Fransisa Pulenka operas Karmelīšu dialogi iestudējums — vienkāršība ar apskaidrojošu spēku
Tas ir jādzird, jāredz, jāsajūt — Karmelīšu dialogu uzvedums, muzikālā vadītāja Mārtiņa Ozoliņa un franču režisora Vensāna Busāra iedvesmots, ir pilnīgs ansambļa darbs, kurā katra dalībnieka sniegums ir pakļauts kopējai idejai un izdarīts ar maksimālu atdevi.
Fransiss Pulenks, kā raksta mūzikas vēsturnieks Alekss Ross grāmatā Viss cits ir troksnis, bija viens no spožajiem jaunajiem talantiem, kuri starpkaru posmā «uzbrāzās uz mūzikas skatuves, izdarīdami franču mūzikā īstu apvērsumu», kopā ar Onegēru un Mijo un citiem izveidoja izaicinošo modernistu Sešnieku, kura programmā galvenais mērķis bija «tikt vaļā no Vāgnera un Debisī». 1956. gadā, kad sarakstīti Karmelīšu dialogi, daudz kas ir mainījies — komponists atgriezies baznīcas klēpī un Vāgnera prasība pēc operas kā visu mākslu sintēzes skaidri saklausāma Pulenka «ticības drāmā», kurā viņš «vieglītiņo divdesmito gadu stilu» meistarīgi pārvērtis «meditatīvas vienkāršības nesējā». Tiktāl Alekss Ross.
Mūzikas «meditatīvo vienkāršību» starptautiskā radošā grupa — režisors kopā ar beļģu scenogrāfu Vensānu Lemēru, latviešu kustību režisori Elīnu Lutci un saviem tautiešiem kostīmu mākslinieci Klāru Pelufo Valentīni un gaismu mākslinieku Nikolā Žilī — pārvērtusi minimālistiskā, monohromā scenogrāfijas rāmī.
Tajā katrs akcents un sīka izmaiņa ir ar nozīmi un jēgu: grāmatu krāvumi marķīza de Laforsa namā, lakoniskais gaismas krusts Karmela klostera kapelā vai galds apmeklētājiem paredzētā telpā — tik garš, ka tas, kurš ienācis no laicīgās dzīves, nespēj aizsniegt klostermāsas pastiepto roku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.