Rokādes līnijai pa pēdām

Zaļo dzelzceļu maršruts Ieriķi—Gulbene: sirreāla ekspedīcija pa vientuļu uzbērumu gar peronu drupām un rejošiem suņiem, apdzīvotām un pamestām ēkām, pāri dzelzceļa tiltam bez dzelzceļa, līdz stacijai, kur vilciens uz Rīgu kursē trīs reizes gadā

Izkāpjot no vilciena Rīga—Valga Melturu stacijā, viss liecina, ka maršruts būs zaļš un dabisks — apkārt čivina putni, zaļo meži; perons ir tikai pirmajam vagonam, turklāt ar granti klāts. Tieši no šīs nekurienes oāzes kādreiz atzarojās dzelzceļa līnija Ieriķi—Gulbene, pa kuru šodien ved vēl viena interesanta Zaļo dzelzceļu «trase». Dabā par to atgādina infostends un marķējums — ceļa stabiņi sākas jau Ieriķos, taču ērti braucams un ejams maršruts kļūst četrus kilometrus attālajos Melturos.

Prom no civilizācijas

Ieriķi—Gulbene reiz bija daļa no senās Ieriķi—Jaunlatgale (tagad — Abrene) līnijas ar visai raibu vēsturi. Dienasgaismu dzelzceļš ieraudzīja 1902. gadā, kad no Abrenes stacijas uzbūvēja 67 km garu atzarojumu kokmateriālu izvešanai. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas armija šo atzaru caur Gulbeni savienoja ar līniju Rīga—Pleskava. Tā kļuva par rokādes jeb savienojošo dzelzceļa līniju, kas būvēta militārām vajadzībām un nosprausta samērā tālu no apdzīvotām vietām.

Būvniecības darbos piedalījās gan cariskās Krievijas zaldāti no Vidusāzijas apgabaliem, kuri neprata krievu valodu, gan vācu karagūstekņi, kas izcēlās ar precizitāti un kārtību, gan vietējie iedzīvotāji ar zirgu pajūgiem. Vietējiem maksātas pieklājīgas algas — sievām divi rubļi, vīriem trīs rubļi, bet braucējiem ar zirgu pat seši rubļi dienā.

1924. gadā pa normālai ekspluatācijai pielāgoto, bijušo militāro līniju sāka kursēt starptautiskie vilcieni Rīga—Ļeņingrada. Arī padomju laikā te pulsēja pasažieru pārvadājumu dzīsla Rīga—Pitalova. 90. gados, pirms līnijas posmu slēgšanas vienreiz dienā kursēja vilciens Rīga—Ieriķi—Gulbene. Iecirknī Ieriķi—Gulbene kustība tika slēgta 1999. gadā.