Peldēt!

Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa pievērsusies režijai — Liepājas teātrī jūnija vidū pirmizrādi piedzīvoja viņas iestudējums Ķiršu dārzs, un tuvākajos gados aktrisei būs jāizvēlas, kurā virzienā turpināt iet

Pie Jāņu ugunskura pagājušajā svētdienā Dita Lūriņa sēdēja pavisam klusi. Iepriekšējo, pirmsjāņu, dienu viņa bija noslēgusi uz Nacionālā teātra skatuves, jau desmito gadu kā Antonija Skroderdienās Silmačos stāvot kolēģu un skatītāju ieskāvumā, jāņuzāļu klēpjiem apkārt. Aktieru neformāli sauktais «Skroderdienu maratons» jūnijā — dažbrīd ar divām izrādēm ik dienu — Lūriņai joprojām ir tuvs un patīkams pat pēc vairāk nekā simt nospēlētām izrādēm. Izdzīvojusi skaistos svētkus uz skatuves, viņa Līgo vakarā ģimenes lokā vēlas tos pēc iespējas mierīgākus. 

Pagājusī sezona aktrisei, kura Nacionālajā teātrī spēlē dramatiskas un izklaides žanra lomas jau 20 gadus, bija īpaša ar jaunu pagriezienu — viņa pievērsās režijai. Pēc meistarklasēm Maskavā pie režisora Viktora Rižakova Lūriņa atgriezās Latvijā ar klasikas — Antona Čehova Ķiršu dārza — iestudējumu Liepājas teātrī. Tas saņēmis trīs Spēlmaņu nakts nominācijas. Pirmizrāde notika sezonas noslēgumā, 14. jūnijā. Lūriņa ir apņēmības pilna darbu režijā turpināt, bet šobrīd vēlas veltīt laiku vasaras atpūtai. «Ieceres man ir, bet konkrēti runāt pāragri.» Intervijā viņa stāsta, kā meklējusi jaunu jēgu darbam teātrī un kāpēc nonākusi pie režijas.

Šis jums būs pirmais vasaras atvaļinājums, kas paies ne tikai kā aktrisei, bet arī režisorei, — droši vien atpūšoties paturēsit prātā plānus jaunajai sezonai. Kāda ir sajūta būt režisorei?
Noteikti ir citādi, bet uz priekšu vēl nedomāju. Iestudētā izrāde Liepājas teātrī ir kā vainagojums pagājušajai sezonai. To sāku vienkārši ar sajūtu, ka pārmaiņu brīdis ir pienācis. Patiesībā šāda sajūta man bija jau aizpagājušās sezonas noslēgumā — tad notika saruna ar [bijušo] Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni. Viņš mani saprata un deva iespēju braukt uz režijas meistarklasēm Maskavā. 

Rudenī sāku sezonu, nezinot, kur mani pārmaiņas aizvedīs. Vajadzēja atgūt ticību teātrim — pēc 20 gadiem uz skatuves man vēlreiz, citādā rakursā, vajadzēja ieraudzīt, kāpēc teātris ir svarīgs man un sabiedrībai. Kas ir tas vērtīgais, ko skatītāji saņem? Ko es viņiem varu sniegt? Es nebiju vilšanās pozīcijā pret teātri, bet man vairs nestrādāja vecie argumenti, tie bija izdzīvoti. Lai turpinātu, lai teātris man nepaliktu tikai par jaunības profesiju, vajadzēja jaunus argumentus.