Grābekļi, uz kuriem Latvijas pilsētas kāpj tūrisma jomā 2

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Edgars Pētersons
Print Friendly, PDF & Email

Nereti pilsētas savu tūrisma piedāvājumu veido, praktiski pilnībā ignorējot potenciālā apmeklētāja vajadzības un intereses. Tiek izceltas vai nu jau gadiem pieņemtās “vērtības”, lietas, kas ir aktuālas tikai vietējiem, vai tiek netīšām noklusētas vērtības ar potenciālu.

Apzinoties šo tendenci, Radošās darbības nedēļas “radi!2019” ietvaros, tiek organizētas Radošās Tūrisma misijas, kur radošo industriju profesionāļi kalpo kā mentori, kas palīdz mazpilsētām risināt vietējos izaicinājumus un izveidot kvalitatīvu radošā tūrisma piedāvājumu. Radošo industriju pienesums tūrismā ir domāšanas maiņa un iespēja paskatīties uz tūrismu no cita skatu punkta. Šis skatu punkts ir pilsētas apmeklētāja acis.

Definē pilsētas apmeklētāja vajadzības

Radošo industriju fokusā ir spēja piedāvāt risinājumus, kas ņem vērā auditorijas vajadzības. Pirmais solis ir saprast, kas ir pilsētas galvenā mērķauditorija. Atkal un atkal, lasot pilsētu tūrisma stratēģijas, saskaros ar gandrīz identisku auditoriju aprakstu. Tas skan aptuveni šādi: “25-65 gadus vecs tūrists no Latvijas, Baltijas, Krievijas, Vācijas un Skandināvijas; ceļo ar bērniem, viens vai grupās.” Tik vienveidīgs un plašs definējums nekādā mērā nepalīdz domāt un radīt lietderīgus un interesantus produktus tūrismam, kas izceltu pilsētu uz citu fona.

Ir jāmeklē atbildes uz tādiem jautājumiem kā – kāpēc šie cilvēki ceļo, ko viņi meklē, kā mēs varam atbildēt uz šo cilvēku vajadzībām ar to, kas mums ir?

Labā ziņa ir tā, ka mazpilsētas ir ļoti izdevīgā pozīcijā. Mazpilsēta var atļauties izvēlēties ļoti specifisku vajadzību, kas ir aktuāla nišas auditorijai. No ekonomiskā skatu punkta ar to pietiktu, lai uzturētu stabilu tūrisma plūsmu. Šīs vajadzības, ko tūrists vēlas apmierināt, var būt dažādas – no kultūras pasākumiem, kūrorta līdz strādāšanai attālināti, dzimtas izpētei un daudz kam citam. Atliek tikai atrast sev piemērotāko un strādāt uz to.

Šeit talkā nāk radošās industrijas, kas, mijiedarbojoties ar visdažādākajām darbības jomām, spēj radīt patiesi inovatīvus risinājumus. Radošās darbības nedēļa “radi!2019”, sadarbībā ar LIAA organizējot Radošās Tūrisma misijas četrās mazpilsētās – Līgatnē, Aknīstē, Aizputē un Staicelē – vēlas parādīt mazpilsētām šo virzienu un uzsvērt, ka eksperimentēšana, radot jaunas idejas un produktus vai savā starpā sadarbojoties neierastām nozarēm un industrijām, var nest vērtīgus augļus.

Piepildi tūrisma objektus ar saturu un pieredzi

Nākamais solis ir veikt auditu pašai pilsētai un identificēt, kas no pieejamā ir izmantojams un attīstāms, lai apmierinātu izvēlētās apmeklētāju vajadzības. Iespējams, atklāsies, ka baznīca, kas stāv uz katra bukleta vāka, nav lielākais tūrisma magnēts. Taču blakus notiekošais, bet noklusētais kultūras festivāls – ir. Šis ir brīdis, kur radošā domāšana un industrijas var spēlēt būtisku lomu.

Mūsdienās tūristiem nepietiek tikai ar objektiem, ir nepieciešams saturs un pieredze. Baznīca, cietoksnis, parks – tie paši par sevi nav spēcīgākais magnēts, kā arī nenodrošina ilgāku palikšanu un lielākus tēriņus. Mazpilsētām jāiemācās radošo industriju klišeja – saturs ir karalis. Saturs ir baznīca kā kultūras pasākumu vieta festivāla laikā, cietoksnis ar virtuālās realitātes tūri vēstures entuziastiem, parks kā vieta, kur norisinās lakrosa nometnes vai modernās fotogrāfijas meistarklases. Saturs pievilinās konkrētu auditoriju, radīs tai lojalitāti un motivēs palikt ilgāk un tērēt vairāk.

Konkrētas auditorijas vajadzības identificēšana un satura radīšana atrisina arī papildu jautājumus. Tas nosaka, kuros komunikācijas kanālos atrasties, lai šo auditoriju aizsniegtu. Tas rosina radīt arī komunikācijas aktivitātes, kas uzrunā šīs auditorijas. Turklāt uzrunas veids, stils un dizains tiek veidots, ņemot vērā piesaistāmās auditorijas estētiku un stila izjūtu. Rezultātā pat mazākā mazpilsēta var pacelties pāri provinciālismam un būt izcila vismaz Ziemeļeiropas kontekstā.

Sadarbojies un dari kopā, nevis grimsti viensētas domāšanā  

Pēdējais punkts, kas mūsdienās izsauc izbrīnu, ir viensētas domāšana. Mazpilsētas, sadarbojoties savā starpā vai ar vietējiem uzņēmējiem un organizācijām, varētu piedāvāt daudz unikālāku un plašāku saturu, kā arī optimizēt līdzekļus. Latvijā jau ir pozitīvi piemēri kā Raunas iniciatīva gastronomijā, apvienojot vietējos ražotājus, vai Sabiles aktivitātes ap vīna nozari.

Taču vairumā gadījumu diemžēl var novērot pašvaldības noslēgšanos, kareivīgu uzņēmēju attieksmi un neadekvātu interešu lobēšanu, kas bremzē attīstību. Līdz ar to lielās mācības Radošās darbības nedēļas “radi!2019” ietvaros, ko radošās industrijas varētu piedāvāt, ir fokuss uz klienta vajadzībām, saturs kā galvenais produkts, atvērta sadarbība starp plašu iesaistīto pušu loku.

 

Autors ir stratēģiskais plānotājs un partneris radošajā aģentūrā “Weekend”, radošās darbības nedēļas “radi!2019” reģionālās attīstības programmas Radošās Tūrisma misijas žūrijas dalībnieks

Komentāri (2)

Drosma 10.06.2019. 09.13

Aknīstei braucu cauri pagājušā gada septembra pirmajā sestdienā – bija ap desmitiem vakarā – pilsēta vārda tiešā nozīmē bija izmirusi – gaisma dega vien pāris logos pa visu pilsētu – kāds tur tūrisms , kāda tur pilsēta? !

Iemīlējos Alūksnē. Protams, ka jābūt ir kādām emocijām, kaut kādai sasaistei – nezinu, bet Alūksnē mani uzrunāja parks – vairāk kā pati pils – ja vien vēl to vēja arfu varētu ielikt –
bet vispār jā –

būtībā jau Latvijas liktei izšķir varas elite – likvidē skolas, bibliotēkas, ceļus uzturēt arī neesot par ko – cik Ulmanis kā saka – laukus atdzīvināja, tik šodienas kungi tos nīcina laukā .

0
0
Atbildēt

0

Drosma 10.06.2019. 09.08

Ideja izklausās ļoti laba. Jautājums – kāds ir saturs .
Lūk, es esmu tā tūriste -avantūriste, kuru interesē Latvijas vēsture, kuru neinteresē ne iemācīties aust, ne tamborēt, ne māla krūzes taisīt vai kaut kādus lopus kopt – vai lauzties ārā no iespundējuma utt.

Mani interesē vēsture – visa – jebkas vēsturisks , sakrālais mantojums, vācbaltu mantojums, pilskalni, kapi un galvenais – cilvēki – kur dzīvojis Jaunsudrabiņš , vai kāds sakars Neredzīgajam Indriķim ar Apriķu mācītājkungu un pašu baronu utt. utjprj.

Un lūk šajā nozīmē piedāvājums ārpus Rīgas ir salīdzinoši bēdīgs. Gidi vai vienkārši saimnieki stāsta visu ko zin, bet zin jau ļoti maz.

Lai uzzinātu un izzinātu Ulmaņlaikos un jo īpaši padlaikos nīdēto vēsturi – jābraukā pa arhīviem, jāsēž tajos, jālasa, jākopē, jāmeklē tālāk. Tam vajag laiku un tam vajag naudu.

Šai ziņā mani ļoti ļoti iepriecināja – lūk, tas kā Varakļānu muižas saimniece Teresa Korsaka – kā saka – drusku pasēdēja arhīvos, pabraukāja un tagad muižai ir pavisam cits – saturs – es teiktu – gars un mai tas ļoti ļoti interesē. Ceru, ka tāda neesmu vienīgā. https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-perles/varaklanu-muizas-ipasnieks-grafs-borhs-aizrautigs-literats-un-da.a73710/

Vēl – jau rakstīju – manuprāt, absolūta katastrofa ir situācija, kad es sestdienas dienā Jelgavas novada muzejā gribēju nopirkt ekskursiju pa izstādi veltītu Vācbaltiešiem , bet man abildēja, ka nevar – jo sestdienās gidi nestrādā un punkts un āmen.

Sarakstos ar Neringas Tomasa Manna muzeju – viņi atbild – kad vien vēlaties – mēs jums ekskursiju novadīsim 3 svešvalodās – vācu, krievu , angļu – 7 dienas nedēļā – laikā no 10-18;00

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu