Trīsdesmit gadus braukt pa grāvi 1

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Ansis Dobelis

Var braukt pa grāvi līdzās ceļam, bet pa ceļu noteikti būs ātrāk un gludāk. Var mēģināt lidot ar lidmašīnu, kurai no diviem dzinējiem darbojas tikai viens. Bet skaidrs, ka ar abiem dzinējiem būs drošāk un ātrāk. Latvija kopš neatkarības atjaunošanas politiski un ekonomiski ir braukusi nevis pa ceļu, bet ceļmalas grāvi jeb lidojusi ar vienu no diviem dzinējiem. Teju trīsdesmit gadus Latvijā pie varas ir bijušas tikai ideoloģiski labējas partijas, un šī vienpusīgā politika mums traucē veiksmīgi un ilgtspējīgi attīstīties.

Nav nekāds noslēpums, ka labējās partijas, pat ja tās savā publiskajā dienaskārtībā priekšplānā virza kāda pieminekļa nojaukšanu vai cīņu ar korupciju, fonā risina arī ekonomiskos jautājumus. Un ekonomikā šo partiju prioritāte vienmēr bijusi lielo sponsoru, uzņēmumu un lielkapitāla intereses, finanšu nozares liberalizācija un paļaušanās uz to, ka tirgus pats visu sakārtos, ja tik tam to ļaus.

Savukārt valsts sociālā politika šo partiju vadībā bijusi galīgi minimāla. Un, kad vien bijusi iespēja, cilvēki, kuriem bijusi nepieciešama sociālā palīdzība, publiski saukāti par dzērājiem, sliņķiem, strādāt negribošiem.

Rezultātā daudzas sociālās problēmas, kas būtu jārisina valstij, ir nonākušas labdarības organizāciju kompetencē. Tas ļāvis paildzināt laiku, kad politiķi var izlikties, ka  šīs problēmas viņus neskar un nav viņu atbildība.

Vēlētājiem par to nevajadzētu brīnīties, jo tā ir tradicionāla un normāla un ierasta labējo partiju politika. Politika ar saukli: “Izdzīvos stiprākais!”

Protams, ilgstošā labējās politikas dominance ir devusi arī pozitīvus rezultātus. Vismaz daļai sabiedrības noteikti. Tas lieliski atspoguļojas dažādos statistikas datos, to apkopojumos un interpretācijās. Piemēram, pērnā gada nogalē Latvijas mediji ziņoja, ka Latvijas nodokļu sistēma novērtēta kā otra konkurētspējīgākā OECD valstu vidū. Ar šo sasniegumu steidzās lepoties arī politiķi un atbildīgās ministrijas. Šo datu autors ir “Tax Foundation”, izteikti labēja organizācija, kuru finansē turīgi miljardieri. Un pētījums pamatā mērīja to, cik zemas ir nodokļu likmes biznesam. Jā, te mēs redzam, ka lielajam biznesam mūsu valsts nodokļu un ekonomiskā politika ir bijusi ļoti tīkama.

Vienlaikus šajā pašā pētījumā Skandināvijas valstis tika ierindotas pēdējās vietās kā absolūti nekonkurētspējīgas. Bet, ja mēs paskatāmies uz valsti, biznesu, sabiedrību, izglītības un veselības aprūpes sistēmu, sociālo sistēmu kopumā, tad aina noteikti būs krasi atšķirīga. Var pat teikt, ka Ziemeļvalstis un Latvija būtu jāsamaina vietām.

Ja miljonāriem un miljardieriem esam uzbūvējuši teju izcilu valsti, tad uz tā rēķina liela sabiedrības daļa šeit nejūtas sociāli droši un nespēj pilnvērtīgi realizēt savu potenciālu, jo ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskiem.

Apskatot Eurostat datus, skaidri parādās ilgstošās labējās politikas ēnas puses – esam viena no ES sociāli nevienlīdzīgākajām valstīm, esam starp līderiem pēc nabadzībā dzīvojošo personu, tai skaitā bērnu un vecu cilvēku, īpatsvara.

Arī veselības aprūpei un citām sociālās politikas jomām nespējam atvēlēt līdzvērtīgu daļu no iekšzemes kopprodukta, kā to dara citas ES dalībvalstis. Šīs jomas gadiem eksistē nepārtrauktā līdzekļu trūkumā.

No labējiem politiķiem bieži dzirdēts arguments, ka lielkapitāls ir jālutina un tam nepieciešamas privilēģijas, jo tas nodrošina teju visu valsts ekonomisko pamatu. Tomēr, neskatoties uz ilgstošu mazajam biznesam nelabvēlīgo valsts politiku, tas arvien veido mūsu ekonomikas nozīmīgu daļu. Lursoft aprēķini rāda, ka mazā biznesa īpatsvars ir 42,18% no Latvijas uzņēmumu kopējā apgrozījuma. Varam tikai iztēloties, kāds būtu mazā biznesa potenciāls, ja valsts to prioritāri atbalstītu un mazinātu tam uzkrauto birokrātisko un nodokļu slogu, nevis sistemātiski veidotu privilēģijas un “baltos” sarakstus tikai lielajiem uzņēmumiem. Būtu laiks arī apzināties, ka mazais uzņēmējs no Latvijas savu biznesu nepārcels, piemēram, uz Rumāniju vai Indiju, tiklīdz būs pirmā iespēja ietaupīt.

Ir skaidrs, ka arī lielkapitālam ilgtermiņā nav izdevīga sociāli nevienlīdzīga sabiedrība, kura nesaņem pilnvērtīgu veselības aprūpi un izglītību, noguris darbaspēks, kas turpina pamest Latviju. Lai šeit būtu lielkapitālam nepieciešamais kvalitatīvais darbaspēks un patērētāji, arī tam būtu ar nodokļu starpniecību jāinvestē sabiedrības labklājībā. Bet lielkapitālam nav sirdsapziņas, un tas pats to nedarīs. Tādēļ ir valsts, kurai jāsabalansē šī attīstība. Kad šeit vairs nebūs kapitālam nepieciešamo resursu un apstākļu, arī tas, līdzīgi kā darbaspēks, pārcelsies uz labāku vietu.

Nereti dzirdēts politiķu radītais sakāmvārds, ka “vispirms mums jāuzkrāj kapitāls un jāļauj nopelnīt, bet vēlāk varēsim domāt par pārdali”. Teju trīsdesmit gadus labējo politiķu retorika liek domāt, ka arī pēc 60 gadiem viņiem šis sauklis būs aktuāls.

Tādēļ Latvijai tik ļoti nepieciešama sociāldemokrātiska politika, kas mūs izvilktu no braukšanas pa ceļmalas vienas puses grāvi. Tā ir politika, kas ļautu atvēlēt atbilstošus resursus izglītībai, veselības aprūpei, sociālajai politikai un infrastruktūrai, prasot minētajās jomās ieguldīt arī tos, kam šajos trīsdesmit gados bijusi iespēja pamatīgi uzkrāt, pateicoties valsts politikai. Plašs vidusslānis mums dotu iespēju braukt pa ceļu, nevis grāvi, un lidot ar abiem dzinējiem!

Autors ir partijas PROGRESĪVIE valdes loceklis

Komentāri (1)

J.šveiks 30.05.2019. 21.56

kad Jūs beidzot šito sprāgoņu izmetīsiet?

0
-2
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu