Ir jālolo!

Viesturs Vārpiņš, SIA Cietkoks valdes priekšsēdētājs un vienīgais īpašnieks. Foto — Edmunds Brencis
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Septiņus gadus Cietkoks uz Ķīnu eksportē bērza sagataves, kas pārtop masīvkoka mēbelēs Amerikai. Viesturs Vārpiņš biznesu sāka, iegādājoties nelielu zāģētavu Kandavā

Vjetnama. Tas ir vārds, ar kuru Viesturs sāk sarunu. Dienā, kad tiekamies, viņam vajadzēja būt tur, taču saplānojās citi darbi. Uz Vjetnamu devušies Cietkoka mārketinga un ražotnes direktori, jo kopš ASV prezidenta Trampa sāktajiem muitas tarifu kariem ķīniešu uzņēmēji pārceļ savas ražotnes uz Vjetnamu un Malaiziju. 

«Stress tur ir jūtams. Šķiet, ka Trampa lēmumi attiecībā uz Latviju ir kaut kas tāls, taču šogad mūs tas skāris ievērojami,» saka Vārpiņš. Eksports uz Ķīnu ir 90% no visa Cietkoka saražotā. Lielākoties tās ir bērza sagataves, kas pārtop masīvkoka virtuvēs, kuras ceļo uz Ameriku. 

Ražotne ir Kandavā, taču mēs tiekamies Rīgas birojā. Tas ir kluss, jo kolēģi atrodas komandējumā. «Un tā es te viens stāvēšu?» viņš smejas, kad fotogrāfs aicina bildēties. Omulīgāk būtu bijis ar kolēģiem, kam daudz nopelnu Cietkoka attīstībā.

Restorāni un kokapstrāde

Tas bija 2007. gads, kad krīzes priekšvēstneši bija jūtami un Vārpiņš domāja, kā diversificēt riskus. Tobrīd viņš vadīja nekustamo īpašumu kompāniju, kas viņam pieder joprojām. Bija padarbojies arī restorānu biznesā, viņam piederēja Sarkans Stabu ielā Rīgā, Melnais sivēns Ventspilī. Par kokapstrādi sāka interesēties tāpēc, ka «zelta jau Latvijā mums nav un koks ir resurss, kas atjaunojas». Tobrīd Kandavā jau 2005. gadā eksistēja uzņēmums Cietkoks, kas darbojās nelielā zāģētavā kādā bijušā kolhoza ēkā. «Kā jau daudzviet Latvijā, bija prakse bijušajās fermās ierīkot ražotnes,» skaidro Vārpiņš. 

Zāģētavai labi negāja, taču tās pluss bija atrašanās laukos, tātad iespējas pretendēt uz Eiropas naudas piesaisti lielākas nekā kādam uzņēmumam pilsētā. Taču pa šiem gadiem neviens Eiropas projekts nav īstenots, pilnīgi viss ir pašu attīstīts. No kokapstrādes Vārpiņš neko daudz nesaprata: rīdzinieks, finanšu maģistrs. Un joprojām nepazīst katru koksni, par ko pārliecinājās arī pēdējā Ziemassvētku ballē, kad bija uzdevums atminēt koku sugas pēc maza klucīša.

Ražošanā un bērza apstrādē Vārpiņu ievadīja pieredzējušie kolēģi. Pirmais gads Cietkokā bija labs, ar uzrāvienu, taču otrajā un trešajā par finanšu plūsmu vajadzēja pacīnīties. Daudz tika ieguldīts ražotnes labiekārtošanā, lai varētu notikt pilns kokapstrādes cikls. Šobrīd tas izskatās tā: bērzus sašķiro speciāla iekārta pēc noteiktiem izmēriem, un tālāk automatizētā zāģētavā tie pārtop dēļos, pēc tam kaltējot līdz 8% mitrumam. Tad pārstrādā sagatavēs, plātnēs un brusās. Ap 80% ir Latvijas bērzs, ap 20% no Krievijas. Ceturto gadu Cietkoks sadarbojas ar Latvijas valsts mežiem, kas nodrošina 35% no visa pārstrādes apjoma, bet pārējo iepērk no vietējiem piegādātājiem.

Jau trešajā darbības gadā Cietkoks eksportēja. Sākotnēji galvenie tirgi bija mēbeļu rūpnīcas Eiropā un Amerikā, taču Vārpiņš aktīvi turpināja meklēt partnerus arī citās valstīs: gan pats, gan sadarbojoties ar LIAA.

Pie pirmā klienta Ķīnā viņš tika nejauši, kad ķīniešu uzņēmēji bija ieradušies Latvijā pētīt apaļkoku tirgu, jo meklēja piegādātājus. Kāds no viņiem atrada Cietkoku un pieteicās vizītē. Vienkārši piezvanīja. Izveidojās sadarbība. 

Tagad, atskatoties septiņus gadus atpakaļ, Vārpiņš saprot, ka pārāk ilgi turējās pie viena klienta kā galvenā eksporta partnera. «Tā nevajag darīt. Ķīnā tas ir īpaši būtiski, jo viņi darīs visu, lai būtu vinnētāji. Katrā darījumā centīsies iegūt sev kādu bonusu,» saka Viesturs. Konkrētais klients latviešus dancināja dažādi: gribēja, lai strādā tikai ar viņiem, sāka prasīt atlaides, līdz kādu reizi ilgi kavēja maksājumu. Ierastā kārtība bija tāda — krava tiek izsūtīta, un Ķīnas klients to var izņemt tikai tad, kad samaksāta bankā nauda un pretī saņemti dokumentu oriģināli. Norēķins kavējās, un parāds ar soda naudām jau bija uzaudzis līdz pusmiljonam eiro. 

Cietkoka darbību tas burtiski paralizēja. Vārpiņš ticēja, ka naudu ieskaitīs kontā, jo klients nebija pazudis un teica — nauda būs, kokmateriālus no ostas izņems. Izsekojot konteinera numuram, tapa skaidrs, ka krava ir sen saņemta un izkrauta, jo tas pats konteiners  ar citu preci jau ceļoja uz Indiju. Izrādās, dokumenti no bankas bija nelikumīgi izņemti, neko nesamaksājot, un piegādātie kokmateriāli jau likti lietā. 

Samaksu par padarīto izdevās saņemt, tikai iesaistoties Swedbank māteskompānijai Stokholmā, kura ar banku Ķīnā trīs mēnešus veda sarunas. Tas nav nekas īpašs, jo kopumā ar Ķīnas partneriem tikšanās ir ilgas un garas. «Pārrunām ar vienu klientu var nākties veltīt vismaz dienu, jo daudzi nerunā angliski un visur nepieciešama tulka vai aģenta palīdzība. Process ieilgst. Un vēl — viņi savos darba kabinetos smēķē, tas nav īpaši patīkami,» saka Viesturs. 

Septiņu gadu laikā Cietkoks sadarbojies ar 30—40 partneriem Ķīnā un patlaban piegādā 12 uzņēmumiem. Viesturs savulaik 12 dienās veicis astoņus pārlidojumus. «Tā bija cena, ko maksājām, lai mums tur būtu kontakti. Vari strādāt ar vienu klientu desmit gadus, bet kāds cits piedāvās kaut ko par dažiem centiem lētāk, un viņš aizies pie tā. Jābūt pacietīgam un jāpastāv par sevi.» Pēdējos divus gadus Viesturs uz Ķīnu nelido tik regulāri. Arī ne tādēļ, lai satiktos ar klientu un pārrunātu sadarbību, jo ikreiz ķīnieši mēģina izspiest labākus līguma noteikumus. «Drusku ķer uz muļķi. Apzinās sava tirgus vērienu,» saka Viesturs, kurš strādājis arī ar ASV un Dienvidkoreju, taču Ķīna kokapstrādē esot nepārspējama. Ražotnes ir milzīgas kā ciemati, jo zem padsmit tūkstošu kvadrātmetru jumta strādā 10 000 cilvēku. «Iekārtas — pašas jaunākās. Iespaidīgi! Kosmoss!»

Vērojot, kā pasaules ekonomiku ietekmē Trampa tarifu karš, Vārpiņš ik dienu domā par to, kurp tas novedīs. «Ķīnas vietā nekas cits nevar iestāties, tā ir milzīga spēlētāja. Arī Vjetnamā ir milzīgas rūpnīcas, taču tur var būt problēmas ar darbaspēku,» saka uzņēmējs. Ieteikums iekļūšanai tajā ir viens — jābrauc turp un jāizprot, jārunā ar klientu uz vietas. Jāaizmirst, ka kaut kas notiks e-pasta sarakstē.

Vārpiņam ir vēl kāds košs biznesa piedzīvojums saistībā ar Ķīnu, kas gan neataino ikdienišķu turienes biznesa kultūru. Tātad klientam tiek nosūtīta krava, bet cilvēks, kam tā jāizņem, pa ceļam no bankas uz ostu pazaudē dokumentus. Vai nu vējš aizpūtis, vai taksī atstāti, bet to nav, taču kravu izņemt var tikai ar dokumenta oriģinālu, ko nav iespējams mainīt. Tā kopijas netiek izsniegtas. Krava stāv ostā, soda nauda uzaugusi līdz 40 000 eiro. Ķīnieši paši risina jautājumu, kā tikt pie savas kravas, tomēr kādu dienu Cietkokam zvana no pārvadājumu kompānijas Maersk un saka — kravu nevar ķīniešiem izdot, jo vēlāk kāds pēkšņi var atrast pazudušos dokumentus, ierasties ar tiem un pieprasīt kravu. Ko darīt? Kravu iznīcināt būtu ļoti dārgi, sūtīt atpakaļ arī. «Vienojāmies par trīskārtēju kravas summu nodrošināt ar bankas garantiju uz trim gadiem, līdz ar to garantēju, ka var kokus izdot klientam un, ja šo trīs gadu laikā kāds ieradīsies ar pazaudētajiem oriģināliem un prasīs kravu, es būšu par to atbildīgs ar savu bankas garantiju. Trīs gadi ir pagājuši. Viss kārtībā.»

Čubināt darbinieku

Kad Viesturs redz, ka Latvijas uzņēmumi eksportē neapstrādātu koku, viņam ir ļoti žēl. Uzņēmējs uzskata, ka vajadzētu ar likumu noteikt, ka ārpus Latvijas drīkst sūtīt tikai apstrādātu koku, lai tam būtu augstāka pievienotā vērtība un vietējiem — darbs. Kandavas ražotnē šobrīd strādā pavisam 80 cilvēku vairākās maiņās. Vārpiņš stāsta, ka darbinieku mainība ir maza, ap 50 cilvēku kodols ir stabils. Tas panākts septiņu gadu laikā. 

Kā tika galā ar alkoholu, kas ir lauku galvenā kaite? «Izslimota. Agrāk bija alkometri, kodēšana, bet tagad cilvēki novērtē ap tūkstoti uz rokas un grib strādāt. Lai cilvēki nebrauktu prom no valsts, atalgojumam uz rokas jābūt tuvu tūkstotim,» saka Viesturs. Cietkokā to var nopelnīt jebkurā pozīcijā ražotnē, ja vien kārtīgi strādā. Darbinieku patlaban netrūkstot, jo sistēma atstrādāta. Uzņēmums palīdz ar mitekli tiem, kuri brauc no Saldus, Tukuma vai Latgales: var īrēt kopmītnes, var iegūt pirmo iemaksu dzīvoklim. 

Cilvēki, kas dzīvo tālāk no Kandavas, labprāt izmanto maiņu darba iespēju: divas nedēļas darbs, divas — atpūta. «Ja būtu jānodrošina ražošana tikai ar Kandavas iedzīvotājiem, tas būtu neiespējami. Nav cilvēku,» saka Viesturs. Pirms desmit gadiem braucot cauri Kandavai, šķitusi skaista vieta — mazā Šveice. Nesen izbraucis līkumu no Rojas gar Engures ezeru un redzējis daudz pamestu māju. «To redzot, ir vairāk nekā skumji.»

Patlaban Kandavā pie ražotnes top sava koģenerācijas stacija, jo gribas būt neatkarīgākiem. Elektrības cenas var kāpt, valsts var sagādāt pārsteigumu ar OIK, tāpēc dikti jādomā par pastāvēšanu no saviem resursiem. Ir jāattīstās, lai konkurētu pasaules tirgū. «Kokapstrādes iekārtas ir tās, kur var investēt un investēt, tas ir nebeidzamais stāsts,» saka Vārpiņš. «Ja iesāc vienu vietu apmīļot, tā ir jālolo, lai attīstītos,» viņš saka.

Cietkoks ik mēnesi eksportē 50 jūras konteineru koka detaļu. Lai līdz Ķīnas tirgum nonāktu, bija vajadzīgi vairāki intensīvi gadi. Kāpēc Cietkokam veicas? Uzņēmējs smejas: «Vai tad? Citiem taču iet vēl labāk. Nekā tāda īpaša nav, mēs vienkārši uz to pacietīgi gājām.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Redzēt attīstību.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Iešana uz visu banku. No finanšu risku viedokļa būtu bijis labāk lēnām veidot uzkrājumus, nevis ieguldīt attīstībā.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Ir jāizvērtē riski un jāizstrādā biznesa plāns. Bez pamatojuma bizness nestrādā.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu