Interjera dizaineres un arhitektes Andas Ozoliņas brīvdienu māja Tūjā ir sajūtu osta — tie, kas tajā pietauvojušies, vairs nevēlas doties prom
Kad agrā pirmspusdienā ar kafijas krūzēm rokās izejam uz saules pielietās terases, uz galda jau gaida smaržīgas, apaļas kanēļmaizītes un melleņu bļoda. Mājas saimniece Anda Ozoliņa aicina cienāties — vēl pirms pāris stundām vietējā Tūjas veikala smalkmaizītes bijušas karstas, pavisam svaigi ceptas.
Ir pilnīgs miers, mūsu sarunā ik pa laikam iejaucas tikai kāds aizgulējies gailis ar dziesmu tālumā. Ziedu vietā uz galda stikla traukos izkārtotas smilgas. Tieši tās pirms desmit gadiem Andu šajā vietā uzrunājušas un lielā mērā noteikušas pašas projektētās brīvdienu mājas veidolu. «Tā pļava ar savu brūno sirmumu… Gribēju māju tajā iesēdināt. Lai tā nelec laukā, bet smuki ieaug smilgās,» stāsta Anda, mazliet vīlusies, ka šis skats mums iet secen, jo vienreiz gadā divmetrīgās zāles nopļauj, un nu tas noticis tieši pirms nedēļas. «Jūs nokavējāt!» viņa smaida. Mājas būvniecība aizņēmusi tikai kādus piecus mēnešus. «Ātri,» atzīst Anda, «redzot, kā cilvēki mokās ar būvniecību, mums viss gāja vienā dziesmā. Bet esmu pamanījusi arī to, ka nozīme ir attieksmei, ar kādu ej pie celtniekiem. Ja ej ar «viss ir slikti», tad visu laiku arī kaut kas ķeras un nesanāk.»
Īso termiņu Anda sev noteikusi pati un arī klientiem iesaka jau pašā sākumā iekārtot māju, cik vien iespējams, lai pēc tam nenodarbinātu nepabeigtības sajūta. «28. maijā meitai ir dzimšanas diena, un es gribēju, lai māja ir gatava. Lai maijā varam nākt iekšā, nevis visu vasaru vēl čubināt. Mērķis arī nebija investēt ārkārtīgi lielus līdzekļus, viss ir dabīgs un īsts, bet nekas nav ekskluzīvs,» saka Anda. Viņa priekšroku devusi vietējiem celtniekiem, pašmāju mēbeļniekiem un materiāliem.
Process ritējis tik raiti arī tāpēc, ka pieredzējusī interjera dizainere zinājusi, kur ko meklēt, taču nav vajadzējis atradumus nevienam atrādīt un izvēles pamatot. «Strādājot ar klientu, daudz laika aizņem domāšana, saskaņošana, pārdomāšana. Reizēm klients, ieraudzījis manu vidi, tādu pašu vēlas arī sev. Bet viņš ir pilnīgi cits cilvēks. Tad es taustos, kas ir viņš, kāds ir viņa stāsts. Restorānos ir citi nosacījumi, stilistiku nosaka to specifika. Tomēr vienmēr saku — nespēšu uztaisīt restorānu, kas strādās tikai ar interjeru. Tā ir tikai daļa, kādi 20 procenti, pārējie 80 — pavārs, ēdiens, serviss.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.