Pārprasta tiesiskuma sardzē jeb Vai Saeimai ir daļa gar pašvaldību atkritumiem?

Varas dalīšana, kā arī dažādu pārvaldes līmeņu kompetenču nodalīšana, ko dažkārt mēdz dēvēt par subsidiaritātes principu, ir viens no konstitucionālo tiesību stūrakmeņiem. Tie pasargā no varas ļaunprātīgas izmantošanas, kādām augsti stāvošām personām iejaucoties valsts un pašvaldību institūciju darbā un diktējot noteikumus savtīgās politiskās vai biznesa interesēs. Tā ir būtiska demokrātijas un tiesiskas valsts sastāvdaļa, kas to atšķir no hierarhiskām centralizētām sistēmām, kur augstāk stāvošas personas var brīvi dot rīkojumus hierarhijā oficiāli vai neoficiāli zemāk stāvošajiem.

5. jūnija Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdes darba kārtībā tika iekļauts jautājums “Par Rīgas pilsētas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas attīstības projekta virzību”. To vienpersoniski un komisijā iepriekš neapspriežot virzīja tās priekšsēdētājs Kaspars Ģirģens (KPV LV). Viņš gan pats sēdē neieradās, un viņa funkcijas ar acīm redzamu apmierinātības izteiksmi sejā veica viņa vietniece Juta Strīķe (JKP).

Vērotājiem no malas varētu šķist – kas gan tur liels, vai tad nav mazums lietu, ko Saeima izskata? Taču tā gluži nav, jo Saeimas, tieši tāpat kā ministriju, pašvaldību, dažādu iestāžu, darbu precīzi reglamentē Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi utt. Pretējā gadījumā iestātos varas patvaļa.

Rīgas pilsētas atkritumu apsaimniekošanas modelis un konkurss privātā partnera piesaistei, lai šo modeli īstenotu, nekādā veidā nav saistīts ar Saeimas vai tās komisiju darbību, likumdošanas procesu vai citiem Saeimas deputātu kompetencē esošiem jautājumiem.

Rīgas pilsētas atkritumu saimniecību vada un konkursu privātā partnera piesaistei rīko Rīgas pilsētai un Stopiņu novadam piederošā SIA Getliņi Eko. Uzraudzību pār šī uzņēmuma darbību veic tā kapitāla daļu turētāji  – Rīgas pilsētas un Stopiņu novada pašvaldība. Konkursu Getliņi Eko izvēlētā atkritumu apsaimniekošanas modeļa īstenotāja – privātā partnera – piesaistei atbilstoši likumdošanas prasībām ir izvērtējis gan Iepirkumu uzraudzības birojs, gan Centrālā finanšu un līgumu aģentūra.

Līdz ar to Rīgas atkritumu apsaimniekošanas konkursa izskatīšana Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē rada vairākus jautājumus, kas saistīti ar šāda soļa leģitimitāti. Proti, vai netiek pārkāptas Saeimas, tās komisiju un deputātu pilnvaras? Lai gan Satversmes 25. pants paredz Saeimas komisijām tiesības “uzaicināt savās sēdēs dot paskaidrojumus attiecīgo ministriju un pašvaldības iestāžu atbildīgos priekšstāvjus”, to paskaidrojošais Saeimas Kārtības ruļļa 172. (1) pants skaidri nosaka ierobežojumu – šāda paskaidrojumu sniegšana attiecas uz komisijas darbībai nepieciešamajām ziņām.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, ir pamats uzskatīt, ka Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas iesaistei šī konkursa vērtēšanā nebija leģitīma pamata. Ja kādai no valsts pārvaldes institūcijām ir tiesības pārraudzīt pašvaldību darbību, prasīt to paskaidrojumus un pārbaudīt pieņemto lēmumu likumību, tad atbilstoši Latvijas likumdošanai tā ir Vides un reģionālās attīstības ministrija, nevis Saeima.

No praktiskā viedokļa šāda komisijas rīcība rada bīstamu precedentu. Kas notiktu, ja Saeimas komisijas pēkšņi sāktu masveidā izskatīt dažādu Latvijas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību iepirkumu konkursus, nostājoties kādu biznesa grupu pusē?

Arī Rīgas atkritumu apsaimniekošanas konkursā bija vērojamas izteiktas biznesa cīņas. Piemēram, viens no konkursa uzvarētāja SIA CREB Rīga īpašniekiem – SIA Eco Baltia vide – ir Eco Baltia koncerna uzņēmums. Eco Baltia īpašnieku starpā pastāv nopietns biznesa konflikts, mazākuma daļu īpašniekam Viesturam Tamužam (16,68%) kategoriski iestājoties pret Eco Baltia līdzdalību Rīgas atkritumu apsaimniekošanas projektā. Būtiski, ka pret šo līdzdalību nav pretenziju uzņēmuma lielākajam īpašniekam – Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai (30,51%).

Tādēļ es ar izbrīnu vēroju komisijas sēdes vadītājas J. Strīķes rīcību. Lai gan J. Strīķe, kā arī citi viņas partijas JKP vadoši biedri ilgstoši ir sabiedrībai sevi prezentējuši kā galvenos tiesiskuma aizstāvjus valstī, komisijas sēdē no tiesiskuma izpratnes nebija ne vēsts. J. Strīķe ne tikai neļāva līdz galam izteikties deputātiem, kuri iebilda pret minētā jautājuma izskatīšanu komisijas sēdē. Viņa klaji vienpusīgi nostājās pozīcijā, ko pārstāv daļa Eco Baltia akcionāru, proti, Rīgas atkritumu apsaimniekošanas modelis un uz tā pamata rīkotais konkurss nav likumīgs! Neskatoties uz to, ka modelis tika gatavots jau gadiem ilgi, rūpīgi izvērtējot ES “veco” dalībvalstu pieredzi, tas pirmām kārtām tika mērķēts uz lielām ārvalstu kompānijām, kas piedalījušās vērienīga apjoma projektos Eiropas lielpilsētās. Uz to, ka tikai pietiekami liela mēroga kompānijas ar spēju nekavējoties investēt ievērojamus līdzekļus spēj “pavilkt” faktiski jau nokavēto ES vides prasībām atbilstošas sadzīves atkritumu savākšanas sistēmas izveidi Rīgā.

Iespējams, Strīķes kundzi vadīja seni instinkti – darbs tiesībsargājošajās institūcijās, kur strikti iezīmējas līnija starp “labajiem” un “ļaunajiem”, darbs Rīgas domē, kas gluži dabiski atbilstoši tās pilnvarām uzrauga savu kapitālsabiedrību darbu. Taču jāatzīst, ka vismaz vides un atkritumu jautājumos J. Strīķe diezin vai ir paraugs citiem. Tieši pateicoties viņas neatlaidīgajai lobēšanas kampaņai Rīgas centra gaisu turpmāk piesmirdinās vērienīga “riepu pārstrādes” rūpnīca gandrīz Rīgas centrā  – Andrejostā. Šīs rūpnīcas īpašnieki – SIA Eco Recycling  – ir klons citam “riepu pārstrādes” uzņēmumam, kas piecūkojis vidi Brasā, palicis parādā valstij 13 miljonus eiro soda naudās par vides sagandēšanu un tagad ar JKP īpašu atbalstu iemantojis otro dzīvību, lai turpinātu “tiesiskuma pilnas” iestrādnes?

Tiesiskums nav vienpusēja partijiska vīzija mūsu galvās. Tā pamats ir likums un veselais saprāts. No šī viedokļa Saeimai nav jāsnaikstās pēc pašvaldību iepirkumiem, mēģinot ietekmēt procesus par labu vienai vai otrai pusei.

 

Autors ir Saeimas deputāts, ZZS