Līdz galam nepateiktais diskusijā par koncertzāles atrašanās vietu

Pārņem iespaids, ka žurnāls Ir pievēršas koncertzāles būvēšanas uz AB dambja idejas lobēšanai. Jau 2019. gada 23. maija Ir numurā publicētā Ievas Puķes raksta Kastroļi nolikti malā (intervija ar Islandes operas direktori) zemteksts ir nepārprotams mēģinājums pārliecināt lasītājus par ekstravagantu būvi kā „vienīgo pareizo”, kaut arī tās īstenošanas gaitā būtu jāpārvar dažādas grūtības. Konkrētajā gadījumā izpaliek Harpas un AB dambja pilsētbūvnieciskās situācijas salīdzinājums.

Harpa atrodas bijušajā ostas teritorijā, blakus Reikjavīkas centra apbūvei un pie vienas no galvenajām transporta maģistrālēm, kurā ir sabiedriskā transporta pieturvieta tieši iepretim ieejai koncertzāles, operas un konferenču centra kompleksā. No Rīgā iecerētās, salīdzinot ar sākotnējo ieceri tagad jau reducētās celtnes Daugavā, izbūvējot tiltus uz AB dambi, visas tuvākās sabiedriskā transporta pieturvietas ir vairāk nekā 600 m attālumā.

Zem Harpas ir arī iespaidīgu izmēru autostāvvieta (AB dambī – 100). Rakstā noklusēts arī par S. R. Ragnardotiras kundzes 16. maija uzstāšanās laikā Lielajā Ģildē pieminētajiem negaidītajiem pārsteigumiem Harpas ekspluatācijas sakarā – kaut vai tas, cik dārga izrādījusies 10 000 logu (resp., no stikla blokiem veidoto celtnes sienu) nepārtraukti nepieciešamā mazgāšana. Nerunājot par paredzēto AB dambja koncertzāles arhitektūru, šķiet, ka pašu mācība ar Nacionālo bibliotēku tiek stūrgalvīgi ignorēta.

Pēc nedēļu vēlāk, šāgada 30. maijā, publicētā A. Burves-Rozītes raksta Neiegrimt pelēcībā (intervija ar arhitektu Gati Didrihsonu) izlasīšanas jebkuram nezinātājam laikam jāsaprot, ka vienīgā saprātīgā rīcība, lai Rīgā kādreiz būtu koncertzāle, ir steidzīgi sākt pārtaisīt AB dambi. Norādījums, ka „..koncertzālei izcīnītā [Eiropas fondu] nauda nav jāizdala citiem projektiem”, ir acīmredzot apzināti domāta sabiedrības dezinformēšana.

Līdzfinansējums koncertzāles celtniecībai būtu iespējams, ja to celtu teritorijās, kas varētu tikt definētas kā degradētas, bet AB dambis – kultūrvēsturiski vērtīga hidrobūve Daugavas akvatorijā – nav šādas kategorijas vieta.

Pieminētā nauda patiesībā ir „Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) finansējums 23 192 193 eiro apmērā no Rīgas pilsētas revitalizācijai paredzētajiem līdzekļiem” (citāts no Kultūras ministrijas valsts sekretāra p.i. 14.03.2019. Latvijas Reģionālajai arhitektūras akadēmijai adresētās vēstules Nr. 3.1.1.-1/578).

Šajā rakstā arhitekts G. Didrihsons ironizē par iespējamo koncertzāles novietni starp Raņķa dambi un Slokas ielu, nosaucot to par komisku, jo kādi transporta speciālisti esot teikuši, ka „tur būtu vēl sliktāka piekļuve nekā AB dambī”. Jā, AB dambī piekļuve būs tiešām slikta pat tad, ja šaurās Trijādības ielas galā uzbūvēs iecerēto četrjosloslu tiltu pāri Ziemas ostas akvatorijam, taču Trijādības iela uz Daugavas kreiso krastu ved tieši no Raņķa dambja. Teikt, ka piekļūšanai „vēl sliktāka” ir vieta, tikai cauri kurai var nokļūt „sliktajā”, ir tiešām komiski. Tikpat komiski kā apgalvojums, ka „AB dambis no visām alternatīvām ir viena no topa vietām” un „vislētāk būs uzbūvēt tieši uz AB dambja”.

G. Didrihsons arī pasludina, ka alternatīva absurdajai koncertzāles uz AB dambja idejai var būt „pelēka, necila mājiņa kaut kur pilsētas krūmos”. Šāda veida apgalvojums ir jebkādas loģikas noliegšana un tiešām acīm redzama iegrimšana bezcerīgā pelēcībā, tai pašā laikā nekautrējoties lepni norādīt: „Ja es būtu premjers, teiktu: AB dambis ir viena no labākajām vietām koncertzālei.”

Vēlreiz jājautā – kam izdevīga būve vietā, kas vispār nav apbūvei paredzama vieta, konsekventi noraidot nopietnu un profesionālu darbu nolūkā radīt sabiedriski nozīmīgu celtni, kas būtu patiess pienesums Latvijas kultūrai? Vietu, kur šāda celtne var ne tikai atrasties, bet ir vismaz ļoti vēlama un atbilstoša, ir pietiekami daudz, piemēram, Kongresu nama vietā, Eksporta ielā, Aleksandra Grīna bulvārī starp Slokas ielu un Raņķa dambi, Krišjāņa Barona ielā bijušās Sporta pils vietā, Ķīpsalas dienvidu (nevis ziemeļu) galā un citur. Tiesa, Kultūras ministrijas „analizēto” „iespējamo” vietu uzskaitījumā to tikpat kā nav vai arī tās bez pamatotiem argumentiem tiek pasludinātas kā nederīgas.

 

Autors ir Dr.habil.arch., RTU profesors, LZA akadēmiķis, Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītājs