Arnis Sprudzāns un Jānis Libeks pirms sešiem gadiem pagrabā Gulbenē eksperimentēja, līdz tapa Tālavas sidrs. Patlaban to var nogaršot gan restorānā Vincents Rīgā, gan Somijā un Vācijā
Netālu no slimnīcas un baznīcas — tik dziedinošā apvidū atrodas Tālavas sidra ražotne. Atrast acumirklī neizdodas, jo nav izkārtnes, taču zināms, ka sidrs top kādā no Vecgulbenes muižas ēkām. Ar baltu dvieli uz rokas iznācis no muižas restorāna, viesmīlis norāda: «Tur čaļi brūvē! Bet pie mums arī varat nogaršot!»
Tālavas sidra mājvieta ir laukakmeņu šķūnis ar augstiem griestiem. Ražotnē ir dikti kluss. «Skaļi te būs no oktobra,» saka Jānis Libeks, viens no uzņēmuma Libeks un Sprudzāns īpašniekiem. No 1. oktobra sākas ābolu pieņemšana, un tad pie ražotnes jau ar pirmo gaismu vietējie drūzmējas ar spaiņiem, piekabēm, ķerrām vai maisiņiem.
«Mēs pieņemam visus rudens ābolus, paši pēc tam šķirojam,» papildina Arnis Sprudzāns, otrs īpašnieks. Vaicāti, vai šogad ir ābolu gads, abi pasmaida. «Mēs tādu jēdzienu nepazīstam. Ja nav Gulbenes novadā, tad ir Madonas. Sešu gadu laikā ābolu nav trūcis ne reizi,» saka Libeks.
Sidrs, kas sauss
Libeks un Sprudzāns ir gulbenieši, bijušie skolasbiedri ģimnāzijā. Studējuši gan katrs savā jomā: Libeks ir uzņēmējdarbības un finanšu maģistrs, ikdienā Rīgā darbojas ar investīcijām un analizē uzņēmumus, bet Sprudzāns ir maģistrs darba drošībā un aizsardzībā; viņš ilgstoši strādājis nekustamo īpašumu apsaimniekošanas uzņēmumu Rīgā. Nu jau gadu viņa pamatdarbs ir Tālavas sidrs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.