot no Rietumeiropas — Izraēlas, Vidusjūras reģiona, tajā skaitā Francijas dienvidiem un Monako, kā arī no ASV. Tātad cilvēki ar pilnīgi citu mentalitāti. «Es neteikšu, ka ar viņiem strādāt ir vieglāk, bet spēles notikumi gan skaidrāki. Viņi ne tikai lasa, bet arī respektē līgumus,» saka Sergejs.  

Kad vaicāju par izstrādājumu sortimentu un ražošanas jaudām, abi īpašnieki manāmi apjūk. 

«Mēs neskaitām produktus vai saražotos kubikmetrus. Noteicošais ir laiks, kas jāpatērē konkrētam darbam,» skaidro Ser-gejs. Kopš 2014. gada, kā pēdējo uzbūvējot biroja ēku, pilnībā pabeigta jaunā uzņēmuma ražotne Kleistu ielā. Te ekskluzīvas mēbeles pašlaik var izgatavot no vairāk nekā 100 dažādu eksotisku koku šķirnēm. Morozov & Son izmanto jebkuru materiālu, ko izvēlas klients, bet parasti tie joprojām ir ozols un riekstkoks, savukārt no eksotiskajiem — visbiežāk kļava «putna acs», tīkkoks, palisandrs. Gala rezultātu jau nenosaka materiālu eksotiskā izcelsme, bet gan to apstrāde, kas atkarīga no darbinieku profesionalitātes, uzsver Sergejs un palepojas, ka pie viņiem strādājot labākie no labākajiem Latvijas mēbeļu meistariem.

Vaicāti, kādu abi īpašnieki paredz nozares un uzņēmuma nākotni, viņi neslēpj — visticamāk, mēbeļu ražošanā gaidāmas būtiskas pārmaiņas. Tehnoloģijām attīstoties, iespējams, jau drīz darbinieku, kas mēbeles montē, būs vairāk nekā ražošanā strādājošo. Tas ietekmēs arī ekskluzīvo mēbeļu ražotājus, līdz, tirgum pamazām sakārtojoties un pielāgojoties jaunajai situācijai, tajā paliks tikai paši labākie un stiprākie. «Un es ļoti ceru, ka to vidū būsim arī mēs,» ar smaidu saka Sergejs, jo viņu mērķis esot ļoti ambiciozs — ar laiku kļūt par labākajiem šādu mēbeļu ražotājiem pasaulē.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Mēs gribam kļūt par vispazīstamākajiem un vislabākajiem ekskluzīvo mēbeļu ražotājiem pasaulē.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Kļūdas ir bijušas un būs. Galvenais — no kļūdām mācīties, jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Vispirms vajadzētu izvēlēties nozari, kas ir perspektīva, nepieciešama un garantē produkcijas noietu nākotnē. Pašlaik ir virkne nozaru, kurās ir ne tikai milzīga konkurence, bet arī ierobežots noiets un pārprodukcija.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu