Baigi labs!

Jānis Libeks (pa kreisi) un Arnis Sprudzāns, SIA Libeks un Sprudzāns īpašnieki. Foto — Gints Ivuškāns
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Arnis Sprudzāns un Jānis Libeks pirms sešiem gadiem pagrabā Gulbenē eksperimentēja, līdz tapa Tālavas sidrs. Patlaban to var nogaršot gan restorānā Vincents Rīgā, gan Somijā un Vācijā

Netālu no slimnīcas un baznīcas — tik dziedinošā apvidū atrodas Tālavas sidra ražotne. Atrast acumirklī neizdodas, jo nav izkārtnes, taču zināms, ka sidrs top kādā no Vecgulbenes muižas ēkām. Ar baltu dvieli uz rokas iznācis no muižas restorāna, viesmīlis norāda: «Tur čaļi brūvē! Bet pie mums arī varat nogaršot!» 

Tālavas sidra mājvieta ir laukakmeņu šķūnis ar augstiem griestiem. Ražotnē ir dikti kluss. «Skaļi te būs no oktobra,» saka Jānis Libeks, viens no uzņēmuma Libeks un Sprudzāns īpašniekiem. No 1. oktobra sākas ābolu pieņemšana, un tad pie ražotnes jau ar pirmo gaismu vietējie drūzmējas ar spaiņiem, piekabēm, ķerrām vai maisiņiem. 

«Mēs pieņemam visus rudens ābolus, paši pēc tam šķirojam,» papildina Arnis Sprudzāns, otrs īpašnieks. Vaicāti, vai šogad ir ābolu gads, abi pasmaida. «Mēs tādu jēdzienu nepazīstam. Ja nav Gulbenes novadā, tad ir Madonas. Sešu gadu laikā ābolu nav trūcis ne reizi,» saka Libeks.

Sidrs, kas sauss

Libeks un Sprudzāns ir gulbenieši, bijušie skolasbiedri ģimnāzijā. Studējuši gan katrs savā jomā: Libeks ir uzņēmējdarbības un finanšu maģistrs, ikdienā Rīgā darbojas ar investīcijām un analizē uzņēmumus, bet Sprudzāns ir maģistrs darba drošībā un aizsardzībā; viņš ilgstoši strādājis nekustamo īpašumu apsaimniekošanas uzņēmumu Rīgā. Nu jau gadu viņa pamatdarbs ir Tālavas sidrs.

Pirms sešiem gadiem Sprudzāns sajuta pārmaiņu vajadzību — darbā iestājās neliela rutīna un gribējās kaut ko savu. Aizrakstīja e-pastu Libekam. «Viņš no draugu loka šķita piemērotākais kopējam biznesam,» smejas Sprudzāns. Abi satikās, sāka domāt biznesa idejas. Enerģijas 24 gadu vecumā bija daudz un domu lidojums — varens. Varbūt darināt vīnu? Pamēģināja dažādus veidus, to skaitā bērzu sulu, taču nepatika garša. Turklāt mājas vīnu jau tirgū bija daudz. «Kā mums vēl Latvijā daudz? Ābolu! Katrā mājā koridori piekrauti groziem,» Libeks saka. Viss sakrita par labu sidram, jo tolaik tirgū no craft jeb amatnieku sidriem bija tikai daži. Pārējie veikalu plauktos bija saldie un plašam patēriņam domātie, kas tapuši fabrikās. Gulbeniešiem gribējās radīt sidru no vietējiem āboliem. 

2013. gada oktobrī abi salasīja ābolus un izspieda sulu, un arī nodibināja uzņēmumu. Izspiestajai sulai pievienoja speciālu raugu un gaidīja līdz pavasarim. Raugs apēd visu dabīgo cukuru, kas ir sulā, tad veic filtrēšanu, lai iegūtu tādu sidra garšu kāda ir pudelē. Kā un kas darāms, Sprudzāns un Libeks bija lasījuši, daudz arī konsultējās ar profesionāļiem. Sidra paraugu bija daudz, visus paši testēja. 

Pirmā partija neticamā kārtā izdevās. «Baigi labs!» pagaršojis teica Arņa tētis. Šos vārdus varēja dzirdēt arī no draugiem. Tas bija sirdi sildoši, taču sidru notestēt vajadzēja arī pie profesionāļiem. Tāpēc Sprudzāns un Libeks vaicāja draugiem, kā tikt līdz restorānu bāriem. Ieguva kontaktus, sazvanīja, paši veda sidru uz Rīgu. Divi restorāni paņēma uzreiz, sakot, ka kvalitāte un garša ir laba, — Legend Beach Jūrmalā un Koya Andrejsalā. «Mēs sapratām, ka ar laiku būs vērts arī ražot vairāk un piedāvāt veikaliem,» atceras Libeks. 

No vecāku pagraba viņi jau bija pārcēlušies uz 30 kvadrātmetru telpām, tad jau 120 kvadrātmetriem. Bet tagad jau trešo gadu mājo Vecgulbenes muižas kompleksa  550 kvadrātmetros.

Pirmos trīs gadus abi sidra darītāji dzīvoja pieticīgi, jo bija daudz ieguldījumu: pirmā spiede, trauki, izejvielas. Ienākumi no lejamā sidra nebija tik lieli, lai segtu visu darbošanos, nācās daudz pielikt no pašu makiem. Vai draudzenes nebija dusmīgas par to, ka katrās brīvdienās vīri brūvē un visa nauda aiziet burbuļos? Libeks smejas: «Viņas nezināja, cik ieliekam.»

Lai sāktu ražošanu, bija vajadzīgas iekārtas, un uzņēmēji startēja vairākos iespējamajos konkursos: valsts atbalsta programmā Altum, Gulbenes novada uzņēmēju atbalsta konkursā un uz ES fondu līdzfinansējumu. Kopumā ražotnē visu sešu gadu laikā ieguldīts ap 280 000 eiro. Lietotas ražošanas iekārtas tika iegādātas no kādas šampanieša ražotnes Francijā.

Tālavas vārdu Sprudzāns un Libeks deva sidram, jo gribējās nosaukumu, kas ir vēsturisks. Līdz 1224. gadam Gulbene ietilpa seno latgaļu zemē Tālavā, kas bija bagāta ar eglēm, tāpēc arī logotipā redzamas egles. Uz pudeles gan smalkas etiķetes, kurās ābols izskatās kā no zelta diegiem iztamborēts.

Paši plūc rabarberus

Oktobrī ražotnē ir visvairāk darba, tad Libeks un Sprudzāns vienmēr ņēmuši atvaļinājumu savā pamatdarbā. Paši ābolus pieņem, šķiro, mazgā, spiež sulu. No rīta sešos ceļas, ap pusnakti atkrīt gultā vecāku mājās. «Daudzi vietējie ir ļoti priecīgi par iespēju nedaudz nopelnīt: kad mellenes un sēnes beigušās, var pārsviesties uz āboliem,» saka Libeks. Kilogramā par āboliem viņi maksā piecus sešus centus, kas tikai izklausās maz: ir skolēni, kuri dienā nopelna 20 eiro un ir ļoti priecīgi par savu naudu, savukārt daža ģimene dienā spēj salasīt tik daudz, ka dodas mājup ar 120 eiro.

Sidra tapšanas process ir šāds: izspiestā sula pēc rauga pievienošanas rūgst vairākus mēnešus. Tas apēd visu dabīgo cukuru, kas ābolos ir, un, jūnija sākumā, atverot tvertnes, pretim veras ļoti sauss sidrs. Tad jāveic sidra apstrāde: filtrēšana un papildināšana ar sulām, lai panāktu nepieciešamo garšu un varētu pildīt pudelēs. Tālavas sidrs top no rudens āboliem. Sprudzāns stāsta, ka svarīgs ir skābes līmenis ābolā. Cukuriņu ābolos ir tikpat daudz cukura kā antonovkā, taču cukuriņos ir mazāks skābes līmenis. Sprudzāns nesen pabeidzis pārtikas tehnologa kursus un iedziļinājies ķīmijā, kas skolā tik labi negāja.

Pirmos trīs gadus Tālavas sidrs bija tikai restorānos, bet pēc tam arī veikalos. Pirmie, kuri izvēlējās paņemt, bija tie, kuri parasti atvērti interesantam sortimentam: Stockmann un Sky. Abi uzņēmēji sākumā paši brauca uz Rīgu un veda produkciju: kastēs uz veikaliem, muciņās uz restorāniem. Tagad izplatīšana notiek ar Valmiermuižas alus starpniecību Valmierā, kur ir loģistikas punkts un no kura tālāk izvadā pa veikaliem. Libeks un Sprudzāns ir lepni, ka viņu sidrs ir gan restorānā Vincents, gan Lido un Ezītis miglā. «Aizvien vairāk Latvijā iepazīst un novērtē craft sidru. Dzer ne tikai dārza svētkos vasarā, bet arī ikdienā,» saka Libeks. 

Tālavas sidrs bija pirmais craft sidrs Latvijā, ko varēja iegādāties 0,33 l pudelēs. «Pats ābols, lai arī galvenais, neveido lielākos izdevumus. Pudele ar korķi un etiķeti ir dārgāka par pašu sidru,» rēķina Libeks, stāstot, ka puskilograms ābolu, no kura top sidrs vienai pudelei, izmaksā dažus centus. Tas pats attiecas uz sidru lielajā tilpumā, šampanieša pudelē.

Patlaban Tālavai ir četru veidu sidri. Daudziem veikaliem patīk izlikt tirgošanā tieši Vasaras sidru, tāpēc to pērk visvairāk. Vasaras sidrs ir ar ķiršu un rabarberu sulām, Cidoniju sidrs ar cidonijām, kas atceļojušas no Vaidavas, bet ķiršu sula no Alūksnes Very Berry. Rabarberu sulu Libeks un Sprudzāns spiež paši: aizbrauc uz kādu saimniecību, kur lielāki kāti, un salauž. Vienīgās importētās sastāvdaļas ir apiņu granulas Apiņu sidram un cukurs. «Tam jābūt ļoti kvalitatīvam. Bez balinātājiem un piejaukumiem. Mēs ilgi konsultējāmies ar profesionāļiem un izmēģinājām dažādus, kamēr atradām īsto,» saka Sprudzāns. Tālavas ābolu sulai ir Latvijā zināmā kvalitātes zīme Zaļā karotīte, bet Libeks ir pārliecināts, ka ābeļdārzi Gulbenes pusē sen darbojas pēc bioloģiskiem standartiem, taču vienkārši nav sertificēti. No īstām biosaimniecībām ir nedaudzi piegādātāji.

Grib kāpināt jaudu

Libeks un Sprudzāns nekādi nevar atcerēties brīdi, kad biznesā būtu gājis grūti. «Mēs izrunājam problēmas un nonākam pie kopsaucēja,» saka Libeks. Vienīgās domstarpības abiem ir par to, vai mārketings ir naudas dedzināšana: ieguldot naudu iekārtā, rezultāts redzams uzreiz, taču ar mārketingu ir citādi. Libeks uzskata, ka mārketingā līdz šim ieguldīts par maz. Tajā pašā laikā par pieprasījumu sūdzēties nevar, jo Arnim nesen bijusi tikšanās ar kādu potenciālo klientu no Krievijas. «Nezinām, vai visā Latvijā ir tik daudz ābolu, lai remdētu viņu vajadzību. Tad mums citiem soļiem jāiet un jāaudzē apjoms. Tātad jākāpina ražošana un vairāk jāraugās uz eksportu un arī plašāku patēriņu vietējā tirgū,» saka Libeks. Telpas to atļautu, spiede arī, ražošanas līnijai jauda ir ar rezervi, taču būtu jādomā, kā attīstīt raudzēšanas procesa paplašināšanu.

Patlaban eksports ir uz Igauniju, Lietuvu, Somiju un Vāciju, taču tikai 10%-15% no visa apjoma. «Mēs neesam lieli,» saka Libeks. Kopā ar viņiem Tālavas sidrā ir trīs darbinieki: uz vietas Gulbenē ir viens cilvēks, kurš vada ekskursijas, pārdod sidru un pako pudeles kastēs. Ja rudenī vajag izspiest sulu, tad paši īpašnieki piespiež podziņu un arī iekārtas saremontē, ja vajag.

Kamēr sidrs guļ ziemas miegu un ābeles apsnigušas, Tālavā ir modē sezonāls karstais dzēriens no ābolu sulas un sulas destilāta, kuriem pievienota Ušura purva dzērveņu sula un kanēlis, apelsīnu mizas, pipari. Piekto gadu mucās dzīvo arī kalvadoss, kas nebūs masu produkts. Sprudzānam un Libekam gribas iet vēl tālāk, tāpēc viņi nomā 22 000 kvadrātmetru no pašvaldības, lai tuvumā veidotu ābeļu un bumbieru dārzu, kas domāts gan sidra darīšanai, gan ciemiņiem, kuri ierodas ekskursijās.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Prieks par darbu un tiekšanās pēc labāka, kvalitatīvāka produkta, nodrošinot nepārtrauktu uzņēmuma attīstību.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Novēlota ražošanas resursu sagādāšana un paļaušanās uz vienu preču piegādātāju. Visi riski jādiversificē.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Neturēt idejas pie sevis, meklēt sadarbības iespējas un darīt!

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu